Haralds Matulis
going places
Es neiešu uz krājuma atvēršanu. Es neliekuļošu, ka mani interesē tas, ko ir uzrakstījuši citi, es gribu lasīt tikai sevi. Es atceros literātu, kurš teica, es esmu cibā, bet es lasu tikai pats sevi. Es varētu aiziet, dabūt grāmatu, atšķirt savu tekstu, un lasīt tikai sevi.
Es neiešu uz atvēršanu. Jau vairākas dienas es domāju par Indonēziju un savu izmisumu. Es domāju, un lepojos, bet es nevaru par to uzrakstīt.
Es lepojos ar savu izmisumu, bet nevaru to satvert. Es lepojos pazemīgi, kā studentes, kuras noniecina savas zināšanas, no sirds. Bet es nevaru par to uzrakstīt, jo es nevaru to satvert.
Tam nav iemesla, tam nav formas, ir tikai vispārīgas noskaņas.
Tam ir kāds sakars ar autobusiem, kas braucot atstāj aiz sevis sniega svītru, tam ir kāds sakars ar cilvēkiem autobusos, un to, kā es pavadu dienas. Tam ir kāds sakars — ar to, ka es nevaru pat uzrakstīt par savu izmisumu, jo tas vēl nav pietiekami mans.
Es lepojos ar savu neskaidro izmisumu, es esmu pazemīgs, un nevis kā tie pazemīgie kristieši, kas lepojas ar savu pazemīgumu. Es esmu gatavs padoties, un es nespēju būt padevīgs. Mans izmisums ir telpisks un ietver to, kas notika ar mani pa dienu.
Es gribu lasīt tikai pats sevi, es gribu pārlasīt pats sevi, es pārlasu un pārlasu vēlreiz, ko es esmu uzrakstījis. Es gribētu uzrakstīt par Indonēziju. Vajadzētu braukt uz visām tām vietām. To vajadzētu uzrakstīt.
