Jaunā Rīgas teātra izrāde Atnāc mani vēl satikt — ironiski un izglītojoši
Izrāde piedāvā divas tēmas — dvīņi un dzejnieces. Par to, kāpēc Alvi Hermani interesē jaunās literātes Madara un Agnese Rutkēvičas, ar kurām sadarbojoties, tapis šis iestudējums, jautājumu nav — smukas kā bildes, harismātiskas un gandrīz neatšķiramas. Kā zināms, dubultnieki iztēli kairina jau gadu tūkstošiem — kā vienas dvēseles divas pusītes, absolūts labā un ļaunā nošķīrums, dievišķā manifestācija vai dabas kļūda (cirka «frīku» vēsturē dvīņu ir stipri vairāk par ziloņcilvēkiem un bārdainām sievietēm). Taču jautājums par dzejniecēm tomēr ir noslēpumaināks.
Izrādē izmantoti Austras Skujiņas, Mirdzas Ķempes, Velgas Kriles, Ārijas Elksnes, Vizmas Belševicas, Kornēlijas Apškrūmas dzīvesstāsti un dzeja, superīsi pieminētas arī Biruta Skujeniece, Amanda Aizpuriete un Aspazija, kā arī nolasīts pa Madaras un Agneses dzejolim. Līdzīgi kā citās Hermaņa «stāstu» izrādēs, autori ir gan režisors, gan aktieri (šoreiz — māsas Rutkēvičas). Protams, grūti pateikt, kurš impulss nācis no kura mākslinieka, tāpēc paliksim pie konstatējuma: jaunā izrāde ir radnieciska vairākiem citiem Hermaņa skatuves darbiem (īpaši Oņegins. Komentāri), tikai atšķirība tā, ka šoreiz dramaturģiskais materiāls izstrādāts vājāk un intonācija — ironiskāka.
Izrāde ir būvēta kā virkne anekdošu par Latvijas dzejnieču personisko dzīvi. Stāsti ir labi zināmi — tipiskais repertuārs, ar kuru literatūras skolotājas vidusskolā bagātina stundas. (Reakcija zālē gan liek domāt, ka humanitārā izglītība Latvijā ir, teikšu politkorekti, krīzē, un Atnāc mani vēl satikt var uztvert arī kā izglītojošu projektu — tā izrādi raksturo sociālo tīklu lietotāji.) No izrādes veidotāju puses gan, jāatzīst, drusku mulsina stāstu atlase. Šie, lai arī zināmākie, ne tuvu nav viss, kas par izvēlētajām dzejniecēm būtu sakāms (brīžam rodas pārdomas, vai tēmām netiek braukts «pa virsu»).
Uzmanību pievērš arī disproporcija — Austrai Skujiņai veltīta gandrīz trešā daļa izrādes, bet nākamie dzejnieču «nogrieznīši» kļūst aizvien īsāki, radot sajūtu, ka pietrūcis laika vai spēka iedziļināties. Bet intriģējošākais ir fakts, ka par minētajām personībām netiek runāts kā par māksliniecēm, bet tikai kā par ekstravagantu biogrāfiju īpašniecēm. Izrādē visas ir histēriķes, visas ir pašnāvnieces (ja nu kāda nav kārusies vai slīcinājusies, autori atrod vietu komentāram, ka pašnāvību var izdarīt arī metaforiski) utt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.