Andrejs Veisbergs
Latviešu tulkojumjoma Staļina gados
Līdz ar sarkanās armijas ienākšanu Rīgā 1944. gadā grāmatniecības laukā vēl straujāk nekā Baigajā gadā notiek sovjetizācija. Pēc samērā liberālās literatūras izdošanas un tulkojumpolitikas vācu okupācijas laikā iestājas īsts leduslaikmets, kurā dominē klaja ideoloģizācija, ienaidnieku meklēšanas kampaņas, izolācija un visaptveroša rusifikācija.
Tika nacionalizēti apgādi, atjaunots Valsts apgādniecību un poligrāfisko uzņēmumu pārvaldes (VAPP) monopols, atkal ieviests padomju cenzūras Glavļita Latvijas PSR variants — priekšcenzūra trijos līmeņos. Aptuveni 16 miljoni grāmatu eksemplāru tika sadedzināti vai pārstrādāti makulatūrā. Bija jālikvidē viss, kas drukāts fašisma laikā.
Sākot no 1944. gada, tiek izdoti aizliegto grāmatu saraksti, turklāt tajos ir gan atsevišķi darbi, gan autori, kas aizliegti vispār, piemēram, nav atļauti pat nevēlamo autoru (Konstantīns Raudive, Zenta Mauriņa) priekšvārdi tulkojumiem. Pirmajā sarakstā ir 3573 grāmatas. Saraksti tiek papildināti atkarībā no kompartijas nostājas maiņas — 1951. gadā no apgrozības jāizņem nesen uzrakstītā Izaka Minca grāmata par Padomju Savienības Lielo Tēvijas karu, jo autors ir ebrejs, bet uzbangojusi «anticionisma» kampaņa.
