fbpx

Kvalitatīvākās, ne lētākās

Ginta un Andris Apsītis, z/s Lazdukalns īpašnieki. Foto — Ieva Salmane
Anda Burve-Rozīte
Print Friendly, PDF & Email

Ginta un Andris Apsīši Mālpils zemenes izveidoja kā vienu no saviem lauksaimniecības biznesiem, bet palika pie tām kā sirdij vistuvākā

Andra viedtālrunī sakrājušās šīs vasaras bildes no pirmajiem zemeņu svētkiem, kurus kopā ar pašvaldību un citiem vietējiem uzņēmējiem Mālpils zemenes sarīkojušas: notiek krāsains tirdziņš, uzstājas bērnu pašdarbības kolektīvi, konkursā gardākās zemeņu tortes vērtēt kā eksperte uzaicināta Ilze Jurkāne no Rīgas. «Sanāca ap pieciem tūkstošiem cilvēku,» saimniekam acis priekā mirdz. «Nākamgad taisīsim svētkus atkal.»

Šī dzīvespriecīgā epizode ir nieks, salīdzinot ar lepnumu un prieku, kas no Apsīšu pāra staro, kad pēcāk viņi izrāda savus zemeņu laukus — leknas, spožām lapām garumgarās vagās Latvijā audzētās zemenes gozējas jūlija nogales saulē. Sākot ar agrajām šķirnēm un beidzot ar vēlajām, sarkanās ogas šeit audzē visu vasaru. «Nu, pēc kā garšo?» Andris liek kāpt vagā un noplūkt ogu. Meža zemeņu garša. «Uzminējāt!» uzņēmējs apstiprina. «Tādu šķirni gribējām, nu mums tā ir.» 

Apsīšu pārim Mālpils zemeņu bizness nav tikai peļņas avots, bet arī sirdslieta. Ginta tālrunim izvēlējusies Eolikas melodiju Zemeņu lauks, bet Andris par sievu glīti sarkanā krekliņā saka: «Skaista! Vēl skaistāka nekā zemenes!»

Kad Apsīši gandrīz pirms trīsdesmit gadiem sāka zemeņu biznesu, pieredze augļkopībā un tirdzniecībā viņiem jau bija. «Strādājām uz lauka, produkciju tirgojām,» Andris atsauc atmiņā laiku, kad ar sociālismā oficiāli neakceptēto «biznesu» — ziedu un lauksaimniecības produktu audzēšanu — ģimenes varēja nodarboties no darba brīvajā laikā, naudu pelnot tirgū.

Sāk ar mazu platību

«Vēl nebija atgūta neatkarība — 90. gadu sākums, tikko ar sievu precējušies, kad jau audzējām tomātus un vēl visu ko, braucām uz Kauguriem, tirgojāmies,» atceras Andris. Tolaik Andris bija pabeidzis Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu, bet Ginta — diplomēta pārtikas tehnoloģe. Ideāla kombinācija zemeņu biznesam! 

Sākumā gan prieks bijis reti, tikai ļoti daudz darba. Kā viņi sāka? Vispirms atguva dzimtas īpašumu, ap 30 hektāriem zemes. Piepirka klāt 10 hektārus, ņemot bankā kredītu. «Zemenes mēs iesākām audzēt 0,3 hektāru platībā. Tad lēnām gājām uz priekšu, līdz diviem hektāriem, tad vēl,» stāsta Ginta. Visu darījuši bez steigas. «Trīsdesmit gadi bija smags process, kamēr biznesā aizej tik tālu,» uzņēmēja rezumē.

