Vāka makets. Mākslinieks Kārlis Vidiņš. 1968. gads. Latvijas Valsts arhīva krājums
«Reti, tomēr palaikam notiek tā, ka mākslinieka darbs un personības tēls kādā laikā, vietā un sabiedrībā pārkāpj mākslas (..) robežas un pārtop par ko tiešāku — sabiedrības attieksmju veidotāju un polarizētāju, kura ietekme pārsniedz parasto mākslas mīļotāja loku un grūti fiksējamā veidā, bet tādēļ ne mazāk iespaidīgi formē sabiedrisko domu. Tāds liktenis un loma 20. gs. 60.—80. gados bija Vizmas Belševicas dzejai, karstāko degpunktu sasniedzot ar Gadu gredzenu darbiem un turpinot gruzdēt un kvēlot arī pēc tam.» (Inta Čaklā.)
Ir grāmatas (un cilvēki), kas izmaina visu dzīvi. Vizmas Belševicas dzeja ne tikai formēja «sabiedrisko domu» Padomju Latvijā, tā ietekmēja arī manu dzīvi trimdā.
Mēs bijām atēdušies trimdas «histērisko nacionālismu», kas ar gadiem bija kļuvis tukšāks, skaļāks un primitīvāks. Un te pēkšņi «jauns patriotisms», kas nāca no Padomju Latvijas! Vizmai Belševicai pārmeta «tautas zaimošanu» un «nacionālās pašcieņas trūkumu»? Tikai jāpārlasa Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām vai Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga, lai visas tā laika jūtas, dusmas, spīts, ilgas un mīlestība vienā rāvienā atgrieztos. Ne Vizma zaimoja savu tautu — mēs paši to darījām un turpinām darīt vēl joprojām.
