Ļoti budžetietilpīgi procesi 5

Labklājības ministre Ramona Petraviča. Foto: Edmunds Brencis
Gunita Nagle, Aivars Ozoliņš
Print Friendly, PDF & Email

Labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV) ir vienīgā jaunajā valdībā, kura saglabājusi arī Saeimas deputātes mandātu, un abus darbus apvienot laikam nav viegli. Ministre divas reizes pārcēla interviju — no sākotnēji sarunātā 25. janvāra tā aizbīdījās līdz 7. februārim.

 

Intervijā Delfiem teicāt, ka, stājoties partijā, jums nebija padomā kandidēt uz amatiem, jo bijāt sapratusi, ka jūsu vieta ir Saldū. Kad un kāpēc atskārtāt, ka jūsu īstā vieta tomēr ir Labklājības ministrijā?

Jā, nu, tā sanāk dzīvē. No sākuma kandidēju uz pašvaldību vēlēšanām un tiku ievēlēta. Pēc gada nāca Saeimas vēlēšanas. Veidojām savu Kurzemes sarakstu, un mēs, divi cilvēki no Saldus, bijām sarakstā — gan, lai atbalstītu savu partiju, gan, redzot darbu pašvaldībā un iegūstot pieredzi, tomēr [secināju], ka pašvaldības darbs ļoti lielā mērā atkarīgs no tā, kādi lēmumi tiek pieņemti Saeimā. Jo pašvaldība realizē tai uzliktās funkcijas, viņu darbības lauciņš ir stipri ierobežots, tā ka viņiem ļoti vajadzīgs atbalsts Saeimā — lai varētu pieņemt lēmumus un likumus, kas palīdzētu arī pašvaldībām risināt viņu jautājumus.

To varētu saprast. Bet tagad jūs esat ministre, ne tikai deputāte. Kāpēc tieši labklājības ministre?

Mūsu partijai trīs ministrijas bija piešķirtas. Es sevi tā kā īsti neredzu iekšlietu ministra krēslā, un Ekonomikas ministrija arī ir diezgan smaga, lai gan es pat teiktu, ka Labklājības ministrija ir pati smagākā ministrija.

Tad kāpēc tieši tā?

Es jau savā priekšvēlēšanu programmā biju rakstījusi, ka mana vīzija ir redzēt Latviju Eiropas bagātāko valstu vidū. Protams, līdz tam ir ļoti tāls ceļš ejams. Ļoti tāls ceļš ejams arī, lai sasniegtu labklājību Latvijā, un to es arī nevarēšu viena pati paveikt un tikai ar Labklājības ministriju. Tas ir, protams, ciešā sadarbībā gan ar Ekonomikas ministriju, VARAM, Veselības un Izglītības ministriju strādājot kopā. Esmu arī iepriekš savā priekšvēlēšanu programmā pieskārusies gan pensionāru jautājumiem, gan ģimenēm ar bērniem. Līdz ar to šī ir tāda joma, kurā ir ļoti daudz, ko darīt — neatliekamie darbi. Bet visi, protams, ir ļoti budžetietilpīgi procesi. Kaut vai izmainot par vienu eiro pabalstus, tas jau viss aiziet ļoti lielās summās un miljonos.

Kādām rakstura īpašībām, jūsuprāt, jābūt, lai varētu strādāt politiķa darbu?

Pirmkārt, ir jābūt cilvēkam, kurš spēj rast kompromisu, kurš spēj pārliecināt, jo tā ir sadarbība ar partneriem, spēja [panākt], lai ieklausītos. Pārliecināt, ka mans viedoklis un jautājums ir tas, kurš ir tiešām jārisina, kurš ir svarīgākais. Protams, tā ir neatlaidība, enerģija, uzņēmība.

Vajag naudu

Kas ir svarīgākie jautājumi, kuri jums būs jārisina?

Šobrīd ir budžeta sastādīšanas laiks, tas ir pats svarīgākais jautājums. Sakarā ar to, ka valdības veidošanas process ir aizkavējies, šis būs tehniskais budžets, līdz ar to īsti jaunām politikām nebūs vietas šajā budžetā. Jau pašlaik ir mīnus 44 miljoni.

Bet, neskatoties uz to, man ir savas prioritātes Labklājības ministrijā, un viena no galvenajām, par kuru jau es runāju no stāšanās šai amatā, ir algu celšana valsts sociālās aprūpes centra darbiniekiem. Jo mediķiem mēs esam atraduši naudiņu, mediķiem algas ceļas, bet sociālās aprūpes centru darbinieki saņem tikai pusi no mēnešalgas skalas. Līdz ar to es gribu šajā gadā paaugstināt par 30% un turpmāko divu gadu laikā katru gadu par 10%.

Cik naudas tam vajadzēs?

Šajā gadā tie ir 6,4 miljoni. Protams, gads ir jau iesācies, un tas varētu būt no 1. aprīļa ātrākais, tad tie būtu nedaudz virs 5 miljoniem, kas ir nepieciešami. Jo sociālās aprūpes centriem trūkst darbinieku, pastāv darbinieku izdegšana, jo viņiem ir jāstrādā vairāk nekā sava slodze. Protams, ir arī darbinieku novecošanās, mēs nevaram piesaistīt jaunus darbiniekus. Ja šis jautājums netiks risināts, ir ļoti liela iespēja, ka sociālās aprūpes centri var palikt bez darbiniekiem. Tas ir numur viens, kas ir jārisina.  (2019. gada budžeta projektā 4,8 miljoni eiro paredzēti valsts sociālo aprūpes namu darbinieku atalgojuma celšanai no 1. aprīļa. Katra darbinieka alga palielināsies vidēji par 145 eiro — red.)

Kur šos piecus miljonus ņemsiet? Vai iekšēji nozarē?

Budžets vēl nav apstiprināts, rītdien ir komisijas sēde tieši par budžetu. Bet ir jāizcīna ar elkoņiem šie miljoni, kas ir vajadzīgi, neskatoties uz fiskālo disciplīnu… Protams, mums ir arī fiskālās disciplīnas līgums, ko visas partijas ir parakstījušas. Risinājumu, es domāju, ka radīšu.

Nupat finanšu ministrs Reirs teica — cik labi, ka Labklājības ministrija ir paraugs citām ministrijām, kura ir atradusi vajadzīgo naudu algu celšanai sociālās aprūpes darbiniekiem iekšējās rezervēs.

Jā, mēs meklējam arī iekšējās rezervēs, bet tā vēl nav, ka Finanšu ministrija būtu mums pateikusi — jā, tā nauda būs. Budžets vēl ir procesā.

Bet vai tā nauda ir nozarē atrodama vai kaut kur pieprasāma?

Protams, es to meklēju gan nozarē, gan prasu no budžeta — skatīsimies, kāda situācija izveidosies. Bet es ļoti ceru, ka tā būs labvēlīga.

Ko nozīmē labvēlīga? Atbildot uz jautājumu par jūsu iecerēto pasākumu finansējumu, jūs teicāt: «Viss būs atkarīgs no tā, kā mēs varēsim partijas vienoties, cik daudz varēsim no finanšu ministra dabūt.» Tātad, cik Reirs jums iedos, tik jums būs?

Jā.

Bet viņš ir pateicis, ka nekā tur nebūs, ka viss būs no iekšējām rezervēm.

Katrai ministrijai bija savi prioritārie darbi, katra nāca un jautāja, un citiem bija lielākas vai mazākas summas. Es saku — šis ir mans prioritārais pasākums, par kuru es cīnīšos.

Ja jums šī nauda tomēr būs jāatrod ministrijas budžeta ietvaros, kam jūs atņemsiet tos piecus miljonus?

Es neesmu plānojusi kādam atņemt un kaut ko samazināt.

Jūs esat bijusi finanšu direktore uzņēmumā un zināt, ka nauda nerodas tāpat vien.

Jā, zinu. Bet to skatīsimies, kad budžets tiks apstiprināts.

Bet tie ir vairāk nekā pieci miljoni šogad.

Jā.

Bet tad jau droši vien esat ar ministrijas darbiniekiem pārrunājusi, kur ir iespējas kaut ko konsolidēt vai samazināt.

Es esmu runājusi ar savas ministrijas darbiniekiem, ar Finanšu ministriju, bet es saku — viss ir vēl procesā. Budžets būs jāpieņem Saeimā, pa vidu var būt visādi.

Vakar Saeimā bija smagi slimo bērnu vecāki, lai norādītu uz mazajiem pabalstiem, ar ko viņi nespēj savilkt kopā galus. Vai jūs redzat risinājumu šai problēmai?

Jā, es ļoti labi saprotu šo problēmu, un tā ir arī mūsu Labklājības ministrijas dienaskārtībā. Tiešām, 213 eiro, kas ir īpašais pabalsts par bērnu ar invaliditāti kopšanu, nav pārskatīts no tā brīža, kad tas ir piešķirts, jau 12 gadus. Tas ir tiešām ļoti sāpīgs jautājums, ir jāmeklē risinājumi. Esmu pie šī jautājuma ķērusies, un kopā ar ministrijas darbiniekiem esam skatījuši, kādi varētu būt risinājumi, jo tiešām šī ir sociāli neaizsargāta grupa, ļoti smaga grupa, kam naudiņa ir nepieciešama.

Vai varat minēt vismaz vienu vai divus iespējamos risinājumus?

Pie šiem risinājumiem tiek strādāts, un, pirms vēl neesmu saņēmusi no Finanšu ministrijas konkrētu atbildi, es nevaru pateikt— jā, tā būs! Bet tas būs jārisina šī gada budžeta ietvaros.

Vai risinājumus meklējat korelācijā ar deinstitucionalizācijas plāniem? Piemēram, ja kādu institūciju reorganizē, vai paliek pāri nauda?

Nu, ar institūciju reorganizāciju ir tā — ja kāda institūcija tiek slēgta, protams, šī naudiņa jau iet līdzi pacientam, kā arī darbiniekiem ir jāizmaksā atlaišanas pabalsts, līdz ar to pirmajā gadā tur nekāda ietaupījuma nav. Skatoties ilgākā termiņā, iespējams, varētu būt ietaupījums. Tā kā ir deinstitucionalizācijas plāns un, protams, vēlme ir šīs institūcijas samazināt, lai gan bērni, gan arī pieaugušie ar psiholoģiskiem traucējumiem varētu dzīvot ģimenē vai maksimāli ģimenei pietuvinātos apstākļos — protams, šis ir mērķis, uz kuru virzāmies, lai pēc iespējas mazāk cilvēki dzīvotu institūcijās.

Jūs droši vien iepazināties ar deinstitucionalizācijas plānu. Kāpēc valdības deklarācijā ir ierakstīts mērķis reorganizēt bērnu aprūpes centrus, ja tie jau DI plānos paredzēti kā likvidējami?

Jā, šie reorganizācijas plāni ir deinstitucionalizācijas plāna sastāvdaļa. Protams, gan mans personīgais viedoklis, gan mūsu partijas viedoklis ir tas, ka bērnam jādzīvo ģimenē. Es arī pagājušo piektdien biju valsts sociālās aprūpes centrā Rīga Kapseļu ielā. Viņi ik pa laikam rīko tādas kā atvērto durvju dienas, piesaistot sabiedrības uzmanību, ka tu vari iepazīties ar šiem bērniņiem. Viņi norādīja, ka gadā ir vairāki šādi gadījumi, kad tieši atvērto durvju dienas rezultātā viņiem rodas audžuģimenes, kas vēlas paņemt šos bērniņus. Tā ir iespēja tomēr paskatīties un neizlikties, ka mums šādu bērnu nav, bet sabiedrību informēt.

Kā jūs vērtējat deinstitucionalizācijas plānu līdzšinējo norisi, un kādas problēmas paliek nerisinātas šā projekta ietvaros?

Jā, šis plāns turpinās un ir iesākts. Cik es zinu, pašvaldības saskaras ar diezgan lielām problēmām, īstenojot šo plānu, jo būvniecības izmaksas strauji aug un līdz ar to nepietiek finansējuma, lai līdz galam novestu šo pasākumu. Bet ir pašvaldības, kas veiksmīgi tiek ar to galā, ir pāris pašvaldības, kurām ir dots termiņa pagarinājums vai kuras vēlāk uzsākušas šo procesu. Bet es ceru, ka tas turpināsies un tomēr būs pozitīvs.

Kādā ziņā pozitīvs? Vai būs sasniegti visi mērķi?

Ka šie cilvēki tiks pārvietoti gan uz grupu dzīvokļiem — nu, protams, tā ir arī viņu izvēle — un tiks nodrošināti ģimeniskie apstākļi.

Bet, kā mēs konstatējām, ne visiem.  Kādu jūs redzat turpinājumu šim projektam, lai, piemēram, reorganizētu lielos valsts sociālās aprūpes centrus, kuros, izrādās, ir simtiem cilvēku, kuri visu mūžu nodzīvo zem viena slimnīcas tipa jumta?

Plānam ir turpinājums paredzēts, liekas, līdz 2021. gadam.

Minimālā vai aplokšņu alga

Teicāt, ka gribat, lai Latvija būtu bagātāko valstu vidū. Bet jūsu vīra uzņēmumā Monēta darbiniekiem ir maksātas minimālās algas. Kā jūsu praktiskā rīcība sader ar stratēģisko mērķi?

Mūsu valstī ļoti liels skaits iedzīvotāju saņem minimālās algas. Arī šeit, Labklājības ministrijā, valsts sociālās aprūpes centru darbiniekiem ir minimālās algas. Tā kā minimālās algas nav plānots celt turpmāko divu gadu laikā, protams, tas ir risks, ka nākotnē mums būs pensionāri, kuri saņems mazas pensijas. It sevišķi, kad aizies sešdesmitajos gados dzimušie cilvēki pensijā, mums šis skaits pieaugs. Protams, pensiju apmērs ir atkarīgs arī no tā, kā mainās alga valstī. Bet ir nozares, kur šīs algas ir lielas, lai gan vidējo algu paskatoties valstī, tā ir nedaudz virs 1000 eiro.

Par pensijām jūs kādā intervijā teicāt, ka cilvēkiem, kuri strādājuši padomju laikā, tie gadi esot gājuši zudumā. Vai joprojām uzskatāt, ka, aprēķinot pensijas kapitālu, padomju laikā nostrādātos gadus neņem vērā?

Par šiem gadiem cilvēkiem, kas ir pensionējušies līdz 1995. gada 31. decembrim, tiek rēķināts 1,50 eiro par gadu. Un šogad, indeksējot pensijas, arī tiks indeksēta piemaksa pie pensijas. Līdz ar to indeksācija būs lielāka.

Vai esat valdībā runājusi par to, ka tuvākajos gados gandrīz puse no pensionāriem būs nabadzīgi? Ko var darīt, lai darba devēji būtu ieinteresēti maksāt vairāk par tikai minimālo algu?

Mums ir 460 tūkstoši cilvēki, kas dzīvo principā uz nabadzības vai zem nabadzības līmeņa, un tas ir satraucoši. Visas partijas savās priekšvēlēšanu programmās ir norādījušas šo kā vienu no galvenajiem uzdevumiem — mazināt nabadzību un nevienlīdzību. Runājot par uzņēmējiem, protams, katrs izvērtē, cik var samaksāt, un savu iespēju robežās maksimāli rūpējas par saviem darbiniekiem.

Un kāda būs pensija tiem jūsu darbiniekiem, par kuriem jūs maksājat sociālās iemaksas no minimālās algas?

Kā es saku, šādu cilvēku valstī ir ļoti daudz, un diemžēl situācija reģionos ir satriecoša, jo šeit darbavietu nav, šeit arī principā dzīvo pensionāri. Dzīvo dažas ģimenes, varbūt ir palikušas daudzbērnu ģimenes, varētu teikt, kas arī ir maznodrošinātas. Un līdz ar to arī šie ieņēmumi — kaut vai veikalos — ir ļoti niecīgi. Un ir izvēle — vai nu cilvēks saņem minimālo algu, vai vienkārši aiztaisa ciet, un šis cilvēks iet uz bezdarbniekiem.

Lai gūtu peļņu un pieturētu darbiniekus, ir uzņēmumi, kuri daļu algas izmaksā aploksnēs.

Es domāju, ka tas ir vairāk mīts. Nē, protams, es piekrītu, ka pastāv arī ēnu ekonomika mūsu valstī, bet tā noteikti pastāv daudz plašākos apjomos, nekā tas attiecas uz aplokšņu algām. Bet, lai samaksātu minimālo algu — vēl taču nāk klāt darba devēja sociālās apdrošināšanas daļa — tie sanāk tomēr diezgan lieli izdevumi. Un katrs darba devējs izvērtē, vai viņš to var, vai ne. Nu, viņš jau nestrādās ar mīnusiem.

Vai jūsu vīra uzņēmumā SIA Monēta, kurā jūs bijāt finanšu direktore, maksā aplokšņu algas?

Nē, nemaksā. No kā lai tās samaksātu, ja knapi spēj samaksāt minimālo? Un, ja samaksā minimālo, no kā tad vēl lai maksā aplokšņu algas?

Jūs nesen teicāt, ka Valsts ieņēmumu dienests veicis pārbaudi vīra uzņēmumā un neesot atradis nekādus pārkāpumus. Bet VID uzreiz pēc tam paziņoja, ka nekāda pārbaude nav veikta.

Jā, dienests bija pieprasījis informāciju sakarā ar šo anonīmo sūdzību, un viņiem tika iesniegti visi dokumenti, kas bija pieprasīti. Tātad dokumenti tiek pieprasīti pārbaudīšanai. Var to saukt par pārbaudi, izvērtēšanu, salīdzināšanu vai kā, bet būtība jau ir viena — pārbauda datus.

Tas bija novembrī, kad VID pieprasīja informāciju…

Jā, sakarā ar sūdzību. Un tas tika iesniegts.

Bet nekādas pārbaudes taču nav bijušas.

Šī informācija tika jautāta un iesniegta — vai tad ne pārbaudīšanai informāciju pieprasa? Es domāju, ka pārbaudīšanai.

Bet jūs apgalvojat, ka nekādi pārkāpumi nav atrasti.

Jā, mēs saņēmām atpakaļ atbildi, uzņēmums bija saņēmis — paldies par sadarbību, par sniegto informāciju!

Un? Vai VID bija uzrakstījis, ka jūsu uzņēmumā nav atklāti nekādi pārkāpumi?

Viņi bija uzrakstījuši — paldies par sniegto informāciju, esam izpratuši jūsu uzņēmuma situāciju vai kaut kā tā, es nevaru nocitēt precīzi, kā tur bija rakstīts.

Un uz tā pamata jūs apgalvojat, ka pārbaude ir veikta un nekādi pārkāpumi nav atklāti?

Es tā saprotu, ka dokumenti tika pieprasīti informācijas pārbaudīšanai, ne jau personiskas intereses dēļ.

Bet informācijas pieprasīšana taču nav pārbaude!

Mēs jau pārbaudi varam definēt dažādi, nu, kāda veida tās var būt.

Kā jūs definējat pārbaudi?

Es definēju — ja tiek pieprasīta informācija, tātad tā tiek pieprasīta pārbaudīšanai.

Neaprēķinātais iztikas minimums

Kā jūs mazināsiet nevienlīdzību Latvijā?

Nevienlīdzības mazināšanai no Labklājības ministrijas ir izstrādāts minimālā ienākuma līmeņa sistēmas pilnveides plāns. Tas paredz minimālās pensijas celšanu, minimālo sociālo pabalstu aprēķinu bāzes celšanu. Līdz ar to mainītos pabalsti gan personām ar invaliditāti, gan personām ar invaliditāti kopš dzimšanas. Tas paredz arī garantētā minimālā iztikas līmeņa celšanu, gan maznodrošinātās un trūcīgās personas statusa līmeņa noteikšanu. Bet uzreiz teikšu, ka nevienlīdzību mēs nevaram mazināt, tikai paceļot pabalstus.

Protams, nevienlīdzības mazināšanai ir atkal sadarbība — ar Ekonomikas ministriju, VARAM — reģionālā reforma varētu labvēlīgi ietekmēt —, gan ar Finanšu ministriju, lai sakārtotu nodokļu sistēmu, lai mūsu valsts būtu pievilcīga gan pašmāju uzņēmējiem, gan ārvalstu investoriem. Jo pašreiz mums ir milzīgs algu nodokļu slogs, īpaši mazajām algām. Tas ir jāatzīmē, ka tiešām mazo algu saņēmējiem slogs ir liels, lai gan pēdējo gadu laikā ir tā kā nedaudz diferencēts iedzīvotāju ienākuma nodoklis ieviests. Sakārtojot šos uzņēmējdarbības vides noteikumus, mēs tomēr varētu gaidīt, ka tiks vairāk darbavietas radītas. Jo uzņēmējiem ir jāzina, uz kādiem noteikumiem viņi darbosies gadus trīs, piecus uz priekšu. Ja paskatāmies kādus trīs gadus atpakaļ, likumdošana saistībā ar nodokļiem ir mainīta 56 reizes. Tā ir neprognozējamība, ir tomēr jābūt skaidram, kādi būs nodokļi. Un arī šogad tas ir iezīmēts, ka nodokļi netiks mainīti, jābūt kaut kādai stabilitātei.

Vēl par iztikas minimumu. Vienreiz, kad jums par to jautāja, jūs atbildējāt: «Cik kurš plaši dzīvo, tāds viņam ir tas iztikas minimums.» Vai uzskatāt, ka iztikas minimums katram būtu jāaprēķina, vadoties no viņa paša deklarētajām vajadzībām?

Nu, ja mēs runājam par vienotu noteiktu, šobrīd tas īsti pat nav aprēķināts. Jautājums — ko mēs darīsim, kad to aprēķināsim.

Bet kā aprēķināsim — vai vienkārši paprasīsim katram, cik viņam vajag?

Nē, protams, tur ir gan, kā Eiropā to aprēķinam, gan, kā mēs iepriekš esam rēķinājuši.

Kāds ir jūsu pašas iztikas minimums?

Es neesmu rēķinājusi, kāds ir mans iztikas minimums. Dzīvošanai pietiekams droši vien.

Bet skaitļos — cik apmēram vajag, lai dzīvošanai pietiktu?

Es neesmu rēķinājusi skaitļos, cik man vajadzētu. Tiešām neesmu par to domājusi.

Kā tad neesat domājusi, ja esat teikusi — cik katrs plaši dzīvo, tāds viņam iztikas minimums?

Nē, nu, redziet, pensionāram jau ir jāiztiek ar tiem 100 vai pat mazāk eiro, vai kādam ir 300.

Un cik vajag minimāli jums?

Es saku — neesmu rēķinājusi, par to domājusi.

Man būs mierīgāks jautājums. Es biju pārsteigta, ka valdības deklarācijā ir minēts mērķis paaugstināt tikai minimālās pensijas. Gandrīz puse pensionāru dzīvo zem 300 eiro mēnesī. Ne jūs, ne es nevarētu iztikt par šādu naudu, viņiem ir jāiztiek. Kā risināt šo cilvēku dzīvošanu zem iztikas minimuma?

Kā jau es teicu — katru gadu indeksācija notiek un šogad tā būs vairāk labvēlīga, lielāku pensijas pielikumu sagaidīs tie seniori, kuru darba stāžs ir virs 45 gadiem, jo tiks indeksēta arī piemaksa, kas ir par nostrādātajiem gadiem, kas iepriekš nav bijis. Līdz ar to šī būs tāda vērienīgāka indeksācija.

Bet indeksācija parasti ir daži eiro, vai ne?

Tas, protams, ir katram individuāli, nevar pateikt vienu kopējo ciparu. Neapšaubāmi, gribētos jau katram pensionāram samaksāt pēc iespējas vairāk, bet mūsu budžets ir tik, cik ir. Ļoti ceru, ka valdība strādās uz to, lai tiešām valstī būtu ekonomiskā augšupeja. Tādā gadījumā, ja mums ir vairāk ieņēmumu, varam arī vairāk tērēt.

Bet tad principā es pareizi sapratu, ka pensionāri var rēķināries ar dažu eiro kāpumu?

Es domāju, ka tie nebūs daži eiro, bet tas būs katram individuāli. Es šobrīd nevaru pateikt vienu ciparu, jo tas nebūs visiem vienāds.