Viena no Apsīšu veiksmes atslēgām kopš pirmsākumiem: nopelnītos līdzekļus ieguldīt biznesa attīstībā, ar katru nākamo soli mācīties no savām kļūdām. Andris smejas, pavaicāts, vai nav bijis kārdinājums ar pirmo peļņu doties pēc luksusa automašīnas vai smalki ceļot. «Tas būtu netālredzīgi,» viņš atbild. «Turklāt mums ar sievu nekad nav gribējies kaut kur aizbraukt un gulēt pie baseina. Ja ceļojam, tad saistībā ar zemenēm — braucam pieredzes apmaiņā pie citiem Eiropas zemeņu audzētājiem.» Īstos biznesa īpašniekus no ātras, vieglas peļņas tīkotājiem varot atšķirt tā: lai cik milzīgas platības bagātajās rietumvalstīs apsaimniekotu, nāk pretī sastrādātām rokām. «Tieši tāpat kā mēs,» saka Andris.

Iesākumā Apsīšiem bijuši arī citi biznesi: graudi, kartupeļi. Pat cūku ferma. Vienā brīdī vajadzējis sākt izvēlēties, lai visu uzmanību koncentrētu vienam biznesa veidam un attīstītu to maksimāli. Tieši zemenes no visa izmēģinātā bijusi sirdslieta. «Daba, augļkopība — izaudzēt kaut ko un priecāties par to mums vispār patīk,» stāsta Ginta. «Kādam varbūt tas liksies banāli, kāds cits sapratīs: mēs mīlam tās zemenes — vispirms dodam no sevis zemenei un tad zemene dod mums pretī,» turpina Andris. Naudas pelnīšana lauksaimniecībā esot tikai otrais punkts, «ja tas punkts vispār tiek panākts,» Andris ir skarbs. «Man neliekas pareizi, ja vispirms skaita naudu un tad domā, kā to dabūt.» Kad Apsīšiem vēl bija vairākas biznesa nozares, Andra labākā atpūta bijusi pastrādāt ar traktoru zemeņu laukā. «Apkopt — kad uzliec stādiem salmus un viss lauks kļūst dzeltens, tev vienkārši sirds priecājas,» tā uzņēmējs. «Ar zemenēm esam uz viena viļņa, tās ar mums runā,» ar smaidu piebilst Ginta — strādājot laukā, Andris bieži mēdz teikt, ka zemenes viņam saka paldies!

Biznesa plānu uz papīra Apsīši nekad nav izstrādājuši. Kā tad virzījās biznesa attīstībā? «Vairāk hektāru zemenēm varējām atļauties, kad nopirkām tehniku un bija iespēja dabūt cilvēkresursus,» Ginta stāsta. «Tu lēnām ej uz priekšu: vispirms ir viens traktors, tad jau divi, pēc tam nopērc trešo, un saproti, ka vari paplašināties.» Vai modernā tehnika vieniem no Latvijas lielākajiem zemeņu audzētājiem prasa lielus ieguldījumus? «Tā no malas liekas. Bet paskatieties, cik daudzi Latvijā ar džipiem braukā. Par vienu džipu var nopirkt trīs lietotus traktorus,» saka Andris. Ar Apsīšu zemeņu platībām tiek galā trīs traktori.

Divi lielākie riski

Uzņēmējs uzskata, ka daudzi cilvēki savas biznesa idejas nerealizē, jo baidās sākt, baidās uzņemties risku. «Baidās, ka valsts nepalīdzēs, baidās no laikapstākļu ietekmes lauksaimniecībā un tā tālāk.» Apsīšu pāris ātri saprata, ka baidoties nekas nesanāks. Laikapstākļi šajā biznesā ir viens no sāpīgākajiem punktiem, bet «to nevar iespaidot, un no tā nav vērts baidīties,» uzskata Andris. Piemēram, šogad augļkopjus Tukumā sāpīgi sasitusi krusa — cietušas ābolu ražas. Mālpiliešiem tā laimīgi gājusi secen, skarot tikai blakus pagastus. Vai zemeņu laukus nav iespējams nosegt, tādējādi pasargājot no nokrišņiem? Nē, Ginta skaidro — visa raža tiek audzēta atklātā laukā. Turklāt Tukumā krusa sasitusi pat siltumnīcas. «Tas ir risks mūsu jomā, ko nevar prognozēt. Stress vienkārši jāiztur.»

