Jānis Vādons. Klusuma forma. Pētergailis, 2019.
Līdz ūkai pārpildītam ar galēji pārnestu nozīmju virāžām izteikties par to, kas izlasīts Jāņa Vādona trešajā dzejoļu krājumā Klusuma forma, recenzentam ir itin sarežģīti. Var bezrūpīgi pozitīvisma garā veikt dažādas uzskaites, norādīt uz atsevišķām metaforām, dažas no tām citēt vai skaidrot to iespējamās nozīmes dzejoļa un plašākā kontekstā, tomēr drošas skaidrības par izlasīto joprojām tik un tā nebūtu.
Vādons ar savu brangi izkopto subjektivitāti līdzās Andrim Ogriņam šobrīd veido tā spektra galu latviešu dzejā, kurā teksts tiek organizēts pēc tādām likumībām un paņēmieniem, kas lasītāju klasiskajā shēmā «teksts—autors—lasītājs» padara beztiesīgu. Kaut abi autori raksta daudznozīmīgi, tā sniedzot šķietami plašu instrumentu klāstu dzejas analīzei, viņi ar lielu baudu paši piesavinās savu darbu jēgu. Līdz ar to šajā apskatā drīzāk norādīšu uz to, kā Vādona dzejā nav (nejaukt ar to, kā trūkst), galavārdu atstājot katra lasītāja subjektīvā sprieduma ziņā.
