Bērni vislabāk apgūst jaunas lietas, ja metodes tiek dažādotas. Skolotāji mūsdienās nereti ir kā pēdējais bastions, kam jāspēj tikt galā ar daudzām lietām – ikdienā vispirms jārisina skolēnu emocionālie un savstarpējo attiecību jautājumi, pat sociālās problēmas, lai varētu nonākt līdz zināšanu apguvei. Tomēr šie izaicinājumi vienlaikus ir arī profesijas priekšrocības, jo skolotāja darbā nav divu vienādu dienu – no vilšanās par kādu neizdošanos līdz gandarījumam par paveikto laiks dažkārt mērāms ne stundās, bet minūtēs.
Bērni vislabāk mācās, ja tiek dažādotas metodes
Mana pedagoģiskā pieredze ir 25 gadi, pēdējos 15 gadus arī kā direktora vietniecei – esmu strādājusi gan privātskolā, gan tipiskā Ziemeļvidzemes vidusskolā, kāda ir Rūjienas vidusskola. Esmu secinājusi, ka bērni vislabāk mācās, ja metodes tiek dažādotas. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ jau septiņus gadus organizējam vides ekspedīcijas.
Šogad Globālās izglītības tīkla un Izglītības un zinātnes ministrijas izsludinātā projekta ietvaros apkopojām savus pieredzes materiālus izdevumā “Ideju krātuve vides ekspedīcijām”, kura digitālā versija drīz būs pieejama ikvienam. Ekspedīcija – tās ir divas dienas ar nakšņošanu, ko skolēni un pedagogi pavada ārpus skolas, ne tikai piedaloties starpdisciplinārās mācību nodarbībās, dodoties pārgājienā vai pārbaudot spēkus sporta aktivitātēs, bet arī atpūšoties un jauki pavadot laiku. Faktiski mēs jau darām daudz no tā, ko paredz kompetenču izglītība, turklāt sekmējam arī vecāko un jaunāko klašu skolēnu savstarpējo sadarbību.
Jaunā satura plusi un mīnusi
Jaunā izglītības satura reforma paredz daudz plašākas iespējas bērniem darboties pašiem, ne tikai klausīties skolotāja stāstīto. Man ir liels prieks par šādām pārmaiņām, jo bērni jau sen to vēlas. Jaunajā izglītības saturā ir daudz labu ideju – 12. klases eksāmeni vairākos līmeņos, viens no eksāmeniem 9. klasē kā kombinētais no vairākiem priekšmetiem, otras svešvalodas apguve jau no 4. klases, datorika un jauns mācību priekšmets – dizains un tehnoloģijas.
Taču ir arī kāds darvas piliens un tas skar skolas, kurās padziļināti tiek apgūtas svešvalodas vai mūzika. Rūjienas vidusskolā visi skolēni no 1. līdz 9. klasei apgūst kāda mūzikas instrumenta spēli, un Latvijā mūsu skola tāda nav vienīgā. Nodarbības notiek reizi nedēļā. Taču jaunais standarts vairs neparedz profesionālo ievirzi jau pamatskolā. Vēlos uzsvērt, ka mūzika un svešvalodas ir jomas, kurām jāpievēršas jau no 1. klases, vidusskolā tas var būt par vēlu.
Protams, var teikt, ka daudzi bērni tik agrā vecumā vēl paši īsti nezina, ko vēlas, taču jābūt iespējai vismaz mēģināt. Šādu nodarbību, kas notiek reizi nedēļā, mērķis nav sagatavot profesionālus mūziķus, bet sekmēt bērnu vispārējo attīstību. Instrumenta spēle attīstība gan smadzeņu darbību, gan motoriku, turklāt palīdz atklāt bērnu spējas un talantus.
Nepieciešams skolas vadības un kolēģu atbalsts
Jaunais saturs nesīs daudz izmaiņu, taču labs skolotājs mainās līdzi laikam neatkarīgi no izglītības reformām. Pedagogus un viņu darbu daudz vairāk ietekmē katras skolas gaisotne, un tas, vai skolotāju kolektīvs ir pieradis plānot, sadarboties un kopīgi iet uz izvirzītajiem mērķiem. Ja skola negribēs mainīties, ikviena reforma būs tikai tehniska un bērni neko neiegūs. Tāpēc liela nozīme ir arī skolas vadībai, jo ne katram cilvēkam ir viegli atzīt, ka viņš kaut ko nezina vai nesaprot.