Abi domā, ka jau biznesa pirmsākumos iemācījušies nelauzīt rokas par neietekmējamo, ļoti palīdzējusi arī jaunības drosme. «Jo mazāk baidies, jo vairāk vari izdarīt,» uzskata Andris. 

Kāda ir atšķirība starp laiku, kad 90. gados sāka zemeņu biznesu un tagad? «Tolaik Latvijā bija cilvēkresursi, bet nebija labas tehnikas. Tagad ir otrādi,» secina Ginta. Tiesa gan, ar tehniku var izdarīt aizvien vairāk. «Kad mums bija 0,3 hektāri, lapas un stīgas griezām ar šķērēm. Tagad to darām ar tehniku: četrās stundās varam apgriezt piecus hektārus, atstīgot taciņas. Ar tehniku klājam arī salmus, līdz ar to ir maz nezāļu, ogas tīrākas,» pastāsta Andris. Arī zemeņu stādi zemē nonāk ar tehnikas palīdzību.

Tomēr nolasīt ogas aizvien var tikai ar rokām. Daudzviet ārzemju plantācijās ogas kastēs liek tā sauktie guļošie cilvēki — strādnieki uz mehāniski uz priekšu kustošām lafetēm, bet Apsīšu saimniecībā aizvien lasa līkņājot. «Ar strādniekiem ir tā: dažus neņemtu pat tad, ja prasītu tikai 100 eiro par darbu,» saka Andris. Jo nevar uzticēties, ka padarīs kārtīgi. Bezdarba līmenis Mālpilī ir ap 4%, uzņēmumi aktīvi piesaista darbiniekus arī no citiem novadiem. «Sevišķi grūti ir mums, jo varam piedāvāt sezonālo darbu uz diviem, trīs mēnešiem,» viņš skaidro. Vai šāds vasaras darbs nav laba iespēja vidusskolēniem? «Trūkst atbildīgu vidusskolēnu — no simta varbūt divi,» atklāta ir Ginta. Arī robotu metāla ķepiņas, kas atvieglotu darbaspēka meklējumus, zemeņu laukā nebūs vēl ilgi — Ginta uzsver, ka zemeņu novākšana ir uzmanību un rūpību prasošs darbs, turklāt strādnieki izvērtē, kuru ogu ņemt, kuru izmest.

Mālpils zemenēm ir uzticams darbinieku kodols, kas gadiem nemainās. Uzņēmēji gan vēlas delikāti apiet jautājumu, vai darbā pieņem arī viesstrādniekus, jo «cilvēkiem Latvijā viesstrādnieki ir šausmīgi sāpīgs moments, lai gan biznesos nav, kas strādā,» atzīst Andris. Viņš kritizē arī mediju tracinošos virsrakstus, ka biznesi Latvijā izvēlas lēto darbaspēku — ņemot vērā vīzu, ceļa un dzīvesvietu izmaksas, nekāds lētais darbaspēks citu valstu strādnieki Latvijā vis neiznākot.

Mālpils zemenes sezonā nodarbina ap 70 strādnieku. Par latviešu kuriozo domāšanu naudas jautājumos Andrim ir stāsts: kāda jauna darbinieka māte vēlējusies, lai dēls strādā Apsīšu saimniecībā, bet vienlaikus vaicājusi, kad būs lētās odziņas. «Grib, lai maksājam labu algu, un grib lētas ogas — tas kaut kā neiet kopā.»

Mālpils zemeņu īpašnieki intervijā slavē valsti: tā esot panākusi augļkopjiem pretī. «Mums ir 5% PVN. Tas ļoti atvieglo ražošanu, darbaspēkam varam samaksāt vairāk. Darbaspēka nodoklis ogu novākšanā ir 15%, tas arī ļoti labi,» saka Ginta. Tieši labvēlīgajam nodokļu režīmam pateicoties, Apsīši nesen atkal sāka paplašināties, piestādīja klāt vēl zemeņu hektārus — tagad to ir vairāk nekā divdesmit. Visa zeme — pašu? «Nē, daudz zemes arī nomājam. Ja īpašnieki piedāvā, tad atpērkam, bet nav tā, ka Latvijā cilvēki raujas pārdot lauksaimniecības zemi.»

