Andris Keišs spēlē Smiļģi ar fantastisku artistismu un gadiem slīpētu portretisku detaļu precizitāti. Foto — Jānis Deinats.
Jaunā Rīgas teātra izrādes Meklējot Spēlmani veidotāji uztaustījuši mistisko triju mākslinieku savienību
Cik dīvaini tiek jauktas kārtis, prāto Volands Bulgakova romānā Meistars un Margarita un, saskatīdams galvenajā varonē atblāzmu no karaliskajām priekštecēm, izsaucas: «Asinis, asinis!» Tādām pašām asinssaitēm režisors Gatis Šmits saistīts ar abiem teātriem, kuru garu mēģina sajust un padarīt sajūtamu šajā izrādē, — ar Daili, kur spēlējis vecaistēvs Luijs Šmits, un Jaunatni, kurā strādājusi un Pētersona leģendārajā izrādē Spēlē, Spēlmani! Kukaiņu karalieni tēlojusi vecmāmiņa Lūcija Baumane.
Skaidrs, ka dramaturģe Justīne Kļava, tāpat JRT spožie aktieri Andris Keišs, Elita Kļaviņa, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Baiba Broka, Sandra Kļaviņa, Jana Čivžele, Marija Linarte, Edgars Samītis, scenogrāfs Rūdolfs Baltiņš un kostīmu māksliniece Keita veikuši milzīgu dokumentu izpētes darbu, tomēr šķiet, ka pašas būtiskākās saites un nozīmes režisoram priekšā pateikusi intuīcija vai atmiņas, ko neglabā prāts, — tās riņķo pa dzīslām. Patētiski vārdi, bet patētisks bijis arī mērķis — dzīt pēdas Spēlmaņa garam, lai, iespējams, vēl pēc daudziem gadiem atvestu to atpakaļ uz namu Lāčplēša ielā 25. Vai mērķis sasniegts? Man nav vienas atbildes, jo iespaidi ir pretrunīgi un arī izrāde tomēr lūst gabalos.
