Ar dibinātu interesi rokās ņēmu Daiņa Zelmeņa grāmatu “Dialogi ar Nikolaju Neilandu”. Zināju, ka tās autors pirms gadiem desmit, liekot kopā atsevišķus atmiņu stāstus, gatavojās veidot šīs savulaik spilgtās personības, tā teikt, kolektīvu portretu. Tagad no Neilanda laikabiedru vēstītā manāmāk pavīd vien bijušā radiožurnālista, vēlāk “Dzimtenes Balss”redaktora un Latvijas Kultūras sakaru komitejas valdes priekšsēža, Daiņa Golberģa vēstītais.
Nikolaju Neilandu pazinu samērā ilgi, reizēm arī tuvplānos, nevis caur TV ekrānu, bet Latvijas televīzijas studijā un neformālās sarunās. Kā PSRS ārpolitikas speciālists, kā Zviedrijas un Ziemeļvalstu standartu apbrīnotājs viņš itin bieži runāja mūsu Žurnālistu savienības starptautnieku sekcijā. Nikolajam bija iemīļota frāze, kuru pats bija aizguvis no kāda augsta ranga ASV politiķa: “Where is the beef?” Latviskojot šī jautājuma jēgu, nepietiktu vien ar bifšteka pieminējumu: tajā ielikta pamatdoma par esenci jebkurā paziņojumā vai tekstā. Vēl pirms došanās darbā uz Stokholmu Nikolajs Vasiļjevičs, kā viņu nereti uzrunāja dažas amatpersonas, imponēja ar savu erudīciju, diplomātiskā lauka redzesleņķi un politisko kultūru.
Aizverot Daiņa Zelmeņa grāmatu, uz mēles tas pats jautājums. Kam tā īsti veltīta un kur solītie dialogi ar Nikolaju Neilandu?
Autors apliecina, ka iepazīt vēlāk arī Maskavā augstu vērtēto vīru viņam bijis lemts, “studējot Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, gan kā pasniedzēju kursā “Zviedrijas jaunāko laiku vēsture”, gan kā diplomdarba vadītāju”. Abi, tā teikt, saskaņotā solī gājuši pretim ”sociāldemokrātiskai pārliecībai” zviedru modeļa ietvarā. 80. gadu sākumā kopā strādājuši LPSR Ārlietu ministrijā, kas, protams, vairāk bija izkārtne un miniatūrs iestādījums. Taču Neilands kā daudzās ārpolitiskās finesēs kompetents PSRS Ārlietu ministrijas Diplomātiskās akadēmijas absolvents likumsakarīgi tika ierotēts krietni atbildīgākos posteņos. Tā tas notika, kaut arī ne uz rāvienu. Autoram viņš bijis caurcaurēm īpaša autoritāte.
Runa ir par ko citu, it kā nemanāmi apietu un dažnedažādās peripētijās (piemēram, pašā plašākajā nodaļā “Asinis uz trotuāra”, veltītai Ūlofa Palmes slepkavībai un tās izmeklēšanai) promslīdošu. Par zviedru sabiedrību un politiku Neilands daudz stāstījis arī mūsu starptautnieku sekcijā. Kad pats bija iegriezies Rīgā no Stokholmas, tāpat neslēpa savus personiskos kontaktus ar zviedru sociāldemokrātu jauno līderi un premjeru Ūlofu Palmi. Tieši tenisa kortā, lūk, aizsākušās sarunas par viņa slaveno vectēvu V. fon Knīrimu Rīgā un par viņa bērnības dienu atmiņām Skangalē. Grāmatā tas pieminēts bez ārpus plašāka konteksta un arī bez gala iznākuma: proti, Palme tolaik uz Rīgu un savu bērnības pusi Vidzemē bez kāda afišējuma arī atbrauca. Ne jau ar toreizējās Baltijas padomju republikas vadības vīzu un svētību.
Neilanda un D. Zelmeņa gaitas krustojušās arī Stokholmā, kur pirmais bija aģentūras APN biroja vadītājs, bet otrs vēlāk, 80. gados — vicekonsuls PSRS vēstniecībā. Pati saskarsme gadu garumā acīmredzot bijusi arī virtuāla, jo Palmes nogalināšanas dienā (1986. gada 28. februāris) Neilands ir LPSR ārlietu ministra vietnieka kapacitātē. Domājams, grāmatas autors bija pietiekami labi informēts, ko viņa autoritāte savā laikā vēl pārrunājusi ar tenisa spēles partneri bez “nekādām labām atmiņām par vācu baroniem”. Grāmatā vien mājiens, ka Nikolajam “PSRS vēstnieks Zviedrijā bieži uzticēja veikt ļoti atbildīgas diplomātiskās misijas”. Viena tāda — grūta diskusija zviedru TV studijā pēc Aleksandra Solžeņicina izraidīšanas — restaurēta un ieskicēta.
Diemžēl kopumā paliek iespaids, ka naivuļiem tepat Latvijā varētu pietikt ar izklāstu — grāmatas varonis bieži spēlējis tenisu ar Ūlofu Palmi, šarmējis ar savu erudīciju un eleganci ikkatrā situācijā. Varbūt lasītājam šķitīs pārāk rožains šis atmiņu stāsts, kā vienviet pats autors atzīstas.
