Veselības aprūpes sistēma Latvijā ir attīstījusies kā pa celmiem, un ir ļoti bēdīgi, ka gandrīz 30 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tajā joprojām nav kārtības. Iepriekšējā valdība pacientu un mediķu spiediena un slikto sabiedrības veselības rādītāju dēļ bija spiesta pievērsties veselības aprūpes degošākajiem jautājumiem, tomēr veltīja tiem fragmentāru uzmanību.
Lai veselības aprūpe Latvijā nonāktu augstākā līmenī, pašreizējās valdības galvenais uzdevums būs sistēmiskuma ieviešana un uzsākto darbu noturīgums. Pirmkārt, tas attiecas uz veselības aprūpes finansējuma apjomu un jaunu instrumentu ieviešanu, lai celtu naudas tērēšanas efektivitāti. Veselības ministre Ilze Viņķele ir pieredzējusi politiķe, tādēļ ceru, ka šos uzdevumus izdosies paveikt.
Iedzīvotāju veselībai atvēlētās naudas ziņā mēs joprojām atpaliekam no citām Eiropas Savienības valstīm, tādēļ finansējuma palielināšana veselības aprūpei būs viena no valdības prioritātēm. Nepiekrītu viedoklim, ka nepietiekama finansējuma problēmu var atrisināt, meklējot rezerves un ietaupot esošos līdzekļus. Tas nepieciešamā apjoma risinājumu nedos, jo visu vajadzību segšanai līdzekļu deficīts ir pārāk liels. Tomēr, lai pamatotu lielāka finansējuma nepieciešamību, jābūt skaidrībai par pašreizējo tēriņu pamatotību, tādēļ arī efektivitātes uzlabošana jābūt vienai no prioritātēm. Jāstrādā ir vairākos virzienos.
Ļoti būtisks augstākas efektivitātes faktors ir precīzi sastādīti slimību ārstēšanas algoritmi. Diemžēl daudzās diagnozēs tas nav izdarīts, tādēļ Veselības ministrijai ļoti nopietni jāpievēršas šim uzdevumam, iesaistot darbā arī ārstu profesionālās organizācijas.
Mediķi šā uzdevuma veikšanā ir gatavi iesaistīties, jo tas ir ceļš uz skaidru un precīzi definētu ārstēšanas procesu. Tas dos iespēju pacientiem piedāvāt modernas, efektīvas izmeklēšanas un ārstēšanas metodes. Pašreizējā situācijā ārsti drīkst pielietot tikai tās metodes, kuras ir apstiprinājis Nacionālais veselības dienests, tajā skaitā zāles, kuras ne vienmēr ir efektīvākais risinājums. Ārsti pacientu interesēs ir iemācījušies daļēji šos priekšrakstus apiet, taču tas nav īsti pareizi. Savukārt precīzi aprakstot ārstēšanas procesu visos tā posmos, atklāsies, kuri izmeklējumi, medikamenti un manipulācijas ir nepieciešami un ir efektīvākie gan no veselības ieguvuma, gan naudas tērēšanas viedokļa.
Ieviešot un finansējot aizvien modernākas ārstēšanas metodes, mēs spēsim pakāpeniski palielināt mūsu cilvēku mūža ilgumu un dzīves kvalitāti, kas arī ir viens no galvenajiem veselības politikas mērķiem. Vērtējot pēc novēršamas nāves gadījumu statistikas, Latvijā ilgstoši ir bijis viens no sliktākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā, tāpēc mērķis pagarināt iedzīvotāju dzīvildzi ir pareizs, un arī turpmāk tam jābūt centrālajam pamatojumam, ieguldot līdzekļus veselības aprūpē.
Vēl viena naudas efektīvas tērēšanas komponente ir pareiza tarifu aprēķināšana. Diemžēl jāatzīst, ka gadu desmitiem mums ir valdījusi strausa politika – ar galvu smiltīs mēs esam mēģinājuši izlikties, ka ārstēšanas izmaksas ir ļoti zemas.
Saprotamu un pamatotu tarifu ieviešana arī nodokļu maksātājiem parādītu, kur līdzekļi tiek izlietoti.
Jaunu iekārtu iegādē un jaunu ārstēšanas tehnoloģiju ieviešanā naudas izlietojuma efektivitātes paaugstināšanai ir sevišķa nozīme, tāpēc Eiropas Savienības valstīs plaši tiek pielietots veselības tehnoloģiju novērtēšanas princips. Arī mums ir jāmācās izmantot šo praksi.
Iepriekšējo pāris gadu laikā kompensējamo zāļu cenas ir izdevies samazināt, līdz ar to par vienādu budžetu iespējams pacientiem nodrošināt lielāku kompensējamo zāļu apjomu. Šis process jāturpina, tādēļ ir jāanalizē, kurus vēl instrumentus zāļu cenu samazināšanai varam izmantot. Tādus var atrast zāļu vairumtirdzniecības, mazumtirdzniecības un piegāžu sektoros. Izvērtēšanas vērts noteikti ir risinājums palielināt Kompensējamo zāļu sarakstā iekļaujamo zāļu skaitu, jo tas palielina valsts kā finansētāja ietekmi un ļauj prasīt zemākas cenas.
“Rigvir” gadījums mums dod papildus ieganstu pārbaudīt, vai kompensējamo zāļu sarakstā atrodamas arī citas zāles, kuru sniegtais veselības ieguvums attiecībā pret ieguldītajiem līdzekļiem ir pārāk niecīgs.
Šāda analīze pavērtu ceļu neefektīvu un dārgu medikamentu aizstāšanai ar daudz iedarbīgākām zālēm, kuras pozitīvi ietekmē veselības rādītājus un tādējādi ir arī ekonomiski pamatotas. Runājot par “Rigvir”, jāsaka, ka ir pienācis laiks prasīt atbildību no tām amatpersonām, kuras pieļāva šī nepārbaudītā medikamenta nonākšanu valsts apmaksāto zāļu sarakstā.
Līdzīgi jārīkojas arī tajos gadījumos, kad radušās šaubas par dārgu medicīnas iekārtu iegādes pamatotību. Jāveic izmeklēšana un, ja tēriņi bijuši neadekvāti ieguvumam, atbildīgie jāsoda. Tas veicinātu pamatotāku lēmumu pieņemšanu.
Diemžēl pēdējos gados esam saskārušies ar gadījumiem, kad par iekārtās ieguldītu apjomīgu investīciju lietderīgumu šaubas ir bijušas pietiekami lielas. Ziemā atklājās visai skandalozs iepirkums uroloģijas diagnožu grupā. Tas, ka iekārta ir laba, vēl nenozīmē, ka tā ir iepirkta pareizajā brīdī, vai to drīkst iegādāties bez caurspīdīgas procedūras. Nevar kādu iekārtu vienkārši nopirkt “nekurienes vidū”, proti, ir vajadzīga visa “ekosistēma” – diagnostikas materiāli, atbilstoša pacientu plūsma noslodzei, skaidrība par sekojošo ārstēšanu.
Pirms gada jau pievērsu publisku uzmanību kādam ļoti aizdomīgam iepirkumam – plāniem iegādāties ķīmijterapijas preparātiem paredzētas robotizētas šķaidīšanas sistēmas. Atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas, kur izvēle bija kritusi uz modernām, drošām, bet vienkāršākām un daudzkārt lētākām iekārtām, Latvija paredzēja iepirkt lielāku skaitu un ievērojami dārgākas sistēmas. Šie gadījumi vēlreiz apliecina, ka lielu investīciju veikšanai ir nepieciešams pietiekami kvalificēts izvērtēšanas siets.
Lai veselības aprūpi patiešām izdotos pacelt augstākā līmenī, ir jāpalielina ārstēšanas un līdzekļu investēšanas efektivitāte.
Autors ir Ministru prezidenta padomnieks veselības aprūpes jautājumos, Jaunā Vienotība
Pagaidām nav neviena komentāra