Viļņveida ekonomika

Jūs pieminējāt arī invaliditātes pabalstus, bet droši vien zināt, ka neizmantots resurss ekonomikā ir invalīdi, kuri varētu strādāt, bet pašlaik ir bezdarbnieki. Vai redzat kādus risinājumus, varbūt jūs zināt savā novadā vai savā uzņēmumā labus piemērus, ka esat paņēmuši darbā cilvēku ar kādiem veselības traucējumiem?

Jā, es par šo jautājumu esmu jau piedalījusies vairākās diskusijās un pagājušajā nedēļā tikos ar invalīdu biedrību Sustento, viņi izstāstīja savu redzējumu, es izstāstīju, kāds tas ir no darba devēja viedokļa. Diskusijās iezīmējas virzieni, kāpēc darba devējs baidās ņemt darbā.

Kāpēc?

Darba devēji pārsvarā norāda uz to, ka Darba likumā ir ierakstīta atruna, ka, samazinot darbinieku skaitu, cilvēkam ar invaliditāti ir priekšrocības palikt darbā, gan arī vēl citos gadījumos, līdz ar to ir radies priekšstats, ka nekad nevarēs īstenībā šo cilvēku atbrīvot. Runājot ar invalīdu biedrību Sustento, viņi saka — varbūt tiešām to likuma daļiņu izņemt ārā un pārveidot savādākiem vārdiem un ierakstīt citā vietā, lai tas vairs nav kā tāds šķērslis, kurš tiešām atbaida. Jo cilvēki ar invaliditāti labprāt strādātu. Ik pa laikam ir arī šīs subsidētās darba vietas, un arī mūsu uzņēmumā, kurā es iepriekš strādāju, uz kādu laiku bija paņemts cilvēks ar invaliditāti, katrā ziņā mums bija ļoti laba pieredze, nekas slikts nebija. Protams, ka ir šī birokrātiskā puse, kas arī nedaudz varbūt atbaida darba devējus, arī šīs darba vietas ir jāpielāgo attiecīgi. Ko vēl darba devēji norāda — viņi īsti nezina, ko šis cilvēks nevarētu darīt, jo darba devējs jau nav ārsts, un tā esot problēma, lai viņiem, pieņemot darbā, būtu pilnīgi skaidrs, ko tad viņš var un ko nevar darīt.

Vai jūs redzat šai problēmai risinājumu? Kad cilvēks nāk darbā, varbūt ārstu komisijas vai kādu citu izrakstu varētu iedot?

Jā, man jau ir saplānota nākošā tikšanās ar invalīdu biedrību Sustento, kad viņu organizācijas būs satikušās — protams, viņiem arī ļoti interesē šis jautājums, kā sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru rast risinājumu, lai šīs trūkstošās darba vietas varētu tieši aizpildīt cilvēki ar invaliditāti. Tas arī viņiem būtu kā atbalsts gan iziet sabiedrībā, gan sevi pierādīt, jo pastāv jau arī iespēja ne tikai strādāt darba vietā, bet arī attālināti strādāt no savām mājām, pašiem nosakot savu darba laiku, ritmu.

Tad jūs gaidāt priekšlikumus no Sustento, kā vajadzētu šo problēmu risnāt?

Protams, es uzklausīšu tos, un mēs izrunāsim kopā, es tikšos droši vien ar ļoti daudzām nevalstiskajām organizācijām, jo viņi jau ir tie, kuri ir strādājuši ar šiem cilvēkiem, vislabāk zina savu problēmu un arī piedāvā risinājumu.

Precizēšu — to cilvēku ar invaliditāti, kuru jūs pieņēmāt darbā, jūs arī paturējāt pēc pārbaudes laika darbā?

Nē, viņa neizteica vēlēšanos, bet tas bija arī, man šķiet, sezoniāls darbiņš vai uz kaut kādu brīdi.

Pajautāšu par bērniem — jūs droši vien sekojāt līdzi jautājumam par specializētajām audžuģimenēm. Pērn rudenī tikai viena ģimene bija pieteikusies, varbūt tagad ir vairāk, bet kā jūs vērtējat, vai tas nav misēklis no ministrijas puses? Vai mums nevajadzētu specializētas audžuģimenes pusaudžiem, ja tagad saka, ka bērnunamos ir palikuši principā tikai pusaudži?

Jā, pašreiz ir izveidotas divas speciālās audžuģimenes. Ir darba grupa, kas vērtēs, kā viņiem veicas, bet projekts ir uzsākts tikai pagājušā gada 1. jūlijā, Sociālais atbalsta centrs tikai augustā tika izveidots —  pagājis pārāk īss laiks, jo ir arī jāuzrunā sabiedrība, jāapmāca, lai viņi būtu gatavi pieteikties. Izvērtējot, kāda tad ir bijusi šo audžuģimeņu darbība, tad varētu arī lemt, vai būtu šādas audžuģimenes jāpaplašina un tādas jānodrošina arī pusaudžiem. Jo tā ir taisnība, ka pusaudžus [no bērnunamiem] īsti negrib ņemt, iemesli varētu būt uzvedības problēmas, dažādas atkarības, ģimenei jābūt apmācītai, kā rīkoties.

Bet kāds ir jūsu personīgais viedoklis — vai ir vajadzīgas specializētās audžuģimenes pusaudžiem?

Es domāju, ka jā.

Mums Latvijā ir pieaudzis audžuģimeņu skaits, bet adoptētāju skaits diemžēl ne. Ko var darīt, lai veicinātu cilvēku interesi ne tikai uz laiku bērnu paņemt, bet arī uzņemties rūpes par šo svešo bērnu kā par savējo?

Esmu runājusi ar audžuģimeņu biedrību vadītājiem, viņi norāda, ka adoptētājiem īstenībā ir rinda, bet visi, protams, vēlas adoptēt mazus bērniņus līdz 3 vai 5 gadiem, un pārsvarā meitenītes.

Kāds skaits cilvēku stāv rindā?

Cik stāv rindā, es nepateikšu, bet tiešām gaida līdz pat četriem gadiem. Bet adoptētājus arī ir jāmēģina kaut kā atbalstīt — varētu būt gan materiālā atbalsta pilnveide, jo šobrīd viņi saņem vienreizējo pabalstu. Tas ir arī jautājums, pie kā strādāt.