(Kā izteicās Nikolajs kādā atklātības brīdī, viņa “dzīves ideāls būtu strādāt Maskavā, dzīvot Rīgā, bet tenisu spēlēt Stokholmā”.)
Es nesaku, ka noteikti katrs dialogs ar Nikolaju Neilandu ieliekams O. Gordijevska un K. Endrjū grāmatas “KGB. Ārpolitisko operāciju vēsture no Ļeņina līdz Gorbačovam” matricā. Tomēr vēsturiskās patiesības labad būtu atgādināms, ka paralēli oficiālo ziņu lielražotnei TASS radītā “Preses aģentūra novosti” (APN) bija tāda pat piesegorganizācija kā citas šajā sistēmā iemontētās. Piemēra pēc, visos atskatos ar Stūra māju saistītās Latvijas kultūras sakaru komiteja vai Ārzemju draudzības biedrība. No autora kā akadēmisko aprindu cilvēka būtu gaidījis arī personu rādītāju, ko pirmām kārtām pelnījusi izdevumā uzrādīto zviedru politiķu un policistu plejāde.
“Dialogi”, sākot ar 37. lappusi, veltīta Zviedrijas turības noslēpumiem, zviedru sociāldemokrātijas ģenēzei, Palmes karjerai un traģēdijai, jau pieminētajām un šai ziemeļvalstij apkaunojošajai slepkavības izmeklēšanas imitācijai. Tēmas izritinātas pamatīgi, detalizēti un gana atraktīvi. Kā atceroties par grāmatas pieteikumu, autors palaikam piemetina, ka viņam ar Nikolaju ir bijis daudz sarunu par zviedru neitralitāti, par Palmes ārpolitiskajām aktivitātēm un līdzīgām lietām. Tas paliek divu domubiedru saziņas lokā bez mazākās polemikas. Zviedrija ir “slima” ar labējo ekstrēmismu — lūk, Neilanda diagnoze, savelkot kopā skandalozās slepkavības izsekojuma tukšgaitu.
Līdzās visam pateiktajam un nepateiktajam vērā paturama Rīgā dzimušā diplomāta un politiķa loma Atmodas gados, pirmām kārtām PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā. Tai veltītas arī vairākas lappuses gana bagātīgi ilustrētajā D. Zelmeņa grāmatā. Tā dēvētajā Jakovļeva komisijā, izvērtējot Ribentropa—Molotova pakta noslepenotos pielikumus, N. Neilands noteikti bija redzama figūra un spēlētājs. Nekādu Latvijas valsts apbalvojumu par to viņš nesaņēma.
Šajā punktā es svērtos piekrist autoram un Marinai Kosteņeckai, ka ne līdz galam ticis novērtēts mūsu neatkarības aizstāvju ieguldījums Maskavā. Neilanda gadījumā šis vilciens aizgājis jau 2003. gada septembrī.
Kā cepurīte solītajiem dialogiem ar un par Neilandu ir pāris interviju fragmenti epilogā, viens no tiem ar neaizstājamu “Baltijas foruma” balstu maskavieti Igoru Jurgenu. Latvijā labi pazīstamais TV pārraides “Globuss” dalībnieks un viens no Tautas saskaņas partijas dibinātājiem Nikolajs Vasiļjevičs šo diskusiju platformu veidoja kopā ar Krievijas politikas smagsvaru Jevgeniju Primakovu. Taču tajā paustie uzstādījumi no sākta gala bijuši grūti savietojumi ar Latvijas ārpolitikas jaunajām prioritātēm. Baltijas valstu un Krievijas ekonomiskās attiecības varētu uzplaukt, ja vien baltieši nerunātu tik daudz par vēsturiskajiem pāridarījumiem, par savu nacionālo identitāti un pastāvīgi ieklausītos Kremļa kurantos. Kam tas NATO lietussargs supersausā laikā. Un tamlīdzīgi.
Dainis Zelmenis pašās noslēguma rindkopās izsaka nožēlu, ka mūsu, tas ir, Latvijas ārpolitika “joprojām ir proamerikāniska, un pašreizējā valsts vadība (2019) attiecības ar Krieviju ir pamanījusies ievest tādā strupceļā, no kura būs grūti tikt ārā, nenorijot pamatīgu ”krupi”.” Un nekāda Krimas aneksijas fakta, nekādas krievzemiešu līdzdalības Ukrainas teritoriālās integritātes apdraudējumos un apmelojumos. Nu gluži kā no šodienas “Saskaņas” politiskās retorikas rokasgrāmatas norakstīts.
“Dialogi ar Nikolaju Neilandu” perfekti izgaismo šķautnes, kas svarīgas vispirms “zviedru modeļa” pētniekiem un tiem, kam interese iedziļināties sociāldemokrātu vēstures līkločos. Pats autora līdzgaitnieks un līdzdomātājs — sava laika un laikmeta augsts profesionālis — vairāk raksturots, liekot lasītājam noticēt uz vārda. Pārliecinošāk būtu, ja tas atklātos dažādās pretstāves situācijās vispirms Stokholmā, arī Maskavā, Tallinā, Vīnē un citviet.
Autors ir žurnālists, politisko notikumu komentētājs
Pagaidām nav neviena komentāra