Gardākā oga, tuvojoties augustam? Andrim un Gintai par katru Vācijā izvēlēto stādu šķirni būtu stundām, ko stāstīt. «Karaliene ir vēlā oga Malvīne, ko tirgojam tagad,» Andris lepni saka. Foto — Ieva Salmane

Kaļ jaunus plānus

Mālpils zemenes nonāk pie klientiem? Šīs ogas visas vasaras garumā iespējams iegādāties Rīgas Centrāltirgū, Āgenskalna tirgū, Siguldas tirgū. Apsīši piegādā arī pēc pasūtījuma uz birojiem, un ogas nonāk arī pie uzpircējiem tālākpārdošanai nakts tirgū.

«Šodien vācam, un rīt šīs ogas būs tirgū,» par procesu stāsta Andris. Pa vidu tās rūpīgi saliktās kastēs neilgu laiku pavada uzņēmuma dzesētavā. «Tas ir obligāti. Vakar, piemēram, bija +32 grādi. Ja mums nebūtu dzesētavas, zemenes drīz pēc novākšanas kā zupu varētu izliet laukā.»

Gardākā oga, tuvojoties augustam? Andrim un Gintai par katru Vācijā izvēlēto stādu šķirni būtu stundām, ko stāstīt. «Karaliene ir vēlā oga Malvīne, ko tirgojam tagad,» Andris lepni saka.

Uzņēmēji stāsta, kā Latvijas pircēju psiholoģija laika gaitā mainījusies: iepriekš negribēja vēlās zemenes, uzskatot, ka Latvijā tās nemaz nevar izaudzēt un par pašu audzētām tiek uzdotas ārzemju ogas, bet tagad vēlās zemenes pērk labprāt. «Agrāk tirgū pieprasīja vienalga, kādas zemenes, ka tikai lētākas, bet tagad grib kvalitatīvas — labklājība valstī aug,» novērojis Andris. Cik bagātīga būs raža un cik ilgi vasarā ogas tirgos, uzņēmēji nevar iepriekš prognozēt, gadu no gada statistika atšķiras. Piemēram, šogad mālpiliešu zemenes būšot pieejamas līdz augusta vidum, bet ir gadi, kad tirgo vēl septembra sākumā. Kopumā Apsīšiem biznesā veicas: statistika rāda, ka no viena hektāra var ievākt vidēji piecas tonnas zemeņu, bet viņi šo rādītāju ievērojami pārsniedz.

Kad zemeņu raža beidzas, Mālpils zemenes neaiziet «ziemas miegā». «Klusais periods mums sākas tikai tad, kad zeme sasalst,» Andris skaidro. «Pirms tam vēl apkopjam stādījumus: mēslojam, sedzam, arī ravējam. Ziemas periodā labojam tehniku un gatavojamies nākamajai sezonai.»

Tagad Apsīši vēlas spert nākamo soli biznesā — virzīties uz pārstrādes jomu. Iespējams, Mālpilī drīz taps zemeņu māja, par ko gan uzņēmēji priekšlaikus nevēlas daudz runāt. Biznesa attīstība viņiem aizvien ir aktuāla. «Negribas rutīnu, ar jaunām idejām uzreiz ir jauns uzrāviens un prieks,» rezumē Andris.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Mīlestība uz izvēlēto biznesu, vēloties to attīstīt soli pa solim līdz pilnībai

Mācība no krīzes

Nesasteigt biznesa attīstību, bet arī nekavēties ar ieguldījumiem, ja ir mērķis augt

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Sākt no pašas apakšas, iepazīstot katru sava biznesa darba sadaļu (ja nepieciešams, neslejot degunu gaisā, paši ofisā mazgā arī grīdu)

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu