Ilustrācija — Sandra Alksne
Stāsts
Jau dienām un nedēļām ilgi manās domās kā mežmalā izmests kucēns smilkst viens vienīgs jautājums, kas jūs, iespējams, ļoti aizvainos vai pavisam nedaudz aizskars, bet varbūt neatstās nekādu iespaidu, taču jebkurā gadījumā man nekas cits neatliek, kā to uzdot. Tad nu, lūk, sakiet man, kā lai es izsvēpēju jūs no sava prāta?
Es vairs nevaru sevi izdāļāt kā konfektes un piparkūkas no Ziemassvētku paciņām. Es vairs nevaru sevi atdot katram skatienam, smaidam, vienaldzībai, tikpat katram vārdam, cik klusēšanai, katram «lūdzu», katram «piedod» un katram «aizeju». Skaidrības labad jāmin, ka, sakot «nevaru», es tieši to arī domāju – visa mana būtība gluži vienkārši ir kļuvusi par treknu mīnusu dzīves grāmatvedības bilancē, un es jau ar bažām slapstos un gaidu parādu piedzinējus, kas noteikti drīz klauvēs pie durvīm, pieprasot pierādījumus manai eksistencei, lai pārliecinātos, ka dievišķie būvmateriāli nav izniekoti veltīgi. Man, protams, nebūtu itin nekā, ko šiem debesu taisnīguma nesējiem piedāvāt, tāpēc, šķiet, ir pienācis laiks rīkoties, kas varbūt nesola neko labu jums, toties man dod niecīgu cerību, ka mana anihilācija kosmosa grafikā tiks pārcelta uz nedaudz tālāku nākotni.