Skolas iekšējai kultūrai ir ļoti liela ietekme – vadības un kolēģu savstarpējais atbalsts ir ļoti nozīmīgs pedagoga izaugsmē. Arī skolotājs drīkst kļūdīties. Ja kāds uzskata, ka kļūdīties neviens nedrīkst, viņš nodara pāri gan sev, gan skolēniem. Skolotājs nevar uzlikt sevi uz pjedestāla un dzīvot pastāvīgā stresā, ka kāds viņu gāzīs. Ir jāpieņem, ka drīkst būt arī vājuma un neziņas brīži, kad piemeklē spēku izsīkums. Kāpt nākamajā kalnā var tikai tad, kad esi nonācis ielejā.
Skolotājam jābūt nedaudz juristam, ekonomistam un projektu vadītājam
Profesija nav vienkārša un daudzos aspektos izglītībā nepieciešami uzlabojumi, piemēram, adekvāta apmaksas sistēma, lai tiktu apmaksātas ne tikai kontaktstundas, bet pilnā slodzē proporcionāli tikpat arī gatavošanās stundām, konsultācijas, darbs ar vecākiem u.tml. Tas paņem lielu daļu skolotāja laika un enerģijas, jo mūsdienās pedagogs nereti ir kā pēdējais bastions, kam jātiek galā ar daudzām lietām.
Sistēmas nepilnības darbā ar t.s. grūtajiem bērniem nereti gulstas tieši uz skolotāju pleciem, neraugoties uz to, ka patiesībā būtu jāpiesaista psihologs, psihiatrs vai pat policists darbam ne tikai ar skolēnu, bet arī ar viņa ģimeni. Tam trūkst resursu, un šķiet, ka arī atbildīgie dienesti, piemēram, to, ka skolēns pamatskolas vecumā neapmeklē skolu vai regulāri vardarbīgi izturas pret skolasbiedriem vai pedagogiem, neuzskata par primāri risināmu problēmu vai arī viņiem nav nepieciešamo instrumentu, taču šī jau ir likumdošanas problēma un jārisina valstiskā līmenī.
Sagatavojot jaunos skolotājus, jāņem vērā šīs profesijas daudzpusīgums un tas, ka pasaule un apkārtējās iespējas strauji mainās. Lai kopā ar skolēniem varētu piedalīties dažādos konkursos un projektos, skolotājam nereti jābūt arī nedaudz juristam, ekonomistam un projektu vadītājam, tāpēc noteikti ir jāstrādā pie pedagogu profesionālās pilnveides, un īpaši jādomā par atbalstu pilnveidei reģionos, kur skolotājiem nav iespējas regulāri doties uz dažādām apmācībām galvaspilsētā. Rūjienas novada pašvaldība regulāri atbalsta pedagogu profesionālo pilnveidi, tāpēc varam organizēt noderīgus kursus mūsu skolotājiem pat vairākas reizes gadā.
Spēt nodibināt attiecības ar skolēniem
Šī spēja ir ļoti svarīga. Šogad Rūjienas vidusskola bija viena no Latvijas skolām, kas piedalījās Valsts izglītības satura centra projektā “Mācīties būt” – aprobējām metodisko materiālu pedagogiem, kas veidots, lai apzināti īstenotu skolēnu sociāli emocionālo prasmju attīstīšanu ikviena mācību priekšmeta stundās.
Uzskatu, ka jaunajiem pedagogiem jāpiedāvā iespēja iziet praksi visa mācību gada garumā – tad jaunais speciālists varētu labāk saprast, vai tas tiešām ir viņa aicinājums. Labs pedagogs izjūt atbildību, veidojot bērnu attieksmi pret mācībām, taču viņam nevajadzētu sava mācību priekšmeta svarīgumu par katru cenu izcelt pāri citiem priekšmetiem un ļoti svarīgi ir respektēt skolēna personību – mācīt skolēnu, nevis priekšmetu. Es vēlējos būt skolotāja jau no mazotnes. Man ir paveicies gan ar saviem skolotājiem, gan ar kolēģiem – tagad un iepriekš. Iespēja redzēt bērna pieaugšanu skolotājam vienlaikus nozīmē arī redzēt sava darba augļus, un tas sniedz gandarījumu. Šīs profesijas priekšrocība ir dinamiskums un emociju gammas dažādība, ko skolotāja darbā var izbaudīt ik dienas.
Autore ir Rūjienas vidusskolas direktora vietniece mācību darbā
Pagaidām nav neviena komentāra