Paskatoties statistikas datus, es biju pārsteigta, ka iedzīvotāju skaits mums tagad ir tik zems, cik bija pēckara gados. Principā pēdējos 15 gados visās valdības deklarācijās ir minēta demogrāfija un dzimstības veicināšana, bet neviena to patiesībā nav panākusi. Ko šī valdība izdarīs tādu, ko iepriekšējās nav izdarījušas?

Skatoties uz Eiropas fona, Latvijā dzimstība nav tik slikta. Protams, tā ir augstāka Īrijā, Zviedrijā, Apvienotajā Karalistē, bet jāņem vērā, ka tur ir jauktās ģimenes. Itālijā vēl mazāk bērniņi dzimst — Latvijā tie ir 10,7 uz 1000 cilvēkiem, bet Itālijā 7,8. Lai mēs atjaunotos, tas ir, protams, nepietiekami. Bet ar demogrāfisko situāciju vien jau mēs neko īsti neizmainīsim — dzimstības veicināšana nebūs īsti tas, ar ko šo cilvēku skaitu palielināt. Tur ir jādomā gan kontekstā ar to, kā varam atgriezt tos cilvēkus, kas ir emigrējuši, jo šeit ir tomēr sabiedrības novecošanās — ļoti daudzi jaunie cilvēki ir izbraukuši no Latvijas un strādā ārvalstīs, līdz ar to šeit ir sievietes gados, kurām vairs tie bērniņi nedzimst. Un, protams, tas ir kopā ar ekonomisko augšupeju skatāms jautājums, kā arī pirmā bērniņa piedzimšanas un audzināšanas pieredze gan veselības aprūpē, gan bērnudārzu pieejamībā — tie ir svarīgi jautājumi, kas sekmē arī otrā bērniņa dzimšanu. Vairāk tiek runāts par trešo, bet vispirms mums ir jātiek līdz otrajam, tāpēc ir plānots dubultot piemaksu pie ģimenes pabalsta par otro bērniņu. Bet statistiski vērtējot, cilvēkiem nenorāda šo pabalstu kā galveno iemeslu, lai izšķirtos par otro vai trešo bērniņu — tas ir tiešām valsts labklājības līmenis, izglītība un bērnudārzu pieejamība.

Visi šie problēmas risinājumi ir saistīti ar finansiāliem labumiem. Kur ņemsiet visam naudu?

Jā, jebkurš palielinājums ir tiešām finansiāli ļoti, ļoti ietilpīgs. Līdz ar to jāskatās, kura tiešām ir tā mērķa grupa, kura ir visvairāk pakļauta nabadzības riskam. Protams, tie ir seniori, kuri ir vieni palikuši pēc 65 gadu vecuma, tās ir ģimenes ar bērniem. Maz pa mazam ir jāizvērtē, jo mēs nevaram visiem vienlaicīgi tagad pateikt: jā, mēs tagad visiem palielināsim! Es cerīgi raugos uz to, ka finanšu ministrs ir bijušais labklājības ministrs, līdz ar to viņam visas šīs rūpes un vajadzības ir ļoti labi saprotamas, bet neapšaubāmi mūsu budžets nav neizmērojams, un ir fiskālā disciplīna. Mēs varam strādāt uz to, lai ieņēmumi palielinātos un ekonomiskā izaugsme ietu uz augšu valstī. Nu, ar ekonomiku arī ir tā, ka iet uz augšu, un tad ir viens brīdis, kad iet uz leju — tāda viņa ir, viļņveida.

Tad jau jūs nevarat nevienam neko apsolīt?

Es negribu apsolīt ar datumiem un laikiem, bet kā jau teicu, ir prioritātes, par kurām šogad ir jācīnās. Tomēr cilvēks ir mūsu prioritāte. Mēs, protams, varam ieguldīt betonā, bet cilvēks ir prioritāte.

Uzreiz pēc izvirzīšanas amatā jūs teicāt, ka jaunais, ko jūs gribētu labklājības politikā, būtu nekustamā īpašuma nodokļa atcelšana pensionāriem vienīgajam mājoklim. Nekā tāda valdības deklarācijā nav.

Valdības deklarācijā Finanšu ministrija ir ielikusi noteikt īpašuma vērtību, no kuras netiks rēķināts nekustamā īpašuma nodoklis, un tas attieksies ne tikai uz pensionāriem, tā ka šo jautājumu ir paredzēts risināt plašākā lokā.

Vēl viens programmatisks redzējums, ko jūs Domburam teicāt Delfos — «vīrieši tā kā varbūt tomēr varētu uzturēt sievietes». Vai to var uzskatīt par Latvijā vēlamo sociālo modeli jūsu ieskatā?

Es domāju, katrs ģimeni var veidot, kā vēlas. Var būt, ka sieviete pelna vairāk un vīrietis vairāk pievēršas darbam, kas ir viņa hobija darbs, un saņem mazākus ieņēmumus. Un var būt otrādi — ja vīrietis strādā ļoti labi atalgotu darbu, sieviete izvēlas būt mājās vairāk ar bērniem. Tas ir, kā katra ģimene vēlas šo modeli uzbūvēt.

Bet jūs teicāt, ka vīrieši tomēr varētu uzturēt sievietes. Nu, tad otrādi nesanāk.

Nē, bet var būt dažādas situācijas, var jau būt arī otrādi.

Vai jums būs kādi priekšlikumi, kā palielināt viena ģimenes locekļa ienākumus, nevis ģimenes ienākumus? Nu, vīrieši lai pelna, un sievietes tad lai auklē bērnus varbūt tas būtu ideālais modelis?

Nē, kā es saku — katra ģimene var izvēlēties savu modeli, kā dzīvo.

Bet kāds ir jūsu priekšstats par labāko?

Nē, man nav ne par labāko, ne par sliktāko. Tas ir katras ģimenes jautājums, kā viņi to vēlas.

Viens no pēdējiem uzdevumiem, ko Reirs vēl Labklājības ministra amatā gribēja, bija ieviest sistēmu, ka 1% no obligātajām sociālajām iemaksām aiziet tieši katra konkretā maksātāja vecākiem. Kā jūs vērtējat šo ideju — vai jūs gādāsiet, lai to īsteno?

