Turpināt drupināt vai mainīt nostādni zemes jautājumā?

Ilgstoši uz Latvijas mazajām zemnieku ģimeņu saimniecībām vērstais noniecinošais un noliedzošais (psiholoģiskais un finansiālais) spiediens un izteikti nevienlīdzīgi konkurences apstākļi ES ietvaros, ir radījuši: bezcerīgu lauku nākotnes vīziju, ko tika un tiek mēģināts labot ar nerezultatīvām administratīvi teritoriālām reformām; krūmiem aizaugošas simtos tūkstošos hektāru mērāmas lauksaimniecībā izmantojamas zemes platības; zemes pielīdzināšanu parastai tirgus precei un neierobežotu tās pārdošanu personām bez Latvijas pilsonības; sarūkošu pieprasījumu pēc lauksaimnieciskās izglītības; piederības apziņas savai dzimtajai sētai un pagastam zudumu; nepatiku un vienaldzību pret lauksaimniecību vispār; pamestas un brūkošas viensētas; bezdarbu un ekonomisko emigrāciju; lauku depopulāciju; tukšas lauku skolas; nacionālu un sabiedriski kulturālu apsīkumu laukos.

Atsevišķi reklamētie pozitīvie nelielo saimniecību sasniegumi un sabiedriski kulturālās izpausmes, kā arī ar dāsniem kredītiem nodrošināto un neadekvāti subsidēto, ar vismodernāko lauksaimniecības tehniku un tehnoloģijām apbruņoto, ar lielām minerālmēslojuma un pesticīdu devām panāktie industriālo biznesa lielsaimniecību žilbinošie celtniecības un ražības rādītāji neraksturo objektīvo patiesību Latvijas lauksaimniecībā un laukos.

Jaunās konservatīvās partijas (JKP) valdes priekšsēdētāja un tieslietu ministra Jāņa Bordāna uzstādījumi bezkompromisu cīņai ar negatīvajām izpausmēm tieslietu sistēmā un audita nepieciešamībai, ir guvuši pozitīvu vēlētāju atsauksmi. Ir pēdējais laiks šos principus un uzstādījumus attiecināt un realizēt arī  agrārajā politikā.

Atļaušos atgādināt par JKP un Latvijas Zemnieku federācijas (LZF) noslēgto sadarbības memorandu. Galvenie memoranda principi: platībmaksājumu palielināšana saimniecībām līdz 300 ha, tiešo maksājumu un investīciju griesti vienai saimniecībai, kā arī pārdalošā maksājuma ieviešana par labu mazākām saimniecībām. Paredzēts arī sistemātisks atbalsts augļkopībai, dārzeņkopībai, dārzkopībai, biosaimniecībām un jaunajiem lauksaimniekiem, tostarp priekšrocības zemes iegādē, lai primāri veicinātu lielāku ienākumu gūšanu no katra hektāra. Tas veicinās nelielu ģimenes saimniecību (līdz 100 ha) rentabilitāti un apdzīvotību lauku apvidos.

Šie principi ir pareizi – taisnīgumu sološi, nevienlīdzību un nabadzību mazinoši, attīstības iespējas un motivāciju radoši. JKP ir pirmā un līdz šim vienīgā partija, kas sapratusi situācijas nopietnību un ir gatava pārtraukt lauku degradācijas turpināšanos. Tas arī ir iemesls, kāpēc jūs uzrunāju.

Agrārās politikas izraisītie lauksaimniecības attīstības un lauku apdzīvotības salīdzinājumi vēsturiskā skatījumā liecina par sliktu mūsdienām, un mēģinājumi šīs problēmas ievirzīt konstruktīvas valstiskas izpētes – diskusiju, meklējumu, piedāvājumu un risinājumu līmenī, ir atdūrušies kā pret mūri.

JKP ir par Egila Levita kandidatūru Valsts prezidenta postenim. Prezidenta kandidāts nosauc trīs savas galvenās politiskās prioritātes: solidaritāte, piederība un moderna valsts.

Iebildumu nav, tomēr, manuprāt, papildinājumu prasa „piederība”, kur netiek minēta zeme un tās īpašumtiesiskais statuss. Nācijas piederības apziņa, kas balstās vienīgi uz savu valodu, kultūru, pasaules redzējumu, bez sev piederošas zemes, bez savām mājām, bez tautu atražojošas ģimenes un atbildības par tām nenodrošina savas valsts izveidošanu, ilgtspējīgu pastāvēšanu un attīstību. Savas zemes izpārdošanu personām bez Latvijas pilsonības uzskatu par latviešu tautas un Latvijas valsts nacionālo interešu nodevību. Sava zeme ir būtisks priekšnosacījums, lai latvieši nezaudētu savu patieso vēsturisko nacionālo identitāti.

Lauksaimniecības zemes resursiem (LZR) – lauksaimniecībā izmantojamai zemei, mežiem, purviem un ūdeņiem – jāpieder un tos jāapsaimnieko latviešu tautai, latviešu nācijai. „Liktenis ir svēris un sver cilvēkus un tautas ik brīdi, ik gadu. Un jāsaka – ak vai, tai tautai, kas šais svēršanas reizēs tiek atzīta par vieglu. Kas pats nevēlas sevi aizsargāt, to arī citi neaizsargās. Lielākās pamatvērtības šai pasaulē ir zeme un tauta, kas šo zemi apdzīvo un grib apdzīvot. Ja šīs gribas trūkst, tad…- var iet pa ārēm un laukiem, un nedzirdēt vairs balsi, kas kādreiz šeit ir skanējusi’’. (Dr.habil. agr., profesors Arturs Boruks)

Dīvaini, ka visos atjaunotās neatkarības gados par zemi kā neatņemamu latviešu tautas piesaistes, piederības un ilgtspējas pamatpostulātu nav organizētas valsts līmeņa diskusijas un pieņemti patiesi zemes aizsardzības likumi. Visi mudinājumi to darīt ir palikuši bez atbalss līdz mūsdienām.

Aicinu JKP frakcijas biedrus rosināt mainīt līdzšinējo Saeimu, valsts vadītāju un potenciālā Valsts prezidenta nostādni zemes jautājumā, lai atgrieztu zemi tās nacionālajā statusā – latviešu tautas, latviešu nācijas valdījumā.

Aicinu JKP 13. Saeimas frakciju ierosināt pastāvīgi darbojošās „Latvijas lauku apdzīvotības problēmu izpētes, risināšanas ieteikumu un to realizācijas koordinācijas komisijas” iedibināšanu pie nākamā Valsts prezidenta institūcijas, piesaistot lauku dzīvi pārzinošas un izprotošas personības, kuras spēj ne tikai virspusēji statistiski aplūkot lauku depopulācijas problēmu, bet spēj to saprast un risināt pēc būtības. Komisijas uzdevumos ietilptu arī diskusiju par lauku problēmām organizēšana.

Komisijas prioritārais uzdevums: noskaidrot visu lielumu un nozaru lauku saimniecību ražošanas rentabilitāti un tautsaimniecisko pienesumu (peļņa + nodokļi + darba samaksa, mīnus – dabas degradācijas, depopulācijas, sociālās nevienlīdzības, kultūrvides apsīkuma, lauku skolu likvidācijas, jaunās paaudzes audzināšanas iespējas savas tēvzemes, tautas un valsts mīlestībā neesamības, nacionālās pašapziņas un atbildības pienākuma, valsts aizsardzības un nākotnes vīzijas neesamības – zaudējumi) izteiktu eiro.

Darba un dāsnāka sociālā nodrošinājuma meklējumos uz ārvalstīm izbraukuši 250 000 darbspējīgo, t.sk. ap 150 000 no laukiem. Personām bez Latvijas pilsonības īpašumā pārdoti  1 048 509 ha (28,5%) LZR. No 2005. līdz 2017. gadam mazo saimniecību skaits samazinājies par 50 600 jeb 38%. 2017. gadā Latvijas lauksaimniecība ražoja tikai 76% no starpkaru Latvijā ražotās lauksaimniecības produkcijas. Tie ir pietiekami nopietni argumenti, lai izvirzītu prasību pēc līdzšinējās agrārās politikas analīzes, pēc divu agrāro ekonomikas modeļu – starpkaru Latvijas lauksaimniecības kā saimniekošanas – dzīvesveida modeļa un mūsdienu lauksaimniecības kā biznesa modeļa salīdzināšanas un izvērtēšanas. Tas ir pietiekams pamatojums vēlmei noskaidrot līdz šim realizētās agrārās politikas patieso devumu, no tā izrietošās konsekvences, iezīmēt turpmāko rīcību.

Administratīvi teritoriālā reforma ir agrārās politikas daļa. Patlaban tā ir nepārliecinoša un nemotivējoša. „Reformas autori nerēķinās un turpina noārdīt kultūrvēsturiskās tradīcijas un vietējo identitāti. Tajā saskatāma vēlme pielāgoties negatīvajiem procesiem: depopulācijai, globalizācijai un unifikācijai, nevis pretoties un novērst tos… Šī steigā sataisītā vietējo pašvaldību reforma piedāvā valsts demokrātisko pamatu drupināšanu un ir bīstama mūsu valsts drošai ilgtermiņa pastāvēšanai.”(Guntis Libeks, Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs)

Šādi drupināja arī okupācijas laikā – no Latgales aizadministrējot 10 latgaļu pagastus, vietā pievienojot 16 sēļu. Tikpat nemotivējošs ir pieņemtais novadu lieluma kritērijs – iedzīvotāju skaits. Ķīnā par mazām uzskata pašvaldības ar 1,5 – 2 miljoniem iedzīvotāju, bet Francijas pašvaldībās vidēji ir 1800 iedzīvotāji. „Pat izveidojot tikai piecas pašvaldības pa visu Latviju, mēs netiksim galā ar izaicinājumiem. Lielumam nav nekādas nozīmes!” (Viktors Valainis, Saeimas deputāts, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors)

Aicinu apturēt iecerēto kultūrvēsturisko novadu (Vidzemes, Latgales, Kurzemes, Zemgales, Sēlijas) vai īsāk – novadu, sajaukšanu un dezorientāciju! Reforma ir vajadzīga, bet to jārealizē nesaraujot vēsturisko saikni, neatmetot pagastu iedzīvotāju tiesības uz demokrātisku pašnoteikšanos.

Paustajās iecerēs nav saskatāmas šiem principiem atbilstošākas iespējas, kā vien vēlētas pagastu (1. līmenis) un apriņķu jeb rajonu (2. līmenis) pašvaldības. Tad sev piekrītošo novada vēsturisko statusu atgūs arī Vidzemes, Latgales, Kurzemes, Zemgales un Sēlijas novadi.

Lauku problēmu izpētes komisijas uzdevums izvirzīt pētāmās prioritātes un izvēlēties pētniekus. Šim nolūkam, veidojot 2020. gada budžetu, aicinu ieplānot divus miljonus eiro (to būtu jāprecizē šāda audita izdevumos kompetentām personām) objektīva, izsmeļoša lauksaimniecības un lauku apdzīvotības audita – ekonomiskā, tautsaimnieciskā, sociālā, demogrāfiskā, izglītības, kultūrvides un dabas vides – realizācijai. Šā gada budžetā rast līdzekļus nekavējošai komisijas izveidošanai un nākamā gada lauksaimniecības un lauku apdzīvotības audita sekmīgas realizēšanas sagatavošanai un īstenošanai.

Komisijas uzdevums būtu uzzināt objektīvu patiesību par Latvijas lauksaimniecības un lauku apdzīvotības  stāvokli, salīdzinot ar starpkaru Latvijas un mums līdzīgo kaimiņvalstu pieredzi. Noskaidrot mūsu pašreizējo atrašanās vietu. Iezīmēt problēmu risināšanas iespējas un nospraust mērķi uz ko virzīties, jo „kuģim bez mērķa nepūš ceļavējš.”(Seneka, filozofs)

 

Autors ir pensionēts agronoms