Ilustratīvs attēls no pixabay.com.
Pēdējā laikā novērojama dažādu Latvijas valsts iestāžu visai haotiskā un nesaskaņotā pieeja diasporas un remigrantu izglītības jautājumiem, kas līdz ar 2018. gadā pieņemto Diasporas likumu uzliek tām pienākumu veikt dažādas ar likuma izpildi saistītas darbības. ”Uz galviņām” sadalītā atbildība nevieš skaidrību par plānoto pasākumu koordināciju, kas veidotu vienotu, visiem saprotamu nākotnes stratēģiju, neraugoties uz nesen darbu uzsākušās Diasporas konsultatīvās padomes daudzveidīgo sastāvu, tajā iekļaujot gan izglītības politikas veidotājus, gan izpildītājus.
Sasteigtība un selektīvi izmantotas atziņas
Saprotams, ka konsultatīvā padome ir jauna, un nav zināms, kādus darbības virzienus izglītībā tā iezīmēs, tāpēc iestādes dara, ko var, nereti ar lielu steigu, jo iedalītie valsts budžeta līdzekļi diasporas saiknes uzturēšanai un valodas apmācībai prasa ātru rīcību - jāpaspēj izlietot attiecīgajā budžeta gadā paredzētajam mērķim vai tā imitācijai. Kopīgā iezīme šādos sasteigtos dažāda apjoma un tematikas projektos ir selektīvi un ne vienmēr adekvāti izmantotas gan atsevišķu biedrību, gan arī pārējās diasporas organizāciju pētniecībā un pieredzē kopumā gūtās atziņas.