Mēs esam nedaudz pieskārušies šim jautājumam, cik nu man ir iznācis divu nedēļu laikā — šeit ir diezgan daudz problēmu, kas varētu būt. Protams, ir ģimenes, kurām varbūt bērni ir gājuši bojā, ir ģimenes, kuriem bērni dzīvo ārpus Latvijas. Šī ir tāda situācija, kurā būtu ļoti grūti pieņemt, kurš būtu pareizais variants, lai nenodarītu kādam pāri. Pagaidām tas jautājums ir atlikts uz brīdi malā.

Bet vai jums sava personīgā nostāja ir?

Mani uztrauc tieši jautājums — tas varētu būt ļoti sāpīgi tiem cilvēkiem, kam bērni ir gājuši bojā vai ir izbraukuši. Psiholoģiski domājot, tas varētu būt sāpīgs jautājums.

Tas netiks drīzumā virzīts uz priekšu?

Nē.

Valdības deklarācijā bija pārsteidzoši lasīt, ka būs palīdzība cilvēkiem, kuriem ir prognozējama invaliditāte. Kā prognozēt invaliditāti sadarbībā ar Veselības ministriju?

Jā. Tas īsumā domāts tā — ja cilvēkam darba nespēja turpinās 26 nedēļas, tad ir liels risks, ka varētu iestāties invaliditāte. Lai izvairītos no šīs problēmas, vajag jau savlaicīgi meklēt risinājumus, sniegt rehabilitācijas pasākumus un piešķirt šo prognozējamās invaliditātes statusu cilvēkam. Tas ir vairāk vērsts uz to, lai rūpētos par veselību un nenonāktu līdz situācijai, kad jau ir šī invaliditāte. Bet jāsaka, ka šo iespēju izmanto diezgan maz — apmēram 100 cilvēki gadā. Iespējams, tāpēc, ka šis iespējamās invaliditātes statuss nedod attaisnojumu neierasties darbā. [Mērķis ir turpmāk] pievērst sabiedrības uzmanību un pilnveidot šo sistēmu.

Nesen Valsts kontrole minēja, ka rehabilitācijas pakalpojumi ir grūti pieejami, ir jāstāv rindā.

Jā, tā ir, jo finansējums ir nepietiekams.

Sievieti vieglāk ietekmēt

Vēl papildjautājums par minimālās algas maksāšanu jūsu vīra uzņēmumā — šos pārmetumus jūs nodēvējāt par politisko pasūtījumu, lai nepieļautu valdības izveidošanu, un ka tas esot «varas gāšanas mēģinājums, ar ko jānodarbojas drošības iestādēm». Vai esat vērsusies Valsts drošības dienestā par šo «varas gāšanas mēģinājumu»?

Nē, neesmu vērsusies — kā zināms, valdība ir izveidota un mēs darbojamies. Bet, protams, ir izteikts spiediens gan uz mūsu partiju, gan uz mani kā ministri.

Vēl tikai 19. janvārī teicāt, ka frakcija ir vienota un tajā esot tikai «viedokļu atšķirības». Vai arvien apgalvojat, ka frakcija ir vienota, kaut gan Gobzems ir izslēgts gan no partijas, gan no frakcijas?

Jā, Gobzemu no partijas izslēdza ar valdes lēmumu. Ir izslēgts no frakcijas, bet pārējie mēs strādājam kopā. Es uzskatu, ka partijai, neskatoties uz to, ka ir kādas viedokļu nesaskaņas, ir jāstrādā vienotā komandā, jo mūsu galvenā prioritāte ir vēlētājiem apsolītie darbi. Ja reiz mēs šos darbus esam spējuši ielikt deklarācijā un vienoties par tiem, tad mums ir jāstrādā.

Kā «pārējie» strādā kopā, ja pieci deputāti no jūsu frakcijas balsoja pret valdības apstiprināšanu?

Jā, tā ir viņu izvēle. Neviens nevar viņus piespiest balsot savādāk, ja viņiem sirdsapziņa saka «nē». Bet strādājam mēs kopā.

Kura partija jums šķiet tuvāka, ja jūs iedomātos turpināt darboties politikā arī pēc tam, kad KPV LV būs izčākstējusi?

Es neesmu domājusi par to, ka mūsu partija varētu likvidēties. (Smejas) Droši vien tad es nespētu vispār pastrādāt, ja ar tādu domu strādātu. Esmu iestājusies šajā partijā un augstu novērtēju arī to, ka mums ir šī vārda brīvība — nav dzelžaina disciplīna, ka esam tikai balsojamās mašīnas, bet tomēr cilvēki katrs ar savu viedokli. Un es tiešām sevi redzu šajā partijā, un ļoti ceru, ka nekādas personīgās ambīcijas tur neņems nekādu virsroku un mēs strādāsim vienotā komandā un īstenosim savus solījumus vēlētājiem, turpināsim braukt pie vēlētājiem, skaidrot situāciju, kāda ir radusies, kāpēc valdība ir izveidota tāda.

Bet, ja tomēr šīs partijas nebūs, kura jums šķistu tuvākā?

Es vispār neesmu nevienu brīdi par to iedomājusies un tādu domu pat apsvērusi!

Valdības veidošanas laikā teicāt, ka nelabvēļi bija izraudzījušies jūs par topošās valdības «vājāko posmu». Kā jūs uzskatāt — vai esat jau tapušās valdības vājākais posms?

Es kā sieviete esmu izraudzīta kā, iespējams, vājākais posms. Jo droši vien sievieti vieglāk psiholoģiski ietekmēt.

Jūs neesat vienīgā sieviete valdībā.

Kā jau teicu, mūsu partija arī izvēlēta kā mērķis, un es no KPV LV esmu vienīgā sieviete ministre.

Vai gribat teikt — ja labklājības ministra amatam būtu izvēlēts vīrietis, viņam neuzbruktu?

Nevar zināt, kā būtu, ja būtu.

Un pēdējais jautājums — par Stambulas konvenciju. Labklājības ministrijas ierēdņi ir tiešām krietni strādājuši, lai skaidrotu sabiedrībai, kāpēc to vajadzētu ratificēt. Kā jūs uzskatāt — vai Latvijai vajag to ratificēt?

Ja Stambulas konvenciju ratificēs, tas būs Saeimas lēmums. Arī partijā neesam par šo runājuši, jo tas būs dienaskārtībā tajā brīdī, kad jautājums parādīsies Saeimā. Bet mans personīgais viedoklis ir vairāk nē.

