Krievijas režisors Ņikita Kobeļevs smagi zaudē Nacionālā teātra izrādē Revidents
Slavenākā rinda Nikolaja Gogoļa lugā Revidents (tik slavena, ka to droši vien dzirdējuši pat tie, kuriem krievu klasiķa vārds neko neizsaka) skan šādi: «Par ko smejaties, kungi? Par sevi smejaties.» Šos vārdus lugā saka kādas provinces pilsētas galva neilgi pēc tam, kad noskaidrojies — Hļestakovs, jauns cilvēks no Pēterburgas, kas pēdējās dienās burtiski apsēdis pilsētiņas korumpētās vadības prātus un nule kā aizbraucis, līdzi ņemot ne vienu vien kukulīti, tomēr nebija revidents. Patiesi jābrīnās līdzi mēra kungam — kā iespējams, ka viņu, kuru maisā nav spējis iebāzt neviens ierēdnis un kura shēmu priekšā salūzuši visvērīgākie nelabvēļi, tā aptīrījis puišelis. Mistika.
Gogoļa 1836. gadā pirmo reizi publicētā luga pasaules teātros tiek iestudēta nepārtraukti. Protams, ne velti: Revidents ir mūžīgs, tāpēc, ka mūžīgi ir cilvēkam piemītošie grēciņi, sākot ar nenovīdību, lepnumu, slinkumu, beidzot ar zādzībām vai kukuļdošanu. Uz šo kārti tad arī licis jaunā Nacionālā teātra iestudējuma režisors Ņikita Kobeļevs un zaudējis smagi. Tāpēc, ka pat universālas patiesības ir jāprot ietērpt konkrētās, atpazīstamās drānās. Un tāpēc, ka Gogoļa luga nav primitīva, kā iestudējuma veidotāji acīmredzot iedomājušies.
Kobeļevam savā valstī ir laba slava — viņš ir jaunākās paaudzes krievu režisors ar atzīstamu pieredzi, vairākām teātra balvām. Pat ja apzināmies, ka kaimiņvalsts teātrī valda ilgstoša mākslinieciska krīze, tam tomēr vajadzētu garantēt profesionalitāti. Tāpēc tas, cik slikta ir Nacionālā teātra izrāde, pat pārsteidz. Tā pat nekaitina, vienkārši tāpēc, ka uz skatuves nav nekā tāda, pie kā aizķerties skatītāja iztēlei — nav ne domu, ne jūtu, ne kaut kādas interpretācijas. Vienkārši — nav izrādes.
Kas ir? Aktieri, kuriem nav, ko spēlēt, jo režisors lugu īsti nav interpretējis. Un Reiņa Suhanova scenogrāfija, kas provinces mazpilsētu rāda līdzīgu pārbūvētai padomju kultūras nama aktu zālei, kuras stūrī krājas atkritumu maisi un kas līdz ar visu pilsētiņu šķiet ierakta izgāztuves kalnā. Tā, protams, varētu arī būt. Ja vien iestudējuma kopumā reālpsiholoģiskā loģika neprasītu no telpas to, ko tā izrādās nespējīga dot, proti, konkrētību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.