Nepieciešamība pilnveidot regulējumu atkritumu apsaimniekošanas nozarē ir briedusi daudzus gadus. No vienas puses, to ir veicinājuši dažādi skandāli, piemēram, apjomīgie plastmasas pudeļu un riepu ugunsgrēki. No otras puses, arvien lielāku spiedienu uz atbildīgajām iestādēm rada Eiropas Savienības vides jomā izvirzītie mērķi. Tā kā ir pamatotas bažas, ka noteiktajos termiņos daļu no mērķiem Latvija varētu nesasniegt, atkritumu apsaimniekošanas sistēmā ir jāveic izmaiņas. Par situāciju atkritumu apsaimniekošanā nopietnu interesi izrādījuši arī Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas deputāti, uzdodot ierēdņiem sniegt pārskatu par plānoto rīcību situācijas uzlabošanai.
Šo iemeslu dēļ Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) pēdējo mēnešu laikā ir sagatavojusi virkni Ministru kabineta noteikumu grozījumu, kuru mērķis ir uzlabot dažāda veida atkritumu savākšanas un pārstrādāšanas rādītājus. Ministrija, prezentējot izmaiņas, ir norādījusi, ka tās pozitīvi ietekmēs vidi, kā arī “sekmēs tādu apsaimniekotāju skaita samazināšanos, kuri rada tirgus kropļojumu, nosakot neatbilstoši zemas cenas atkritumu apsaimniekošanas darbībām ražotāju atbildības sistēmas ietvaros”. Savukārt apsaimniekotājiem noteiktais depozīts nodrošinās līdzekļus gadījumam, ja apsaimniekotājs ražotāju atbildības sistēmas ietvaros nebūs ievērojis likumu prasības un valstij būs jāiesaistās uzkrāto un nepārstrādāto atkritumu savākšanas un apsaimniekošanas organizēšanā.
Neraugoties uz labajiem nodomiem, rodas bažas par šo izmaiņu iespējamo negatīvo ietekmi gan uz atkritumu apsaimniekotāju konkurenci, gan pakalpojumu izmaksām. Izskanējuši pat apgalvojumi, ka plānotā regulējuma maiņa veicinās atkritumu apsaimniekošanas tirgus monopolizāciju. Tas var skart tādas specifiskas jomas kā, piemēram, nolietotu riepu apsaimniekošana.
Konkurences padome iebilst
Konkurences padome (KP) ir vērtējusi un sniegusi savus iebildumus un priekšlikumus gan par minētajiem Ministru kabineta noteikumu grozījumiem, gan arī par citām regulējuma izmaiņām, kuras skar izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu, apliecina Konkurences padomes komunikācijas speciāliste Zane Gorškova.
Sagatavotajos grozījumos ir ietverta prasība, ka videi kaitīgu preču (VKP) atkritumu pieņemšanu vai savākšanu var nodrošināt tikai VKP atkritumu apsaimniekotājs, kam ir sadarbības līgums ar pašvaldības izvēlētu atkritumu apsaimniekotāju. Šī prasība, KP ieskatā, ir uzskatāma par ierobežojošu attiecībā pret VKP atkritumu apsaimniekotājiem, kuri ir izveidojuši un apsaimnieko normatīvajiem aktiem atbilstošas atkritumu savākšanas un šķirošanas vietas, bet tajā pašā laikā nav noslēguši līgumu ar pašvaldības izvēlētu atkritumu apsaimniekotāju. Tā kā regulējuma izmaiņas ir izstrādes procesā, KP sola turpināt diskusijas ar VARAM.
Par sliktu vietējiem uzņēmējiem
Uzņēmumi, kuriem ir pienākums maksāt dabas resursu nodokli par iepakojumu vai videi kaitīgām precēm, var saņemt šā nodokļa nomaksas atbrīvojumu, ja iesaistās ražotāju atbildības sistēmā un nodrošina radīto atkritumu savākšanas un pārstrādes normu izpildi. Ražotājs atbildības sistēmu var izveidot un uzturēt pats vai arī par to vienoties ar atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu.
No uzņēmumu un atkritumu apsaimniekošanas jomas pārstāvju kritiskākajiem izteikumiem noprotams, ka, pieņemot VARAM sagatavotos noteikumus, no ražotāju atbildības sistēmu vidus var tikt izslēgtas tās sistēmas, kuras nestrādā lielajās apsaimniekošanas grupās, kurām ir arī sadzīves atkritumu apsaimniekošana. Ja tāds būtu rezultāts, vai valdība patiešām tik atklāti nostātos dažu uzņēmumu pusē un kļūtu par to lobiju?
Uzņēmēju – jaunu riepu tirgotāju – skatījumā plānotās izmaiņas nolietoto riepu apsaimniekošanā īsti nav saprotamas. Laikā, kad pasaulē tiek novērtētas brīvās konkurences priekšrocības, kārtējie tirgus sašaurināšanas mēģinājumi izraisa neizpratni. Īpaši tāpēc, ka nav pamatojuma, kādus uzlabojumus nolietoto riepu apsaimniekošanā tas dos. Tiekot runāts arī par jaunas riepu pārstrādes rūpnīcas būvniecību, bet tikmēr esošās ražotnes Latvijā, kur to iespējams izdarīt, noslogotas daļēji.
Viens no lielākajiem visu veidu jaunu riepu, disku un kameru importētājiem un tirgotājiem Latvijā ir uzņēmums “Baltyre Latvia”. Tā tirdzniecības vadītājs Vilnis Kurklietis nesaskata loģiku jaunajam piedāvājumam nolietoto riepu apsaimniekošanā, toties paredz monopola draudus šajā jomā. “Tas būtu nepieļaujami! Līdz ar to arī jauno riepu importēšana kļūtu sarežģītāka, kas pavērtu vēl papildu peļņas iespējas kaimiņiem – lietuviešiem. Daudzi jau tagad jaunas riepas iegādājas Lietuvā, izmantojot interneta veikalu starpniecību, bet kas Latvijā notiek tālāk ar kaimiņos iegādātajām riepām? Notiekošais saistībā ar gaidāmajām likumdošanas izmaiņām ir nerēķināšanās ar vietējiem riepu importētājiem Latvijā, īsā laikā mēs kļūsim nekonkurētspējīgi pret riepu piegādātājiem no Lietuvas, uz kuriem jaunās izmaksas neattieksies, bet vajadzētu. Mēs esam par vienlīdzīgu konkurenci,” pauž Vilnis Kurklietis.
Viņaprāt, jauno riepu pārdevēji Latvijā jau tagad pietiekami atbildīgi izturas pret vidi, tiek slēgti līgumi par riepu tālāko apsaimniekošanu pēc to nolietošanas, kā arī iesaistās nolietoto riepu savākšanā. Daudz būtiskāk šobrīd ir pievērsties patiesajiem nolietoto riepu kalnu iemesliem.
Pirmkārt, riepu apsaimniekošanas ciklā jāiesaista jaunu auto ievedēji, no kuriem tagad finansējums riepu aprites sistēmā nenonāk. Otrkārt, jāsamazina pelēkais sektors – tie uzņēmumi, kas nereģistrē riepu ievešanu un nemaksā par riepu aprites sistēmu. Treškārt, jāstiprina Valsts Vides dienesta kapacitāte un pilnvaras, vēršoties pret riepu uzkrājējiem un panākot šo riepu nodošanu pārstrādei.
Maksās patērētāji
Iepazīstoties ar gatavotajām pārmaiņām nolietoto riepu apsaimniekošanas jomā, Goodyear riepu tirdzniecības vadītājam Baltijas valstīs Mārtiņam Grīnbergam radies iespaids, ka situācija nevis tiks uzlabota, bet drīzāk samazinās esošo lietoto riepu apsaimniekotāju sistēmu konkurenci. Goodyear kā starptautisks uzņēmums ir arī Eiropas riepu un gumijas ražotāju asociācijas biedrs (ETRMA – European Tyre & Rubber manufacturers association), tādēļ saistībā ar iecerēto regulējuma maiņu vērsies pēc konsultācijas asociācijā. Saņemtā atbilde apstiprinājusi, ka vairāki punkti jaunajā noteikumu projektā ir nesamērīgi un samazina konkurenci starp sistēmām vai arī nav izpildāmi.
“Šo informāciju nodevām arī VARAM, un ar papildus detaļām iesniegsim vēlreiz. Jāatzīmē, ka valsts un pašvaldību iepirkumos jaunu riepu iegādē bieži norādīts, ka piedāvāto riepu ražotājam ir jābūt šīs asociācijas biedram, kas attiecīgi garantē riepu kvalitāti,” norāda Mārtiņš Grīnbergs un ir pārliecināts, ka VARAM ieklausīsies arī ETRMA viedoklī. Viņš uzskata, ka pareizais ceļš ir nolietoto riepu savākšana ar autoservisu starpniecību, nevis no mājsaimniecībām. Autoservisi tikai vairāk jāiedrošina to darīt.
“Mēs arī esam zaļi domājoši, pašreizējie dati liecina, ka aktīvajā apritē esošo riepu savākšana pēc to nolietošanas strādā labi, vienīgi vēsturiskie veco riepu uzkrājumi sagādā problēmas. Vajag uzlabot esošo apsaimniekošanas sistēmu, nevis to kardināli mainīt, radot utopiskas un birokrātiskas prasības. Ja tiks veidota tāda jauna nolietoto riepu apsaimniekošanas sistēma, kas prasa papildu investīcijas, pieaugs arī jauno riepu cena. Mūsdienās, kad biznesam ir brīvas robežas starp valstīm, plānotās izmaiņas drīzāk kopumā radīs zaudējumus, nekā ieguvumus. Visticamāk, ja maksa par nolietoto riepu apsaimniekošanu mākslīgi augs, nāksies maksāt patērētājam – jaunās riepas Latvijā kļūs dārgākas, paverot labākas biznesa iespējas riepu tirgošanā kaimiņvalstīs,” iespējamo scenāriju iezīmē Mārtiņš Grīnbergs.
Jāmeklē ekonomiski izdevīgākie risinājumi
Nolietoto riepu apsaimniekošana ir tikai viena no bīstamo atkritumu kategorijām, taču izmaiņas skars arī citas, tādēļ ļoti nopietni būtu jāvērtē, kādi būs ieguvumi un kāds rezultāts tiks sasniegts. Jāanalizē, vai arī citās videi kaitīgo preču grupās gaidāmās izmaiņas ir radījušas līdzīgas neskaidrības un bažas.
Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas deputāts Ivars Zariņš (S) uzskata, ka līdzšinējā bīstamo atkritumu apsaimniekošanas pieredze Latvijā drīzāk mudina vērtēt, kādēļ vides uzraugu attieksme bijusi tik pieļāvīga, ka valstī izveidojušies tik lieli bīstamo atkritumu uzkrājumi? Viņaprāt, uzņēmumiem – atkritumu apsaimniekotājiem – nākotnē būtu jāsniedz savas darbības finanšu nodrošinājums jeb garantija, lai saņemtu tiesības ievest un pārstrādāt atkritumus, lai komersants būtu motivēts pildīt savas saistības, jo neizpildes gadījumā tam nebūtu iespējams izvairīties no likumā paredzētajiem bargajiem sodiem.
Ivars Zariņš uz esošo problēmu aicina skatīties vēl kompleksāk, mudinot vispirms apzināt, cik un kādu atkritumu struktūru veidojam Latvijā – baterijas, ķīmiju, riepas, un ko ar to visu tālāk iesākt, vai tiešām vajag pārstrādāt Latvijā, vai varbūt daļu izvest uz citu valstu atkritumu pārstrādes rūpnīcām: “Jā, Latvija ir teritoriāli maza valsts, tāpēc ekonomiski pamatoti tiek runāts par ražošanas jaudas koncentrāciju, bet no sākuma būtu vērts pārliecināties, vai mums vispār ir vajadzīgs censties veidot un uzturēt kāda konkrēta bīstamo atkritumu veida pārstrādes rūpnīcu, varbūt valstij ekonomiski izdevīgāk ir veidot šeit tikai loģistiku šo atkritumu savākšanai un sūtīt tos projām uz pārstrādi tur, kur šādas rūpnīcas jau eksistē – tā kā to dara citas valstis. Protams, kādam tā būs zaudēta garantētas peļņas iespēja, bet sabiedrība kopumā var izrādīties ieguvēja. Diez vai mums ir vairāk vietas bīstamajiem atkritumiem, kā Zviedrijai, kura savējos sūta pie mums.”
Autore ir ekonomikas analītiķe
Pagaidām nav neviena komentāra