Kāpēc?

Protams, es atzīstu, ka vardarbība pret sievieti nav pieļaujama un tā ir jāierobežo.

Konvencijā ir runa arī par bērniem, ne tikai par sievietēm.

Jā, mūsu valstī vardarbība nav atļauta — mums ir Krimināllikums, mums ir Civillikums. Skatoties uz valstīm, kas šo konvenciju ratificē un par to daudz runā, — Dānija, Zviedrija, arī Nīderlande — šajās valstīs vardarbība pret sievietēm ir krietni augstāka nekā Latvijā.

Varbūt tur to biežāk pamana un par to signalizē? Latvijā, kā pati varbūt zināt, policisti bieži vien pat nepieņem ziņojumus par to.

Bet šobrīd jau arī sabiedrībā ir tomēr mainījies viedoklis par to, ka vardarbība ir tikai ģimenes privāts jautājums.

Vai uzskatāt, ka tagad situācija ir tik laba, ka mums vairs nevajag ne likumos, ne sabiedrībā nekādas izmaiņas?

Nē, es nedomāju, ka mums ir laba situācija, jo vardarbība notiek. Bet mums ir savas valsts likumi, kas to regulē.

Bet ratifikācija jau ir tieši tādēļ, lai salāgotu mūsu likumus ar konvenciju un saprastu, kur vēl ir robi likumos, lai palīdzētu atpazīt vardarbības iespējamību un to novērstu. Vai to nevajag?

Kāpēc es nosliecos par «nē» — ka tie varētu būt regulējumi gan likumdošanā, gan izglītības iestādēs, pasakot šo dženderisma jautājumu, mācot jau bērniem to, ka katrs var tā kā savu dzimumu izvēlēties.

Bet konvencija par to taču nerunā!

Bet tur ir vairāk šis arī vērsts, īpaši uzsverot šo vardarbību, aizstāvēt grupas, kas īpaši būtu aizstāvamas — gan narkomāni, gan prostitūtas, gan HIV slimnieki. Es uzskatu, ka jebkurš cilvēks ir aizstāvams pret vardarbību, tur nevarētu tā nodalīt. Nu, tas ir mans personīgais viedoklis, kāds man ir pašreiz.

Ja tā, tad kurš un kādēļ virza šo konvenciju — lai sagrautu Latviju?

Nē, kāpēc sagrautu. Bet mums ir sava likumdošana, kas mūs pasargā. Mums nav atļauta vardarbība.

Komentāri (5)

Drosma 22.02.2019. 09.49

“….tomēr [secināju], ka pašvaldības darbs ļoti lielā mērā atkarīgs no tā, kādi lēmumi tiek pieņemti Saeimā. – ”

maucība protams, stāstīt, kā grib ietekmēt proccesus , tāpēc rāvās tik saeimā un kad nu bars aunu un aitu noticēja un saeimā šo ievelēja – kundze uz saeimu nemaz neiet – tāda maucības paraugstunda , kā sabiedrības uzticību saeimai nonivelēt līdz tirgus plača līmenim

klasisks piemērs maucībai – un par to mēs kundzei maksāsim simtus tūkštošus -algas, kompensācijas, komandējumi un pesnijas – jā tā bandīti glābj nabagus

vārdi lieki ….

+2
-1
Atbildēt

1

    altinyildiz > Drosma 23.02.2019. 12.07

    Uztraucies vairāk par naudiņu, ko norīs čekas kurmis un KBAB sabotieri!

    0
    0
    Atbildēt

    0

Drosma 22.02.2019. 09.31

ja par nabadzību – nav tā, ka visur vajag tikai naudu naudu naudu –
paskatieties, cik bieži skolās ir ta, ka ģimene dzīvo no pabalstiem , bērni ir pusēduši , bet vienlaicīgi – bērniem ir dārgāki telefoni kā skolotājam, vai ģimenē drēbes nemazgā , pavalkā un izmet un aiziet uz socdienestu un aiznes mājās pilnus maisus jau ar izmazgātām lietotām drēbēm

man patiešām ļoti patika JKP ministre Šubļovska intervijā LTV1 1:1 , jo viņa uz šo problēmu norādīja, ka visas neizdarības vai pat nelikumības tie aizkrāsotas ar naudas trūkumu , nabadzība un gaudošana jau tiek padarīta par veselas sabiedrības daļas otro profesiju.

Un tādā situācijā ir vajadzīgs /-a nevis tukšmuldoņa, bet gudra , ļoti gudra domājoša un zinoša ministre – kas labklājības problēmas risinās nevis tikai pēc principa vienam atņemot un otram iedodot – bet mēģinot, iesākot mainīt domāšanu.

Es skau vēlreiz – šī ministre ir kārtējais kaimiņa teatrālisms uznāciens – būtībā – valsts kauna traips un bezcerības zīme –

tā ir mana cieta pārliecība, cietāka par šļesera –

https://jauns.lv/raksts/zinas/319505-izsalkuma-suni-bija-apedusi-kakus-vienistabas-dzivokli-ropazos-starp-3-berniem-atrod-nobadinatus-dzivniekus

+2
-1
Atbildēt

0

ak 22.02.2019. 15.48

Tas stulbums, nevīžība rodas aiz nabadzības, vai nabadzība rodas aiz stulbuma un nevīžības. Kā domā? Kaut kur nojaušu, ka sliecies uz otro skaidrojumu. Es tam arī piekristu. Kādreiz man gadījās veģetēt tuvu bomža situācijai. Tad es redzēju, ka Rīgā no zila gaisa pa visu garo dienu var iegūt 3 līdz 5 naudiņas nepārkāpjot likumu, t.i., “izņemt no miskastes”. Ja vien to nenodzer, tad pietiek maizei un ziepēm. Vēl vairāk nesaprotami ir ļautiņi, kuri dzīvo auglīgas (vai ne tik auglīgas) zemes tuvumā, kas viņiem piešķirta bezmaksas izmantošanai. Viņi mirst badā!!

0
0
Atbildēt

1

    Drosma > ak 22.02.2019. 16.33

    es domāju, ka ir gan ta, gan šitā

    Man jau izcila joprojām ir Zaļā zeme – kā vienā sētā visi čakli un gudri un otrā visi slinki un riebīgi

    0
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu