Varam piedzīvot smagu sabiedrisko mediju krīzi

Nedēļas sākumā sešus finālistus konkursā uz divām vakantajām vietām Latvijas Televīzijas valdē iztaujāja televīzijas darbinieki. Konkursu uz amatiem LTV valdē izsludināja 10. janvārī pēc tam, kad NEPLP kā LTV valsts kapitāla daļu turētāja 2018. gada pēdējā darbadienā vienbalsīgi pieņēma lēmumu izteikt neuzticību LTV valdes priekšsēdētājam Ivaram Beltem un valdes loceklim programmu attīstības jautājumos Sergejam Ņesterovam.

Ceturtdien NEPLP lēma LTV valdes priekšsēdētāja amatā iecelt Latvijas zāļu ražotāja “Olainfarm” mārketinga tirgus datu analītiķi Eināru Gielu. Savukārt LTV valdes locekļa digitālās attīstības un satura jautājumos amatam padome izvēlējās XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku izpilddirektori Evu Juhņēviču.

Valdes locekļu atlases process no malas izskatās diezgan nožēlojami. Kandidātiem, kuri pretendē uz sabiedriskā medija vadību, jābūt ar daudz dziļākām zināšanām par redakcionālo neatkarību, žurnālistiku un sabiedriskajiem medijiem.

Lēmumu pieņemšana rada jautājumus

Šāda situācija ir NEPLP līdzšinējās darbības rezultāts – mulsinošs jau bija pats lēmums izteikt neuzticību gada pēdējā darba dienā. Mūsu sabiedrība vienmēr ir ar aizdomām raudzījusies uz piektdienu pēcpusdienās pieņemtiem lēmumiem, taču šajā gadījumā NEPLP ir pārspējusi visus līdzšinējos aizdomīgo lēmumu pieņēmējus. Situāciju neskaidru padarīja arī fakts, ka neilgi pirms atbrīvošanas no amata LTV valdes darbs bija novērtēts kā labs. Nedzirdējām arī pārliecinošus argumentus, kāpēc padome tā rīkojusies un pieņēmusi attiecīgo lēmumu.

Vēl pārsteigumu raisa, kāpēc konkursa rīkošana netika uzticēta profesionālai personāla atlases kompānijai? NEPLP ir organizācija ar milzīgām reputācijas problēmām. Šādā situācijā būtu jārīkojas tā, lai nebūtu ne mazākās šaubu ēnas. Atgādināšu, ka NEPLP ir izveidota, lai darbotos sabiedrības interesēs, un tai būtu bijis jādara viss iespējamais, lai sarīkotu vislabāko iespējamo konkursu, ar vislabākajiem kandidātiem un lai minētais konkurss noritētu maksimāli objektīvi un caurspīdīgi.

Tā vietā sabiedrība saņēma strupu atbildi – mums ir tiesības pašiem rīkot konkursu. Un tagad mēs redzam rezultātu. Finālā bija cilvēki bez izpratnes par sabiedriskajiem medijiem un redakcionālo neatkarību. No sešiem cilvēkiem būtībā tikai vienu var uzskatīt par piemērotu, bet ir vajadzīgi divi labi valdes locekļi. Šādu konkursa rezultātu ir grūti nosaukt par apmierinošu. Lai arī kādu lēmumu padome pieņems, tas būs slikts.

Nacionālās drošības jautājums

Nedaudz pamodelēsim situāciju, kas varētu notikt, ja LTV valdē nonāktu tādi cilvēki, kuriem trūkst izpratnes par sabiedrisko mediju darbu un redakcionālo neatkarību.

Pirmkārt, tas novājinās sabiedriskos medijus kā ceturto varu, kas savukārt var radīt milzīgus draudus valsts informatīvajai drošībai. Te ir jāraida pārmetumi politiķu virzienā, kuri regulāri runā par vienotu informatīvo telpu, cīņu ar propagandu un viltus ziņām, apraides nodrošināšanu visā valsts teritorijā, bet tajā pašā laikā neapzinās vai nevēlas apzināties, ka visa pamatā ir spēcīgi un neatkarīgi sabiedriskie mediji.

Ar vājiem sabiedriskajiem medijiem nav iespējams sasniegt tos mērķus, par kuriem politiķi runā. Var jau viņus arī saprast – spēcīgi un neatkarīgi mediji daudziem ir neērti un kaitinoši, jo traucē pieņemt apšaubāmus lēmumus.

Tomēr reizēm gribētos, lai politiķi palūkotos mazliet tālāk par savām vai savas partijas interesēm un pieņemtu lēmumus, kas ir visas sabiedrības interesēs. Kāds gan labums no apraides torņiem valsts austrumos, ja mediji zaudēs auditorijas uzticību? Tas ļoti nepatīkami var atspēlēties pašiem politiķiem, kuri labprāt redzētu vājus sabiedriskos medijus. Paraugoties ārpus Latvijas robežām, varam redzēt gana daudz piemēru, pie kā var novest vāji sabiedriskie mediji. Tāpēc gadu no gada atliekot jautājumu, kā reāli stiprināt sabiedriskos medijus, politiķi patiesībā vājina valsts nacionālo drošību.

Vai Latvija iekļausies Austrumeiropas renesanses veidošanā?!

Politiķiem būtu jāņem vērā tie brīdinošie signāli, kuri pēdējā laikā ar pieaugošu intensitāti nāk no sabiedrisko mediju puses. Pretējā gadījumā mēs kādā brīdī varam attapties, ka esam nonākuši smagā sabiedrisko mediju krīzē.

Pieļauju, ka Saeima nevēlas izvērtēt, vai NEPLP pašreizējā sastāvā spēj pildīt savus pienākumus, kur nu vēl virzīt ideju par tās atlaišanu, jo atmiņā ir rūgtā pieredze, kad tiesa atcēla lēmumu atbrīvot no amata NEPLP locekli. Šis varētu būt viens no tiem grābekļiem, uz kura Saeima nevēlas uzkāpt atkārtoti. Līdz ar to ir jāmeklē citi veidi, kā novērst iespējamo sabiedrisko mediju krīzi, jo iznākums var būt ļoti sāpīgs, arī mūsu valsts tēlam starptautiskajā arēnā.

Šaubos, vai Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam būtu patīkami, ja kādā rītā viņu pamodinātu zvans no Eiropas Komisijas ar jautājumu, vai Latvija pievienojas Ungārijai un Polijai to īpašajā izpratnē par tiesu varu un medijiem, vai Latvija arī domā par Austrumeiropas renesansi, atsaucoties Ungārijas premjeram Viktoram Orbānam? Bet tieši to mēs varam sagaidīt, jo NEPLP līdzšinējā darbība liek domāt, ka kāds ir nolēmis, ka mums ir jāiet tieši šajā virzienā.

Autors ir Biznesa augstskolas “Turība” studiju programmas “Žurnālistika un mediji” direktors