Rīgas brīvostas pārvaldes pārvaldnieks Ansis Zeltiņš
Kronvalda parka sirdī, kanāla malā, kuģim līdzīgas ēkas augstākajā stāvā ik dienu par vietējo ostu un starptautiskiem sakariem rūpējas Ansis Zeltiņš, kura pakļautībā strādā gandrīz 300 darbinieku. Šoreiz Ir Nauda viesojas Rīgas brīvostas pārvaldē, lai ielūkotos kabinetā, kur tiek pieņemti gan pašvaldības, gan valsts līmeņa attīstībai nozīmīgi lēmumi.
Kabinets ir gaišs un plašs, caur stikla sienu paveras skats uz kanālu. Te daudz dokumentu glabāšanas plauktu, atvilktņu un ostas teritorijas karte cilvēka lielumā. «Tai ir praktisks pielietojums. Ostas teritorija ir plaša — lai saprastu, vizualizētu un korekti veiktu darbu, bez kartes būtu grūti,» saka pārvaldnieks. Viņš papildina, ka pie sienas redzamā karte ir viena no daudzajām, kas šajā ēkā atrodamas, sanāksmju zālē ir vēl lērums — aktuālas, vēsturiskas, dažādi apzīmētas, perspektīvas un neskaitāmu citu veidu.
Zeltiņš sevi nepieskaita pie kārtīgiem cilvēkiem, kuriem uz darba galda stāv tikai dators un pildspalvas. «Esmu sapratis, ka strādājot organiski izveidojas sava nepieciešamo lietu kārtība — dokumenti, kartes, vizītkartes, plāni un pārējais,» viņš skaidro. Divreiz gadā — ap Ziemassvētkiem un Līgo — gan notiek lielā kabineta tīrīšana. Daudzajos plauktos un atvilktnēs glabājas dokumenti, kurus nedrīkst izmest, tādēļ tie nolikti prom no acīm un aktīvās darba vides. Uz galda blakus šobrīd nepieciešamajiem dokumentiem, protams, ir arī dators un ieraduma dēļ joprojām arī fiksētais telefons, kas savu funkciju gan vairs nepilda — iekšējā komunikācija ar padotajiem notiek, izmantojot mobilos sakarus.
Aiz galda plauktos stāv neskaitāmi reprezentācijas materiāli, dāvanas, piemiņas lietas, kurām gan, kā Zeltiņš atzīst, nav nekādas sentimentālas nozīmes — tā ir daļa no darba specifikas… Izņemot vienu — sarkanīgu kālija sāls akmeni, kuram ir īpašs stāsts. «Reiz biju Minskā, Baltkrievijas lielākā kālija ieguvēja izstādē. Kālija pamatapjoms šobrīd brauc uz Klaipēdas ostu, pirms tam bija Ventspilī, bet ar Rīgu sadarbības nav. Apskatot izstādi, pamanīju vēsturisku vagoniņu, kas piekrauts ar šiem kālija akmeņiem. Blakus stāvošajai reprezentācijas meitenei teicu, ka esmu no Rīgas ostas, un jautāju — kad tad beidzot arī uz Rīgas ostu brauks Baltkrievijas kālijs? Viņa sakautrējās un nezināja, ko atbildēt. Jautāju, vai vienu akmeni drīkstu paņemt, un meitene atļāva,» atceras Zeltiņš, ar humoru lepni rādot, ka tā uz Rīgas ostu atvedis pirmo kālija sāli.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.