fbpx

Jauns ģenerālis jaunā realitātē 15

Ilmārs Lejiņš. Foto: Una Griškeviča
Aivars Ozoliņš
Print Friendly, PDF & Email

Dažas dienas pēc Nacionālo bruņoto spēku simtgades svinībām pusdienojām ar Ilmāru Lejiņu Cafe Osiris, kurai šogad paliek 25 gadi — gandrīz tikpat, cik viņš ir dienestā Latvijas armijā. Nupat viņa karjerā jauns pavērsiens — iepriekšējais Sauszemes spēku mehanizētās kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Lejiņš kļuvis par brigādes ģenerāli un darbu turpinās ASV, Norfolkā kā NATO Transformācijas pavēlniecības štāba priekšnieka otrais vietnieks Apvienoto spēku spēju attīstības jautājumos.

 

Kāds būs jūsu jaunais darbs, kādi būs pienākumi?

NATO ir divi stratēģiskie štābi – viens ir Monsā, Beļģijā, tā saucamais SHAPE (atbild par notiekošajām operācijām – red.), un otrs ir ACT Norfolkā, ASV, latviski – NATO Transformācijas pavēlniecība, kam uzdevums gādāt par nākotni – apmācība, izglītība, standarti, nākotnes vīzijas, ko tad var savienot ar pētniecību un industriju. Tā ir stratēģiska nākotnes plānošana. Es būšu šīs pavēlniecības štāba priekšnieka otrais vietnieks. Latviski laikam būtu – departamenta priekšnieks. Tas ir amats, ko pārstrukturēja pēc NATO samita pagājušogad Briselē. Iepriekšējais latvietis, kurš šajā amatā bija pirms trim gadiem, bija atbildīgs vairāk par apvienoto spēku apmācību un izglītošanu. Sanāca tā, ka ģenerālis Dzintars Roga bija vairāk Eiropā nekā Amerikā. Iekavās: šo amatu Latvija dala ar Grieķiju – mums ir trīs gadi, tad grieķiem trīs gadi. Tas ir ļoti normāli NATO, ka tādi ģenerāļu amati tiek dalīti. Vienīgais, ko nedala, ir NATO spēku virspavēlnieks Eiropā, tas vienmēr ir amerikānis.

Mans amats, sāksim no viena gala, ir visu NATO dalībvalstu militāro akadēmiju, kuras to vēlas, akreditācija, lai atbilst NATO standartiem, izcilības centru koordinācija, kas arī ir izaicinoši, jo tie nav NATO struktūrvienības, bet ir brīvprātīgas vienības, tai skaitā mūsu Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs.

Vai iznāk, ka būsiet priekšnieks StratCom priekšniekam Jānim Sārtam?

Nebūšu priekšnieks, mēģināšu koordinēt 28 izcilības centrus, lai tiem vienāda uzvedība un vienādi kvalitātes kontroles mehānismi. Tā nav komandpakļautība, katru [centru] vada dalībvalsts, bet, nu, NATO ir ieteikumi un rekomendācijas. Tā ir tā filigrānā puse, ko daudzi nezina. NATO ir komandstruktūra, ir spēku struktūra, bet ir arī brīvprātīgi veidojumi – izcilības centri ir brīvprātīgi valstu veidojumi, pakļauti dibinātājām valstīm, kuras par tiem maksā. Taču NATO vārds tur parādās, tāpēc vajadzīga zināma kvalitātes kontrole, un atgriezeniskās saites metodikai jābūt vienādai.

Otrs manā darbā būs operacionālā eksperimentēšana – modelēt nākotnes karu, konfliktu un krīzes situācijas. Šis darbs man interesē visvairāk, vismaz tā domāju, konkrētas pieredzes man vēl nav.

Vēl – atgriezeniskās saites process. Saka, ka cilvēks mācās no kļūdām, tomēr labāk mācīties no citu kļūdām. Mans darbs nav saistīts ar kara plānošanu, bet mēģināt sagatavoties tam, kas nākotnē var notikt. Modelēt nākotnes spējas vajadzībām, balstoties uz prognozēm, taču turot realitātes saikni. Nevar būt pārāk daudz mākoņos, saķerei ar realitāti jābūt.

Intervijā mūsu žurnālam pirms deviņiem gadiem teicāt, ka kaujas situācijā gribētu sev apkārt latviešus. Jaunajā amatā nebūsiet kaujas situācijā, tomēr – kāpēc gribētu sev apkārt latviešus?

Tā intervija bija pēc Afganistānas misijas. Karavīri ir karavīri, mani vairs neuztrauc, kādas tautības viņi ir, var redzēt, vai cilvēks ir vai nav profesionālis. Visi latviešu karavīri, kurus sagatavojām starptautiskām operācijām, ir profesionāli karavīri, un arī tie, kuri dien Latvijā – profesionalitātes latiņa aug visur.

Kāpēc gribētu būt ar latviešiem kaujā? Es latviešu karavīrus saprastu no pusvārda. Citu valstu, vienalga, sabiedrotie vai ne, ir savā vidē auguši, un tur viņiem ir savi pusvārdi. Tāpēc joprojām toreiz teikto uzturu – ja būtu kaujas situācija, es gribētu būt kopā ar latviešiem.

Mans darbs Norfolkā nebūs kaujas situācija, bet tur mēs būsim trīs latvieši. Viens ir mūsu NBS komandiera pastāvīgais pārstāvis, un vēl man būs līdzi viens asistents.

Trīs gadi Norfolkā, un pēc tam? Vai armijā var plānot karjeru?

Var plānot. Jo jaunāks, jo vieglāk, jo vecāks, jo grūtāk. Jo amatu iespējas sarūk tīri matemātiski. Latvijā ir seši ģenerāļu amati, septītais ir mūsu pārstāvis Briselē. Un ir divi rotējošie ģenerāļu amati ārvalstīs. Šogad sanāk tā, ka arī Baltijas aizsardzības koledžas komandants ir latvietis un arī amats Norfolkā būs latvietim. Tāpēc šogad sanāk deviņi ģenerāļu amati. Atgriežoties vai nu ieņemšu amatu, kas tiks atbrīvots, vai arī jāskatās, ko citu darīt. Bet es neuztraucos par to, šogad ir mans divdesmit sestais gads [dienestā], tad būšu tuvu pie izdienas 30 gadiem.

Diezin vai plānojat iet pensijā.

Mēs dienam Latvijai, un, ko Latvija – aizsardzības ministrs un NBS komandieris – noteiks, kā man kalpot Latvijai, tas arī būs jāakceptē. Bet es negribu taisīt par to drāmu. Vienmēr saku, ka humora izjūtai ir jābūt. Iepriekš nezināt, kas būs tavs nākamais amats, armijā ir tīri normāli. Es nekad neesmu par to uztraucies. Un izskatās, ka visām armijām Eiropā ir līdzīga personāla politika un situācija – kur valsts vai ķeizars sūtīs, tur būs labi.

Esat par to stāstījis diezgan daudz, tomēr jāpavaicā – kāpēc izvēlējāties būt par karavīru?

Jā, esmu vairākkārt uz šo jautājumu atbildējis, mēģināšu būt konsekvents.

Nekad savā iepriekšējā dzīvē, pirms atbraucu uz Latviju, nebiju domājis par militāru karjeru. Tā mani nesaistīja. Vēsture mani saistīja, es uzaugu ar tēva bibliotēku, tas nozīmē, ka vienīgās grāmatas bija vēstures grāmatas. [Artura] Silagaiļa grāmata par leģionu bija viena no manām pirmajām grāmatām, ko es lasīju, nu, bildes skatījos. Bet es pat nekļuvu par Zviedrijas pilsoni, jo negribēju dienēt Zviedrijas armijā obligātajā dienestā.

Toreizējai trimdas latviešu saimei bija mehānisms, kā palīdzēt jaunajām ministrijām Latvijā. Bija programma, kā pa vasaru palīdzēt tulkot, un sakritības pēc tiku Aizsardzības ministrijā, strādāju kā ārštata palīgs tulkošanas darbos 1992. gadā. Tas darbs man iepatikās, bet arī sāku kritizēt toreizējos virsniekus. Tulkam ir fantastiskā iespēja dzirdēt abas puses – tu dzirdi, ko abas puses čalo arī pie kafijas galda, domādamas, ka otra puse nesaprot. Tad es sapratu, ka nav labi kritizēt no aizmugures kā sievasmātei, kura iesaka, kā labāk šoferēt. Tad ir labāk vai nu turēt muti, vai nu pašam darīt labāk. Izvēlējos darīt pats labāk.

Tā bija arī sakritība, ka aizsardzības spēku komandieris pulkvedis Turlais mani personīgi uzaicināja stāties armijā. Es nodomāju – tā nenotiek katru dienu, ka armijas komandieris uzaicina. 1992. – 1993. gads vēl bija maksimālisma laiks, bija saviļņojums, mēs visi bijām jauni, un katru nedēļu notika kaut kas jauns. Latvijā pirmais McDonald’s – hei! – pat premjerministrs uz to aizgāja.

Pēc tam, protams, biju pārsteigts, ka man piedāvāja, nē – pavēlēja braukt atpakaļ uz Zviedriju un iet karaskolā. Tā ir likteņa ironija. Man ir vairākas reizes bijis tā, ka notiek lietas, ko negribēju darīt. Es arī atteicos no ASV pilsonības, un mani tagad sūta atpakaļ uz Ameriku.

Jūs piedzimāt Amerikā, tāpēc jums automātiski bija pilsonība?

Jā, bet atteikties nav vienkārša lieta un arī finansiāli ļoti neizdevīga – jāmaksā par atteikšanos. Man bija 13 mēneši, kad atstāju ASV, un visu mūžu tagad dzirdu – jūs esat amerikānis! Viens no maniem bērniem, mana meita ir dzimusi Nīderlandē, kur es dienēju NATO štābā. Vai sanāk, ka viņai dzimtene ir Nīderlande, bet tēvzeme – Amerika? Šos jēdzienus nevar uzskatīt par burtiskiem.

Kā jūs īsi raksturotu to, kas noticis ar Latvijas armiju kopš neatkarības atjaunošanas?

Par to varētu rakstīt grāmatu. Visticamāk, vecumdienās rakstīšu mamuārus, visi pieraksti, klades, ir palikuši. Domāju, ka mums pašlaik trūkst atmiņu par to laiku. Ģenerālis Krēsliņš ir izdevis, ministrs Kristovskis, bet kopumā nav daudz vēstures liecību par šiem gadiem.

Nu, kā raksturotu? Agrīnie gadi bija, kā, citējot bijušo Valsts prezidentu [Valdi Zatleru]: “Kas es esmu?” Mūsu nepatika pret PSRS karaspēku bija pāraugusi nepatikā pret karaspēku kā tādu. Domāju, ka ļoti liels izaicinājums pašā sākumā bija neizpratne politiskā elitē un varbūt arī sabiedrībā, kādēļ vajadzīga armija. Ka nav jēgas – tāpat kā nepalīdzēja 40. gadā, nepalīdzēs arī tagad. Robežsardze, zemessardze, ko tolaik sauca par aizsardzības spēkiem, bija nepieciešamā vajadzība – lai ir, ko pie pieminekļa likt, sargāt robežu, meklēt bandītus –, daudz tālāk par to neviens nebija padomājis.

Tad sākās sapnis par NATO. Tā mums bija bāka, uz ko virzīties. 90. gadu beigās sākām to darbu, un paldies Dievam, ka sākām. Citādi būtu kā Ukraina vai citas “bijušās” – nevar pat iedomāties, kā izskatītos. Bet bruņotie spēki tāds pašapmierināšanās klubiņš vien būtu bijis – nodarbotos ar militārām parādēm, un tas ir viss.

Bija pirmsiestāšanās posms, tad iestāšanās posms, kurā tika skaldīts lieliem soļiem, daudzas lietas tika sakārtotas, un jāsaka paldies visiem, kuri pie tā strādāja. Jo visi jau gribēja, nav runa, vai pareizāk vai nepareizāk, bet griba tur bija. Reizēm kā sanāca, tā sanāca, taču nevienam nedrīkst pārmest, jo pieredze taču bija, kāda nu bija. Pēc iestāšanās NATO bija tāds kā atslābināšanās posms – ka nu esam iekšā, sūtīsim dažus karavīrus misijās, būvēsim sporta zāles, divi procenti [no IKP aizsardzībai] vairs nav tik svarīgi.

Kāpēc 2008. gads, Krievijas iebrukums Gruzijā, nebija brīdinājums?

Tas sakrita ar finanšu krīzi, kura aizēnoja militāros draudus. Bet, kaut gan tā nedrīkst teikt, Latvijas militārās aizsardzības spējām finanšu krīze nāca par labu. Jo bijām uzgājuši uz sliedēm, pa kurām daudzas citas Eiropas NATO valstis arī bija aizgājušas – iestājās un sāka principā neko nedarīt. Nauda netika lietderīgi izlietota.

Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki izmantoja krīzi, lai pārskatītu visus mūsu plānošanas procesus. Protams, ka tas bija sāpīgi, mēs visi zaudējām ienākumus. Bet no aizsardzības plānošanas procesa viedokļa krīze nāca par labu. Mēs tiešām defektu pārveidojām par efektu. Mēs savu mājasdarbu izdarījām. Rāpšanās ārā no finanšu krīzes mentāli sagatavoja gan līdzekļus lietderīgi apgūt, gan arī tam, kas notika Ukrainā 2014. gadā.

Jaunais Valsts prezidents Egils Levits aicina izmēzt māju no trīsdesmit gados sakrātajiem mēsliem. Vai tas ir aktuāli arī bruņotajiem spēkiem?

Kā teicu, lielāko mājasdarbu izdarījām 2008. – 2012. gadā. Vienmēr var kaut ko uzlabot. Bet es neuzskatu, ka aizsardzības resorā nepieciešams kapitālais remonts. Saplānojām NBS attīstību tad, kad mums nebija naudas. Paldies Dievam, ka to izdarījām, jo tad mums nebija spiediena. Racionāli, profesionāli uztaisījām loģisku plānu, kurš jau pēc tam satikās ar naudu, kad nauda atnāca. Labi, ka nesākām domāt, pēc nauda atnāca. Un pie šā plāna pieturamies, kaut gan ir, protams, korekcijas. Maršals Moltke vecākais teica, ka neviens plāns nepārdzīvo pirmo kontaktu ar pretinieku. Bet tas nenozīmē, ka plānu nevajag. Plānu vajag, lai mentāli sagatavotos, un tad var strādāt. Ja pirms tam ir nulle, ir ļoti grūti.

Tāpēc mana atbilde ir – aizsardzības resoram nav nepieciešams kapitālais remonts. Ir jāseko līdzi un jāpieaudzē sava spēja pārvaldīt 2% [no IKP aizsardzībai]. Bet uz viedo saimniekošanu, labu pārvaldību es aicinātu visas valsts iestādes. Uztraucas par to, ka džipus nevaram nopirkt. Mēs vilcienus arī nevaram nopirkt jau daudzus gadus.

Bet ciktāl ir ar džipu iepirkumu? Tie tomēr ir 200 miljoni.

Es neesmu daļa no tā iepirkuma. Bet, kā jau teicu, ja mums ar vilcieniem neiet, tad nav jābrīnās, ka arī ar džipiem. Tas vienkārši nozīmē, ka valsts birokrātijai vēl ir, kur augt un uzlabot spējas sagatavot iepirkumus atbilstoši specifikācijai un nolikumam.

Kas jums pašam šķiet labāki – amerikāņu Humvee vai somu Sisu džipi?

Atkarīgs no tā, kur gribam iet. Vai vēlamies izmantot labi izmēģinātu, drošu, ar pieredzi bagātu platformu, kas toties ir vecāka, vai gribam iet uz nākotni un varbūt ar iespēju kaut ko ražot vai samontēt Latvijā.

Tie tad ir somi?

Tie ir somi. Var auto placī ar ģimeni izvēlēties starp vairākām mašīnām, bet beigās mašīna paliek mašīna – četri riteņi un stūre. Svarīgi, kam to gribi izmantot – uz pludmali braukt vai mājas darbiem, vai furgonu vai kabrioletu. Tas pats armijā, ar to starpību, ka ir mazāka izvēle, šādus džipus nebūvē tik daudz, cik vieglos auto, tāpēc tie ir dārgi. Humvee ir 40 gadus veca platforma, uzlabota, protams. Vai nu uz nākotni tendēta platforma. Un ministrijas vadlīnijas vienmēr ir bijušas, lai daļa naudas, ko ieguldām, tiek arī vietējam darba tirgum Latvijā. Es tam piekrītu.

Kad karavīriem nomainīs vecos tuksneša tērpus?

Jau ir arī jaunie, iezaļganie. Mums ir gan LATPAT, ko tautā mēdz dēvēt par tuksneša tērpu, gan MuliLATPAT, kas ir ar zaļiem toņiem.

Bet man jāsaka, ka ir sekundāri, ko cilvēka acs redz. Mēs nespēlējam peintbolu, 2000 metru attālumā ir vienalga, ko cilvēks valkā. Tanks, helikopters vai lidmašīna ar saviem tēmekļiem divu kilometru attālumā var trāpīt, lai kāds kamuflējums. Tas ir svarīgs karavīru pašsajūtai, un mēs domājam par tērpa materiāliem, kas var samazināt siltuma, infrasarkanā starojuma izstarošanu. Formastērpu attīstība ir pastāvīgs darbs. Zemessardzei un arī aktīvajam dienestam vēl joprojām ir vecie tērpi tāpēc, ka ļoti daudz tika saražots, un tagad ir lietderīgi jāizlieto, nevis vienkārši jāsadedzina.

Iekšlietu ministrs Ģirģens nesen piedāvāja bruņotajiem spēkiem palīdzēt apsargāt robežu. Kā jūs kā karavīrs vērtējat šādu priekšlikumu?

Būtu ļoti nekorekti no manas puses komentēt iekšlietu ministra teikto. Mēģināšu būt korekts. Karavīra statuss neļauj veikt šādu patrulēšanu – nedrīkstam aizturēt cilvēkus. Tad ko darīt?

Šaut?

Mēs drīkstam šaut miera laikā, ja ir tiešs apraudējums karavīram, sardzei, kur atrodas militārs objekts. Tur būtu juridiski izaicinājumi, tad būtu jāmaina likumi. Un no Krievijas puses to var pasniegt kā Latvijas bruņoto spēku koncentrēšanos pie valsts robežas. Dabūtu, iespējams, arī Krievijas spēku koncentrēšanos.

Mums ir ļoti laba sadarbība ar Valsts robežsardzi. To var padziļināt un paplašināt. Kopā risinām izglītības jautājumus, kopīga ieroču un munīcijas iegāde jau notiek, nākotnē, iespējams, varētu arī citu tehniku. Lai tā polemika paliek politiskā līmenī, bet tehniskā līmenī kā virsnieks, kas vienā no iepriekšējiem amatiem strādājis plānošanā kopā ar Valsts robežsardzi, varu teikt, ka esam tālu tikuši. Bijām ļoti attālināti, bet pēdējo 5 – 6 gadu laikā esam ļoti tuvinājušies. Lai tuvinātos vēl vairāk, ar vēsu juridsku prātu jāizvērtē, lai statusi un atbildības jomas nepārklājas.

Intervijā pirms deviņiem gadiem teicāt, ka mazai valstij pasaule ir netaisnīga, tāpēc jākaro citur, lai nav jākaro Latvijā. Vai pasaule ir Latvijai taisnīgāka pašlaik, kad šeit ir NATO sabiedrotie?

Ir, bet tas nenozīmē, ka gribam karot Latvijā. Jo kara posts vienmēr ir zaudējums, zinām no 20. gadsimta pieredzes, ko tas nozīmē. Tāpēc joprojām uzskatu, ka no militāri stratēģiskā viedokļa jādara viss, lai tas nenotiktu. Tas nozīmē, ka mums jābūt aktīviem cituviet – ar savu artavu aliansē un arī ekonomiski un politiski caur Eiropas Savienību. Jāatbalsta Austrumu partnerība, Ukraina, Gruzija, lai nav tā, ka krievam ir tikai viens virziens. Jo viņiem vairāk virzienu, jo labāk mums. Lai viņiem jādomā arī par Gruziju, Ukrainu, Arktiku, Ķīnu.

Latvija sauca, sabiedrotie atbildēja – es uzskatu, ka tas ir pierādījums, ka alinase strādā. Ir šīs diskusijas, vai ar 1000 sabiedroto Latvijā pietiek. Bet nepietika arī ar to, kas bija Rietumberlīnē un arī Rietumvācijā [Aukstā kara laikā].

Diskusijas ir par to, vai spēt atturēt vai aizstāvēties. Vai Latvijai ir jātiecas uz to, lai ar sabiedroto atbalstu spējam aizstāvēt savu teritoriju tieša militāra iebrukuma gadījumā?

Katrai aizsardzības spēju attīstībai jābūt arī ar mērķi veikt zināmu lomu aizstāvēšanā, nevis vienkārši atturēšanai līdz kādam politiskam lozungam. Atturēšana balstās uz praktisku, reālu militāru spēju – lokāli un, protams, globāli. Latvija ir daļa arī no NATO kodoldoktrīnas. Tā mums nepieder, bet mēs piedalāmies plānošanas procesos. Esam daļa no alianses, un es uzskatu, ka mums ir jābūt vieniem no labākajiem alinases biedriem, jābūt drošības devējiem. Tāpēc 2% ir ļoti svarīgi. Ja gribam vairāk, ja gribam attīstīt lielāku aizsardzības potenciālu, tas jādara uz citu vajadzību rēķina. Tas ir jālīdzsvaro. Vai mums jābūt Izraēlas modelim? Īstais jautājums ir – vai sabiedrība ir tam gatava. Tie nav tikai 2%, tas ir daudz vairāk.

Vai Latvijā būtu jābūt pastāvīgiem, nevis rotācijas NATO spēkiem?

Domāju, ka nē. Modernajā pasaulē nav principā nekādas starpības. Ja būtu tie paši 500 kanādieši ar ģimenēm, viņi rotētu šā vai tā. Tāpat kā es, arī viņi maina amatu. Karaspēkam uz sešiem, deviņiem vai divpadsmit mēnešiem bez ģimenēm no militārā viedokļa ir lielāka rīcības brīvība. Vēl labi – ja ik pēc sešiem mēnešiem kanādieši veic vienību starpkontinentālu maiņu, tas veicina iemaņas, attīsta loģistiku. Ir labs teiciens – ja vari pārvadāt 10 tankus, vari arī 100. Atkārtošana ir zināšanu māte, un katrus sešus mēnešus deviņas valstis plāno savu karavīru rotāciju uz Latviju. Katru sesto mēnesi Tirāna, Madride, Roma, Prāga, Bratislava, Podgorica, Otava plāno savu karavīru rotāciju, un tas nozīmē pastāvīgi ieeļļotu birokrātiju, militārās loģistikas plānošanu un izpildījumu. Atcerēsimies, ka katrai vienībai, kura ir Latvijā, un lielākā ir rota, mājās ir trīs brāļu rotas. Tāpēc es domāju, ka rotācijas princips dod militāri lielāku rīcības brīvību.

Vai Polijas vēlme dabūt pie sevis amerikāņu bāzi nāktu par labu reģiona drošībai?

Latvija atbalsta šo pozīciju, bet mēs arī zinām amerikāņu nostāju šajā jautājumā. Var jau nosaukt arī amerikāņu helikopterus Lievārdē par Fort Trump, un problēma ir atrisināta. ASV karaspēks jau ir Polijā, tāpat kā Latvijā. Palielināt to par 500 vai par 1000 un nosaukt kādā vārdā – nu, labi. Bet vai tas ko mainīs?

Bet poļi grib īstu amerikāņu bāzi – ar ģimenēm, infrastruktūru.

No militārā viedokļa es uzskatu, ka rotācijas princips ir efektīvāks. Bet, ja abas valstis – ASV un Polija – tam piekritīs, reģionam tas var nākt par labu, protams. Bet man ir grūti iedomāties, ka tas notiks tādā veidā, kā daži izteikušies. Kā jau ir teicis [ASV spēku Eiropā bijušais komandieris] ģenerālis Hodžess, tad mums nevajadzētu būt pārsteigumam, ka krievi taisīs bāzi Baltkrievijā.

Bet vai rotāciju nav daudz vieglāk pārtraukt, ja politiski izlemj to darīt?

Bet bija arī ļoti viegli pārtraukt ASV bāzes Vācijā. Lēmumus likvidēt bāzes ar vai bez ģimenēm var pieņemt tikpat ātri, kā rāda pēdējo 20 gadu pieredze Eriopā. Nav mana kompetence spriest par ASV valdības politiku, protams, bet tīri tehniski, ja ir politiska griba, var pieņemt jebkādu lēmumu. Svarīgākais, ka paliek rīcības brīvība. Kā karavīrs es neredzu starpību. Varbūt politiķis un ekonomists uzskatītu citādi.

2014. gadā ASV prezidents Obama Tallinā pateica, ka Baltijas valstis nekad vairs netiks okupētas. Divus gadus vēlāk ASV prezidents Tramps paziņoja, ka NATO esot novecojusi. Vai tas ir mainījis apdraudējumu novērtējumu un kā tīri praktiski ietekmē sadarbību ar partneriem?

Nupat pabeidzu Baltijas aizsardzības koledžas augstāko virsnieku kursu, kur mēs ļoti daudz šīs lietas pārrunājām, mums bija labi vieslektori, un mans secinājums ir – acīmredzot mēs dzīvojam jaunā politiskā realitātē ar esošo administrāciju Baltajā namā, un lietas, ko cilvēki saka un ko administrācija dara, ne vienmēr ir viens un tas pats. Un es saprotu, ka mums ir pie tā jāpierod.

Bet man arī jāsaka, ka Tramps ir paveicis daudz ko tādu, ko iepriekšējie prezidenti kopš Kenedija nebija. Eiropā daudzas valstis ir palielinājušas aizsardzības izdevumus. Jā, viņa vadības stils ir kolorīts, bet, nu, efekti ir redzami. Vai tas rada pārliecību par pēctecību, vai darbi seko vārdiem vai tieši otrādi – nu, es arī esmu šad un tad satraukts par dažiem izteikumiem, bet es arī redzu, kas notiek militāros formējumos gan NATO, gan ASV – Eiropā ASV armija ir lielākā vairāk nekā 10 gados. Tā ka pie šīs disonanses acīmredzot ir jāpierod. Jātur vēss prāts.

Un jācer, ka Tramps neizraus Ameriku no NATO, ja paliks Baltajā namā uz otru termiņu?

Es neesmu pabeidzis politikas zinātnes studijas un neesmu jurists, bet šajā kursā bija daudz lektoru, un visi ir vienisprātis, ka tā ir nepatīkama sajūta, ka esam piecdesmit vai septiņdesmit gadus dzīvojuši vienā politiskā realitātē, kurā vārdi sekoja darbiem un visi zināja, ko nozīmē pusteiktie vārdi vai simboli, bet tagad ir ASV prezidents, kas izdomā savu ceļu. Es aicinu visus būt ar vēsu prātu un sekot darbiem, nevis tik daudz vārdiem. Un nelasīt tviteri.

Kā Turcijas lēmums iepirkt Krievijas S-400 pretgaisa sistēmas ietekmē praktisko sadarbību aliansē?

NATO savos septiņdesmit gados ir pārdzīvojusi vairākas krīzes. Protams, tas, kas pašlaik notiek Turcijā, nav patīkami un nav labi aliansei. Taču vēsture rāda, ka septiņdesmit gados NATO ir pārvarējusi dažādus izaicinājumus.

Šis tehniskais gadījums ar S-400 ir izaicinošs kopā ar Turcijas vēlmi iegādāties amerikāņu F-35 lidmašīnas. Man grūti spriest par to, bet jāteic, ka, jā, Turcijas spēkošanās ar ASV par pretgaisa sistēmām un par F-35 ir ļoti liels izaicinājums. Es personiski uzskatu, ka tas ir lielāks izaicinājums nekā Trampa tvīti. Bet sabiedrotie ir spējuši atrast kopīgu valodu vairākas reizes, un NATO ir šādas krīzes pārvarējusi.

Runa ir nevis par pašām S-400 sistēmām, bet gan par Krievijas speciālistu klātbūtni, kuri tad varētu tās konfigurēt un programmēt sabiedroto aviācijas tuvumā. Krievijas vai PSRS militārā tehnika atrodas vairākās NATO valstīs – tas jau nav noslēpums, ka bulgāriem un pat grieķiem ir S-300 sistēma. Bet viņiem nebija vēlmes ražot F-35 un arī nebija ilgstoši krievu speciālistu.

Bet vai Turcijas konflikts ar ASV praktiski ietekmē sadarbību NATO?

NATO ir konsensa princips. Jebkuras mācības, jebkurš plānošanas process tiek veikts uz vienotas ambīciju līmeņa izpratnes. Ja tu zini, ka netiksi tālāk, tad neej tālāk, līdz kamēr dalībvalstis nebūs tam piekritušas. Turcija ir izaicinājums. Bet nupat rakstīju savu pētniecisko darbu, eseju par NATO stratēģisko koncepciju un ka jau septiņas reizes ir pārvarēti šādi izaicinājumi. NATO septiņdesmit gadu laikā vairākkārt bija eksistenciāli izaicinājumi. Piemēram, Francijas izstāšanās no militārās komandstruktūras bija ļoti liels trieciens. Un NATO pārdzīvoja arī Aukstā kara beigas.

NATO balansē starp divām svirām. Viena ir organizatoriska – kā starptautiskai organizācijai tai ir savs gravitācijas spēks –, un ir sabiedroto galvaspilsētas vai to konstelācijas. Starp šiem diviem gravitācijas spēkiem vienmēr atrod ceļu ārā. Reizēm tā ir Brisle, kas velk vai stumj, vai neko nedara, citreiz tās ir valdības jeb mūsu žargonā galvaspilsētas, kas velk, stumj vai neko nedara. Un šādā kombinācijā NATO lēnām iet uz priekšu. Mana personīgā pieredze, redzot, kā NATO adaptējās pēc Ukrainas kara sākuma, man liek ticēt, ka NATO arī šo pārvarēs. Jo kas ir alternatīva?

Militāri konflikti Eiropas perifērijā?

Tieši tā. Un varbūt pat arī iekšienē. Domāju, ka beigu beigās racionālām būtnēm ir jāsaprot, ka kompromisi ir jāatrod. Bet kompromiss nozīmē, ka neviens nav īsti priecīgs, taču nav arī īsti bēdīgs.

Es gan lasu tviteri, piedodiet, un vakar tur izlasīju ziņu, ka ķīniešu militārie mediķi divas nedēļas piedalīsies mācībās Vācijā. Vai arī citām valstīm ir līdzīga sadarbība ar Ķīnas armiju?

Katra dalībalsts NATO ir brīva, suverēna, neatkarīga valsts un pati drīkst lemt par sadarbības formām ar citām valstīm. Nezinu par konkrēto gadījumu, bet Latvijas Republikai arī ir militārās sadarbības līgums ar Ķīnas Tautas atbrīvošanas armiju, tiesa gan, sporta un mūzikas jautājumos. Mūsu orķestris ir bijis pie viņiem, un viņu – pie mums. Ne jau viss viņu orķestris, varbūt tas būtu mazliet par daudz. (Smejas)

Vēl tviterī vakar lasīju, ka jaunais NATO Eiropas spēku komandieris Tods Volterss tiekas ar Krievijas ģenerālštāba priekšnieku Valēriju Gerasimovu.

Sarunas vienmēr ir, un sarunām jābūt. Pat visdrūmākajā Aukstā kara laikā arī bija sarunas. Viens ļoti svarīgs iemesls, kāpēc tiekas, ir, lai nepārprastu viens otru. Kā mēs zinām, Pirmais pasaules karš tika izraisīts vairāk vai mazāk uz pārpratumu pamata, un mēs jau neviens negribam karu. Nezinu, par ko viņi runāja, bet šādas tikšanās notiek arī, lai izjustu vienam otru, kāds cilvēks ir. Labāk runāt nekā karot. Lai nebūtu pārpratumu, kas ved pie aizvainojuma un tālāk pie emocionāla lēmuma.

Vai Maskavā iecerētie salūti par godu Tallinas, Viļņas un Rīgas atgūšanai 1944. gadā ir apzināta provokāciju politika?

Nevienam nav noslēpums, ka esošais Kremļa režīms izmanto lielo uzvaru sevis leģitimizēšanai. Ar ko citu lai viņi lepojas?

Ar Molotova – Ribentropa paktu, kas, kā Maskavā apgalvo, joprojām atbilstot Krievijas interesēm.

Tas nav pārsteigums. Daudzi analītiķi vērtē, ka Putina režīms vēlas atgriezties pie pasaules kārtības, kurā lielas valstis visu sakārto pēc savām interesēm un mazām valstīm nav teikšanas. Daudzi analītķi piekrīt, ka tā acīmredzot ir Putina režīma vēlme veidot kārtību, kurā ir Vīnes konference, Bismarks, Rišeljē, kuri sakārto lietas, sarunā interešu zonas. Molotova – Ribentropa pakts iet rokrokā ar šādiem uzskatiem. Tas, protams, pēc Otrā pasaules kara un liberālai parlamentārai demokrātijai nav pieņemami.

Vai, jūsuprāt, Kremlis mēģinās panākt sev vēlamo kārtību Baltijā ar militāru spēku?

Kādēļ dedzināt māju, ja var nozag? Karadarbībā vienmēr ir zaudējumi. Kāpēc iekarot, ja var nopirkt to valsti? Tas vienmēr ir vienkāršāk.

Ir tā saucamā hibrīdkara vai aktīvo spēju, vai aktīvo pasākumu vecā boļševiku taktika – diplomātiski, militāri, ekonomiski, kultūras pasākumi, lai panāktu savu. Militārā ir tikai maza daļa no tā. To mēs Latvijā ļoti labi zinām, psiholoģiskā karadarbībā esam bijuši ļoti ilgi.

Nedrīkst fokusēties tikai uz militāro. Tāpēc Aizsardzības ministrija un NBS vadība strādā pie tā saucamās visaptverošās aizsardzības. Aizsardzība nav tikai militārs jautājums, mums ir jābūt spējīgiem aizstāvēties arī ekonomiski, kulturāli, politiski. Esam maza valsts, bet, ja strādājam ar vienotu mērķi un mums valsts griba ir svarīga un to ir vērts aizsargāt, tad tas ir jādara visaptveroši, nevis, ka var rakt, un var arī nerakt. Tas nenozīmē, ka visiem tagad jāiet ar plintēm rokās, bet katram jāzina savā vietā, ko darīt. Informatīvā telpā Lietuvas piemērs, aizliedzot retranslēt Kremļa propagandu – tas, manuprāt, ir pavisam normāli, es personīgi neesmu sapratis, kāpēc mēs jau sen neesam to darījuši.

Krievija var mēģināt nopirkt sev vēlamo politiku ne tikai, kā teicāt, sarunās ar citām lielām valstīm, bet arī tepat Latvijā, tomēr paļaujas lielākoties uz savu militāro spēku.

Bet mēs arī varam kā džudo un aikido izmantot pretinieka spēku sev par labu. Krievija vienmēr, vienmēr uzskatīs Latviju par militāri neko. Tas ir mūsu spēks. Es principā vēlos, lai krievi vairāk vai mazāk tā vienmēr domā. Viņiem noteikti ir plāni. Bet, kā jau minēju, Moltke vecākais teica, ka neviens plāns nepārdzīvo pirmo kontaktu ar pretinieku. Esmu pārliecināts – mūsu militārā spēja tagad un vēl lielāka nākotnē ir tāda, ka panāksim lielu šoku pirmajās dienās, lai krievam vai jebkuram potenciālam pretiniekam būtu kardināli jāmaina savs domāšanas veids. Tas ir tas, kas mums ar sabiedrotajiem jādara, un ne jau tikai šeit, bet globāli.

 

CV

Dzimis 1971. gadā Berklijā, Kalifornijā, ASV

1972. gadā pārcēlies uz Zviedriju. Uzaudzis Stokholmā, gājis Minsteres Latviešu ģimnāzijā, kuru pabeidzis 1990. gadā

Pārcēlās uz Latviju 1992. gadā, dienestu sāka 1993. gada decembrī

Pamatvirsnieka izglītība Zviedrijas Karaliskajā kājnieku virsnieku augstskolā 1994.–1996.

Maģistra grāds kara mākslā (defence studies), King’s College London, 2005. gadā

1996. –1997.gadā piedalījās IFOR–SFOR misijā Bosnijā – Hercegovinā

2000. – 2004. gadā bija pirmais NBS Instruktoru skolas komandieris

2009. – 2010.gadā piedalījās misijā Afganistānā

2010. – 2013. gadā Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Operatīvās plānošanas departamenta Plānošanas pārvaldes priekšnieks

2013. – 2016. gadā NATO štābā Nīderlandē

2016. – 2018. gadā Sauszemes spēku mehanizētās kājnieku brigādes komandieris

No 2019. gada jūlija – NATO  Transformācijas pavēlniecības štāba priekšnieka otrais vietnieks Apvienoto spēku spēju attīstības jautājumos

Komentāri (15)

Sskaisle 23.07.2019. 11.12

es jau esmu daudz daudz reižu šausminājusies par mūsu supervājo un superdārgi apmaksāto literatūru

lūk, armijai – Latvijas armijai bija 100 gadu svinības
Mums ir manfeldes romans par padomju virsnieku sievu “ciešanām” okupantu “atbrīvotajā” Latvijā , mums ir bereļa romāns par klīniski slima, debīla vīrieša darbošanos kara apstākļos – bet mums ir absolūts klusums par latviešu karavīriem Litenē, vai čekas cilvēkšautuvēs vai Sibīrijā. Mums ir absolūts klusums par mūsu izcilajiem karavadoņiem

Nezinu , patiešām nezinu un neizprotu – vai tie ir tie dullie aprobežotie sievieši literatūrā , kuri nespēj rakstīt par izciliem latviešu vīriešiem – visādiem armijniekiem un jūras braucējiem un arhitektiem

nezinu kāpēc tā , bet brīžiem ir tāds iespaids, ka kādas neredzamas rokas diriģē to procesu, lai tikai latviešus noliktu – kā saka – zemāk par zāli

https://www.spiegel.de/plus/wilhelm-ii-und-der-erste-weltkrieg-seine-schuld-ist-viel-groesser-als-gemeinhin-unterstellt-wird-a-00000000-0002-0001-0000-000029968612

+2
0
Atbildēt

1

    Sskaisle > Drosma 23.07.2019. 11.15

    jā un tur ieliku saiti no spīgel, kur runa ir par 1.pasaules karu, par Vilhelmu ii un viņa atbildību vēstures priekšā

    mums šai ziņā arī ir traģiski, ka vēsturniekiem nauda dot netiek – tikai notrallināša nai aizgāja visi 65 simtgades miljoni

    un atkal es domāju – ka tas ir apzināti – cilvēks no aitas atšķiras ne tikai ar abstrakto domāšanu, bet ar vēsturisko apziņu – lūk to mums apzināti amputē – tā es dmāju

    0
    0
    Atbildēt

    1

    altinyildiz > Drosma 26.07.2019. 17.03

    Vilhelma II, tāpat kā Hitlera loma Eiropas tautu saglabāšanā nav pārvērtējama. Bez Vācijas Krievijas imperasķija ne tikai nebūtu pazaudējusi Baltijas valstis, Somiju un Poliju, bet būtu sagrābusi vēl arī Čehoslovakiju, Ungāriju, Balkānus un daļu Turcijas, bet, iespējams, šodien jau valdītu visā Eiropā.
    Mihails Vellers par štazi kuci, kura tāpat, kā Francijas Otrais pederastu prezidents Makarons, grib iznīcināt Eiropu, vispirms nopietni novājinot NATO https://www.youtube.com/watch?v=UgmJASBN2xE

    0
    0
    Atbildēt

    0

Sskaisle 22.07.2019. 10.43

kaut kā pietrūkst kaislības, pietrūkst apvāršņa -tādā vertikālā , ne jau horizontālā nozīmē

vai ģenerālis par daudz diplomātiju spēlē, vai žurnālisti teikto apcērp – es jau nezinu , nevaru zināt

vakardien skatījos Jūs Nesbē Okupācija un atkal “visko” domāju , kā mēs slapjām mutēm sevi lielām par kultūras nāciju, Ikstenas Mātes pienu pasludinām par galveno, ko nu par okupāciju varējām pateikt – bet Visumīļā Debestiņa – nu viens Nesbē – lūdzu – uztaisa Occupied un pastāsta pasaulei to kas patiesībā mums būtu bijis jādara – ar lielu apakšvirsrakstu – balstīts patiesos notikumos

Tāpat – nu vai nav kauna lieta- vēsturisko romānu sērija – bet n salīdziniet – repšes BOGENE, vai Ikstenas Mātes pienu ar Occupied

Un tad tā lieta- pie vienām mūsu valsts durvīm stāv NATO , pie otrām – kontrabandistu kontrolētā Krievijas robeža , nenormāli augstais korupcijas līmenis un – patiesi – iztukšotā Latvija
.

+3
-2
Atbildēt

0

LiliPutin 03.08.2019. 11.32

Секретным указом президента Российской Федерации В.В.Путина “За отлично проведённую разведывательную операцию по выявлению слабых сторон латышской армии (мотострелковой бригады) присвоить майору Илмару Лейиню (Ilmārs Lejiņš) внеочередное воинское звание подполковник и наградить его бесплатной путёвкой в Ялту за свой счёт.

Юстас. (Вынужден пользоваться открытыми каналами, т.к. шифровальщица ушла в декрет)

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu