Iekšlietu ministrs Ģirģens: Mazāk, ātrāk un efektīvāk

Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens (KPV LV) par savu mērķi politikā uzskata attīstīt Latviju «pēc Singapūras modeļa — no korupcijas perēkļa līdz ekonomiskai spēkstacijai».

 

Nākot politikā, jūs vēlējāties būt iekšlietu ministrs vai tas tā nejauši sanāca?

Tas bija mans apzināts solis. Jāsāk ar to, ka man ir 20 gadu pieredze tieslietu, iekšlietu sistēmā. Es sāku strādāt Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā. Biju tiesas sēžu sekretārs, pēc tam palīgs. Kad noslēdzās šis posms, loģisks solis bija sākt karjeru advokatūrā. Kļuvu par zvērināta advokāta palīgu. Kopš 2009. gada — par zvērinātu advokātu. Tātatd no 2009. līdz pat 2018. gadam es praktizēju kā individuāli praktizējošs zvērināts advokāts. Mans darbs ikdienā bija aizstāvēt personu intereses — gan policija, gan tiesa, gan prokuratūra. Protams, šajos gados esmu uzkrājis diezgan lielu pieredzi. Redzu, kādi procesi nestrādā, kas ir neloģisks, kādas lietas ir labojamas, tāpēc arī vēlos izmantot visu savu pieredzi, lai uzlabotu šo sistēmu kopumā.

Kā jūs tieši izlēmāt, ka iesiet politikā?

Kad tu redzi, ka sistēma faktiski cenšas lauzt cilvēkus un nav spējīga mainīties, tad tev ir jānāk pašam un jādara.

Kādi piemēri to raksturo?

Tās pašas likumdošanas iniciatīvas — mēs lūdzam izmainīt, piemēram, normatīvo aktu regulējumu, Kriminālprocesa likumu vai citus aktus, sakām, ka tā sistēma nav pareiza, nestrādā. Viss notiek lēni, smagnēji. Tāpat arī cilvēki dažādām iestādēm raksta pēc būtības, tiešām konkrētas lietas, kas nav pareizas — vienkārši neatbild vai atbild formāli. Tas viss krājas, krājas diezgan lielā kaudzītē un vienā dienā tu saproti — viss, man tas nepatīk. Es gribu pats iet un mainīt lietas uz labo pusi.

Un kas ir tās būtiskākās lietas, kuras, jūsuprāt, vajadzētu mainīt Kriminālprocesā vai kas ir pārāk smagnējas?

Nē, nu, varbūt runāsim tādā valstiskā griezumā. Protams, es šodien varētu atbildēt uz jautājumiem, ko es darīšu kā iekšlietu ministrs, bet es skatos uz šo problēmu daudz plašāk. Esmu viens no valdības ministriem, man ir iespēja komunicēt un man ir sava vīzija. Manuprāt, Latvija ir maza valsts un kā esmu norādījis — mans mērķis vispār ir attīstīt Latviju pēc tāda Singapūras modeļa — no korupcijas perēkļa līdz ekonomiskai spēkstacijai. Ir jāapaaugstina konkrēti dzīves līmenis, jānosaka pareizās prioritātes, kur investēt. Es uzskatu, ka ir jāinvestē valsts iekšējā drošībā, jābūt teicamai izglītībai, modernai. Protams, tas šobrīd ir arī nodots JKP pārziņā, bet mēs par šo tēmu runājam. Ja skolās notiek mācības, tad tām jābūt tādām, lai pēc pieciem, desmit gadiem mūsu bērni būtu pieprasīti, lai izglītība būtu zināma eksporta prece. Uzskatu, ka ir jāinvestē veselības sistēmā un inovatīvajās tehnoloģijās. Ja paskatāmies, šobrīd Somijā jau darba grupas strādā ar mākslīgo intelektu — mēs jau atrodamies kaut kur pāris soļus atpakaļ.

Mēģināsim pieturēties pie šodienas tēmas, pie jūsu darba kārtībā esošajiem jautājumiem. Ko jūs gribat izdarīt tieši kā iekšlietu ministrs?

Būtiskākais ir izmeklēšanas kvalitātes paaugstināšana. Izmeklētājam jābūt vienotai izpratnei par tiesu praksi, jābūt skaidrām vadlīnijām starp tiesu, prokuratūru un izmeklēšanas iestādi. Kriminālprocesam ir jābūt vienkāršam, saprotamam, efektīvam. Ir jāstrādā pie kadru politikas, jāceļ kvalifikācija, jāsakārto izglītības sistēma, jāsamazina tā saucamo tumšo kriminālprocesu skaits. Ir ļoti liels uzkrājums kriminālprocesiem, kur nenotiek vairs nekādas izmeklēšanas darbības un tomēr viņi stāv katram izmeklētājam uz galda — tas nav pieļaujams, tas ir jāizbeidz. Jāsakārto ir ekspertīzes. Šobrīd ir trīs iestādes, kas veic ekspertīzi. Manuprāt, kvalitāte ir uzlabojama, termiņi samazināmi.

Viennozīmīgi jāpārskata atlīdzības sistēmas nevienlīdzība. Mazs piemērs — starp robežsargiem un NBS karavīriem atšķirība ir 20% bez piemaksām, un skaidrs, ka jaunie cilvēki izvēlēsies labāk dienēt NBS. Tas pats attiecas uz izmeklētājiem. Principā valsts vairāk pievēršas tiesnešu, prokuroru atalgojuma celšanai, bet ir jāsaprot, ka viss sākas no pirmstiesas izmeklēšanas procesa. Tātad tie ir izmeklētāji un mana vīzija ir tāda, ka visa šī sistēma ir jāskatās kopsolī. Nevar būt tā, ka pirmie ir tiesneši, prokurori, bet izmeklētājs paliks kaut kad kaut kur. Tātad vai nu mēs ejam kopsolī vai stāvam uz vietas. Izrēķinām šo propocionalitāti. Vēl viens piemērs – jaunam prokuroram, kas tikko ir sācis strādāt, alga ir ievērojami lielāka nekā izmeklētājam ar vairāku gadu pieredzi. Arī šeit veidojas nevienlīdzība, atalgojuma svārstība ir pilnīgi nepareiza.

Kādu algu tad jūs panāksiet šim pieredzējušajam izmeklētājam? Nosauciet ciparu.

Viņiem viennozīmīgi ir jābūt kā minimums 1500 un uz augšu. Divi tūkstoši eiro apmērā ir tas slieksnis, kas jāsaņem kvalificētam izmeklētājam, kas strādā ar smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem. Algai ir jābūt tādai, lai personai nebūtu vēlme domāt par tādiem riskiem, darīt tādas lietas, kas neatbilst  likumam.

Kā jūs viņam šo algu nodrošināsiet un kad?

Pirmām kārtām, mēs skatīsimies, kādā veidā izmainīt normatīvos aktus. Viennozīmīgi meklēsim iespējas rast budžeta līdzekļus. Ir jāskatās kopsolī ar valsts ekonomisko izaugsmi, ir arī tās lietas, ko var izdarīt no konfiscētajiem naudas līdzekļiem. Ir noziedzīgs nodarījums, ir konfiscēti naudas līdzekļi un ir jāveido uzkrājums, ko novirzīt uz Valsts policijas struktūrām. Tas ir komplekss darbs.

Varat konkrēti pateikt — šogad, nākamgad?

Jūs ziniet, es strādāju tikai trešo nedēļu. No manis jau tiek prasīti rezultāti, ko nav izdarījuši cilvēki no 90.gadiem.

Parunāsim par jūsu prioritātēm. Jūs sākāt ar izmeklēšanas darba kvalitātes paaugstināšanu un es gribu vaicāt kontekstā ar Valsts kontroles 2017. gada ziņojumu, vai jūs varat minēt kādus konkrētus atskaites punktus, pēc kuriem varēsim izmērīt — lūk, jūsu laikā tā izmeklēšanas kvalitāte ir pieaugusi. Kas būtu tie mērķi?

Jebkurā gadījumā tā ir statistika. Jums būs iespējas pārliecināties par izmaiņām attiecībā uz procesu skaitu noteiktā laika periodā, kad es būšu strādājis.

Kāds ir jūsu mērķis?

Mans mērķis pirmām kārtām — samazināt to lietu skaitu, kas ir izmeklētājam uz rokām, kurās šobrīd faktiski nenotiek nekādas procesuālās darbības.

Kā jūs to izdarīsiet?

Tur ir jāveic izmaiņas normatīvo aktu regulējumā, jāvienkāršo process. Mans ierosinājums — ja nav iespējams faktiski izmeklēt šo lietu, nav nekādu pavedienu, tad ir iespējams pieņemt lēmumu, lai apturētu šo konkrēto kriminālprocesu un noliktu līdz brīdim, kad rodās jauns pavediens. Lieta nedrīkst atrasties nejēdzīgi ilgu laiku uz izmeklētāja galda. Tas ir jāpanāk!

Pirms pusgada intervēju iepriekšējo ministru, kas diezgan ilgu laiku pavadīja šajā amatā. Viņš sacīja, ka rudenī notika Eiropas Komisijas izvērtējums un tam vajadzēja saturēt konkrētus priekšlikumus par fundamentālām lietām. Vai esat iepazinies ar to?

Saprotiet, šobrīd notiek ļoti daudzi procesi. Pirmām kārtām, arī ar Somijas pētniecības institūtu notiek darbs pie struktūru pārbaudes — Valsts policija, VUGD, cik minētās struktūras ir efektīvas, vai var kaut kādā veidā efektivizēt. Tāpat ir jautājums par kriminālprocesu skaitu, ir jautājums par inovatīvām tehnoloģijām, tas ir komplekss darbs. Nevar paņemt tikai vienu mazu posmu un runāt tikai par kriminālprocesu vai runāt par Valsts policijas struktūru, vai kā tamlīdzīgi. Jāskatās kompleksi, kā risināt šīs problēmas.

Tas ir skaidrs. Bet tas Eiropas Komisijas ziņojums ir gatavs, esat iepazinies?

Šobrīd iepazīstamies, vērtējam, nevarēšu nokomentēt precīzāk, kādi būtu tie risinājumi.

Kopš jaunās valdības apstiprināšanas ir pagājušas dažas nedēļas. Kā jūs kopumā novērtētu — kādā stāvoklī jūs pārņemat saimniecību?

Es to varētu salīdzināt ar neizremontētu komunālo dzīvokli, kurā ir iedots viens tapešu rullis un viena krāsu bundža. Uzskatu, ka valsts gadiem nav pietiekami investējusi un nopietni attiekusies pret valsts iekšējo drošību. Tās prioritātes, kādas valsts ir izvirzījusi, manuprāt, ir nepareizas — nevar naudu izdāļāt manuāli, nerūpējoties par valsts iekšējo drošību. Valsts iekšējā drošība — tā ir cīņa pret ēnu ekonomiku, kontrabandu, korupciju, tas viss ir kopsolī — investējot cilvēkos, inovatīvās tehnoloģijās, tas nesīs papildu budžeta ieņēmumus un šī situācija ir būtiski jāmaina.

Tad jūs plānojat tādas fundamentālas pārmaiņas?

Jā, tās ir fundamentālas pārmaiņas. Protams, budžeta līdzekļi ir tik, cik viņi ir, es to šobrīd nevaru ietekmēt. Tas ir komplekss darbs, valdībai ir jāstrādā pie tā, lai šī ekonomiskā situācija celtos, lai būtu lielāki budžeta ieņēmumi, lai visām nozarēm pietiktu nauda, bet mana misija ir izdarīt to, ko es varu izdarīt arī bez naudas.

Ko jūs varat?

Pirmām kārtām, tas ir pārskatīt struktūras, pārskatīt iekšējos resursus, viennozīmīgi meklēt veidus, kādā veidā ieekonomēt naudu. Kādā veidā, sadarbojoties ar universitātēm, uzlabot izglītības sistēmu, tādas praktiskas lietas. Kaut vai elementāri piemēri — mēs varam uzlikt GPRS un degvielas ekonomijas kontroli, lai ar transportlīdzekļiem bezjēdzīgi nebraukātu tur, kur nav jābraukā.

Jums šķiet, ka policisti braukā tur, kur nav jābraukā?

Nu, visur var atrast lietas, kur tiek tērēti naudas līdzekļi nevajadzīgi. Mums ir jāatrod, kur varam ieekonomēt. Sāksim ar sevi. Un tās lietas, ko varam izdarīt arī bez naudas, ir prioritāte. Un tālāk runāt globāli. Man ir jāaizstāv iekšlietu sistēma, jārunā valdībā, ka tā ir prioritāte Nr.1 un tam ir jāparedz būtiski līdzekļi. Ja valdība saka — nē, mēs jums šādus līdzekļus nedosim, tad man ir jāiniciē izmaiņas normatīvajos aktos, piemēram, jāpalielina % kompensācijas fondā, ko es varu izmantot jau no praktiskiem rezultātiem.

Cik jūs gribētu?

Šobrīd summa kompensācijas fondā ir divi miljoni eiro, ko valsts nodrošina cīņai ar ekonomiskajiem noziegumiem. Manuprāt, tai summai vajadzētu būt vairāku miljonu apmērā, noteikti, jo tur vēl ir septiņas iestādes, starp kurām tiek sadalīti šie naudas līdzekļi. Kā minimums tiem jābūt līdz 10 miljoniem eiro katru gadu.

Jau šogad?

Nu, šogad mums diezvai sanāks iegūt šādus līdzekļus — jūs jau zināt, kāda ir fiskālā telpa. Otrais — risināt jautājumus, kādā veidā mēs varam arī papildus iegūt no šiem arestētajiem līdzekļiem, kādu konkrēti summas apmēru. Pie tā noteikti strādāsim.

Jūs pieskārāties arestētajām summām, un šis jautājums ir saistīts ar Moneyval novērtējumu — mums kā valstij neuzticas, ka spējam tikt galā ar šīm problēmām. Viena no būtiskākajām lietām, ko Moneyval vadītājs žurnālam Ir sacīja — galvenais kritērijs Latvijas nopietnai attieksmei ir tas, vai mums ir reāli kriminālprocesi par naudas atmazgāšanu. Ko jūs kā ministrs darīsiet, lai šis jautājums sakārtotos pozitīvā virzienā pietiekami ātrā termiņā?

Lielākais pārmetums Latvijas valstij ir, cik lietas tiek nodotas tiesai. Pirmstiesas izmeklēšanas stadijā problemātikas nav, procesi tiek uzsākti, manta tiek arestēta. Mēs gribētu palielināt procesu skaitu, kas tiek nodots kriminālvajāšanai, bet šeit ir jāsaprot arī cita lieta. Tas ir arī atkarīgs no Kontroles dienesta – cik spēcīgs būs viņiem analītiskais aparāts, kurš spēs identificēt, saņemt, apstrādāt ziņojumus par aizdomīgiem darījumiem un nododot tos izmeklēšanai Valsts policijai. Tātad Valsts policija faktiski sagaida šo informāciju no atbildīgajām institūcijām.

Kā jūs novērtētu, vai kapacitāte šobrīd ir pietiekoša?

Strādājot pie valsts budžeta, tika paredzēta ievērojama naudas summa Moneyval rekomendāciju ieviešanai. Tas bija – stiprināt Kontroles dienestu, paredzēt jaunas darbavietas, tai skaitā arī tika paredzēti naudas līdzekļi ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes kapacitātes stiprināšanai. Ar tiem resursiem, kas ir šobrīd, mēs spējam izpildīt uzdotos uzdevumus, bet mana kā ministra prioritāte būs noteikti spēcināt šo struktūru, spēcināt ENAP, paredzēt papildu vietas. Ļoti liela nozīme piešķirta arī materiāltehniskās bāzes sakārtošanai. Tā ir mana prioritāte — stiprināt cīņu ar ekonomiskajiem noziegumiem un tai skaitā ar noziegumiem saistībā ar nelikumīgu finanšu līdzekļu legalizāciju.

Jūs savās prioritātēs pieskārāties arī kadru politikai. Vai plānojat pārmaiņas policijas vai citu dienestu vadības līmenī?

Jums jāsaprot, ka esmu uzdevis cilvēkiem izpildīt rīkojumus, efektivizēt savu darbu, cīņu ar organizēto noziedzību, sakārtot savas struktūras. Ja redzēšu, ka personas neveic un nespēj veikt savus pienākumus, tam lemsim par konkrētas amatpersonas atbildību. Uz šo brīdi nav indikāciju, ka kāds nespētu izpildīt tās prioritātes, kuras esmu noteicis, stājoties amatā.

Tātad policija samērā labi tiek galā un nekādas izmaiņas jūs neplānojat?

Pirmām kārtām, man vajadzētu viņiem palīdzēt uzlabot darba apstākļus. Es nevaru prasīt no policijas izpildīt vairāk, nekā viņi spēj. Man ir jāmēģina iegūt papildu finansējumu, vienkāršot kriminālprocesu, stiprināt materiāltehnisko bāzi. Ja es uzlabošu viņiem darba apstākļus, tad, visticamāk, uzlabosies arī rezultāti.

Otrām kārtām, ļoti svarīga ir arī sabiedrības loma — cik sabiedrība ir ieinteresēta sadarboties, vai ir izveidota tāda bāze, lai sabiedrībai būtu drošas iespējas ziņot par noziedzīgiem nodarījumiem, lai viņi būtu ieinteresēti sniegt šādu informāciju policijai. Ir jābūt arī investīcijām inovatīvajās tehnoloģijās. Kā viena no lietām, ko skatāmies, lai būtu mākslīgais intelekts un programmatūra sejas atpazīšanai — biometriskos datus varētu izmantot, lai būtu lielāks tīkls, tur ir darbs operatīvajiem darbniekiem, aģentūra ir jāuzlabo. Tātad tas ir vesels komplekss lietu, kas ir jāizdara, lai kopumā palielinātos policijas darba efektivitāte un vispār struktūru efektivitāte. Līdz šim attieksme nav bijusi pilnvērtīga un ir zināmi trūkumi.

Pērn viens no skandalozākajiem notikumiem bija Mārtiņa Bunkus slepkavība. Vai jūs kā ministrs esat iedziļinājies šajā jautājumā un varat pateikt — vai tā tiks atklāta?

Šis jautājums būtu jāuzdod Ķuža kungam, viņš jums precīzāk atbildēs.

Tālāk par prioritātēm. Jautājums par izglītības sistēmu — vai jums ir skaidrs redzējums, ko gribētu darīt ar policistu un izmeklētāju izglītošanu?

Policijas akadēmijas likvidēšana bija diezgan liela kļūda, bet šobrīd atjaunot Policijas akadēmiju ir finansiāli neizdevīgi. Pārbaudot esošo izglītības struktūru uz Valsts policijas koledžas bāzes, es teiktu, ka virziens ir pareizs — tur vienīgi ir jāstiprina izglītības kvalitāte, jāparedz varbūt lielāks finansējums, lai vispār būtu interese nākt mācīties par policistu.

Otrā līmeņa augstākā izglītība tiek nodrošināta uz iepirkuma pamata ar Rīgas Stradiņa universitāti, bet mums ir plāns nevis šo izglītību nodrošināt tikai visu laiku iepirkumu ietvaros, bet kā patstāvīgu struktūrvienību ar vienu no vadošajām Latvijas universitātēm. Tā ir mūsu vīzija. Piemēram, Latvijas Universitāte — nevis katru gadu vai pēc četriem gadiem mēs izvēlēsimies jaunu universitāti, bet būs viena universitāte, kur no zemākā līmeņa pakāpeniski var uziet uz pašiem augstākajiem līmeņiem.

Kā ir ar tādiem fundamentāliem jautājumiem kā policistu skaits? Tajā pašā Valsts kontroles ziņojumā norādīts, ka Latvija ES valstu vidū ir starp valstīm, kurām ir visaugstākais policistu skaits uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Piemēram, Zviedrijā, Dānijā ir divreiz mazāk. Līdz ar to jautājums — varbūt vajag mazāk policistu, bet ar divreiz vai trīsreiz lielāku algu?

Statistika ir diezgan mānīga. Jāskatās, kāds ir noziegumu apmērs konkrētajā valstī uz konkrēto iedzīvotāju skaitu. Bet kā jau es uzsvēru — Latvija ir diezgan maza valsts un mums ir jābūt ātriem, elastīgiem un operatīviem. Mana vīzija ir tāda, ka nav nepieciešams dublēt funkcijas, darīt nesaprotamus darbus. Katram ir jāzina sava vieta, savs laiks un darba apjoms un tas viss jāmiksē ar inovatīvām tehnoloģijām, kas palīdz ātrāk atklāt noziegumus — kameru izvietojumi, dažādas programmatūras, datu bāzes, starptautiskā sadarbība. Es teiktu, ka mums ir jāsamazina darbinieku skaits, jāpārskata, cik efektīvi viņi strādā un tas viss ir jāmiksē ar inovatīvajām tehnoloģijām un tādā veidā jāpalielina atalgojums. Modelim ir jābūt mazākam, ātrākam un efektīvākam.

Par cik mazākam?

Kā jau teicu — šobrīd Somijas pētniecības institūts strādā pie šī Valsts policijas un citu struktūru modeļa izvērtējuma, maija beigās būs slēdziens un ieteikumi. Tad mēs varētu secināt, par cik būtu iespējams izmainīt darbinieku skaitu un kādā veidā pārskatīt šīs struktūras.

Kāds ir jūsu viedoklis par maza apmēra noziegumu dekriminalizēšanu?

Es personīgi nepiekrītu. Uzskatu, ka noziegums ir noziegums — ja tas ir noticis, ir jāizmeklē. Šeit ir tikai jautājums, kādus apjomus ir lietderīgi tērēt konkrētā noziedzīgā nodarījuma atklāšanā. Ja to uzreiz nav iespējams atklāt un resurss ir nesamērīgs, šinī gadījumā process būtu apturams līdz brīdim, kad rodas jauns pavediens un procesu varētu atjaunot.

Jūsuprāt, vai krāpšanās lielā apmērā ar PVN vai citiem nodokļiem Latvijā ir iespējama bez «jumta» jeb sistēmiska koruptīva atbalsta valsts dienestos?

Kāpēc Latvija šobrīd nav turīga valsts? Tāpēc, ka neviens necīnās pienācīgi ar ēnu ekonomiku. Tie ir ekonomiskie noziegumi, kontrabanda. Tā ir naudas līdzekļu atmazgāšana un visi šie noziegumi rada būtisku kaitējumu valsts budžetam. Skaidrs, ka mēs redzam atklāti, kur notiek šāda veida noziedzīgi nodarījumi. Tā ir arī mana lieta, ko vēlos darīt — stiprināt valsts iekšējo drošību, lai Valsts policija (arī KNAB, kas nav mana atbildība), lai viņi nebaidītos, lai reaģētu uz šādiem notikumiem, lai uzsāktu kriminālprocesus un steidzamā kārtā izdarītu visu, lai nostiprinātu pierādījumus par šādiem noziegumiem. Bet tā ir problēma Latvijā, tiešām.

Es gribēju noprecizēt — vai jūs uzskatāt, ka ir «jumts» valsts dienestos?

Es negribētu tik skaļiem vārdiem teikt, bet es teiktu, ka organizētā noziedzība Latvijā ir diezgan liela problēma, ieskaitot arī amatpersonu vidū.

Jūs arī sacījāt, ka nenotiek šāda rakstura noziegumu izmeklēšana. Kāpēc nav noticis līdz šim un kurā brīdī tieši sāksies?

Nebūs tā kategoriski, ka nekas nenotiek un netiek izmeklētas lietas. Protams, ka cīnās ar šiem noziegumiem, jautājums — cik atklāti un kādi resursi vajadzīgi, lai vispār izmeklētu šādas lietas. Kā redzam, diemžēl daudzi skaļākie kriminālprocesi ir uzsākti tikai tad, kad parādās kaut kāda sadarbība ar ārvalstu dienestiem — piemēram, Rīgas dome, trolejbusi. Uzsāk ārvalstu partneri kriminālprocesu, mēs uzzinām, ka šāds kriminālprocess ir, un tad sadarbības ietvaros notiek darbības Latvijā. Jums ir jāsaprot, ka korupcija un šāda veida ekonomiskie noziegumi ir ar pārrobežu raksturu. Latvijā jau praktiski vairs nekas nenotiek. Tie ir iepirkumi, kas no dažādām valstīm ir naudas pārskaitījumi, dažādi ofšori — tātad tur ir jābūt speciālām zināšanām. Līdz ar to, lai vispār atklātu ekonomisko noziegumu, ir jābūt spēcīgam analītiskajam dienestam. Kā piemēram, Kontroles dienests un tā tālāk, kas spēj izsekot, pārbaudīt un saprast, vai tie ir fiktīvi darījumi vai nē, vai ir korupcijas pazīmes darījumos vai nē.

Bet policijā arī izmeklē šādas lietas, kaut vai ABLV lieta. Jūsu vērtējumā policijas pašreizējā kapacitāte ir tāda, ka viņi nespēj to izdarīt?

Viņi spēj to izdarīt, bet ir vēl vairāk jāstiprina šī personāla kapacitāte ar spējīgiem cilvēkiem ar atbilstošu izglītību.

Tieši kā jūs to darīsiet?

Tas ir kadru jautājums, kādā veidā mēs piesaistīsim spēcīgus kadrus ar labu izglītību, kādā veidā viņus integrēsim šajās programmās, kur spēj  apmācīt par policistu un kādu atalgojumu viņiem spēsim piedāvāt. Kā jau teicu, kamēr nepaaugstināsies valsts izpratne par to, ka iekšējā drošība ir prioritāte, ka ir jāinvestē atbilstoši naudas līdzekļi, situācija visdrīzāk kardināli nemainīsies. Tā ir mana prioritāte — runāt ar Kariņa kungu un pārējiem ministriem, pārliecināt: ja jūs vēlaties, lai dienesti cīnītos pret ekonomiskajiem noziegumiem, tad ir jābūt nopietnai attieksmei un arī ievērojamiem finanšu līdzekļiem, lai izaudzētu šo paaudzi, piesaistītu speciālistus un pienācīgi novērtētu viņu darbu.

Jūs lietojat apzīmējumu  — kamēr valsts nesapratīs — , bet šobrīd jūs jau esat šīs valsts Ministru kabinetā, tātad jūs jau pats esat daļa no tā. Es mēģinu saprast, ko konkrēti darīsiet, lai process aizietu?

Jums ir jāsaprot, ko es esmu izdarījis šajās trijās nedēļās. Esmu ticies ar visu iestāžu vadītājiem, devis norādījumus, kādā veidā efektivizēt  darbu. Esmu devis, piemēram, Valsts policijas priekšniekam Ķuža kungam aktivizēt pretkorupcijas plānus. Esmu ticies ar Iekšējās drošības biroju, esmu norādījis, ka ir aktīvi jāseko aizdomīgiem darbiniekiem, kuriem, visticamāk, ir lieli lietu uzkrājumi, kur ir zināmas personas kriminālprocesos, bet lietas netiek nodotas vajāšanai. Ir vesela risku bāze, kas ir jānovērtē un jāstrādā. Esmu izdarījis šinīs trijās nedēļās ļoti daudz. Esmu ticies ar RTU vadību, runājis, ka ir nepieciešams izveidot tiesu ekspertu izglītības programmu. Esmu ticies ar dažādu sadarbības partneru pārstāvjiem par iespēju nodrošināt materiāltehnisko bāzi, kas ir kriminālistikas pārvaldē, lai ekspertīžu kvalitāte celtos. Šīs pirmās nedēļas gāja runa par budžeta apstiprināšanu, par prioritātēm — prioritāte bija VUGD, Robežsardze, Valsts policija, Moneyval prasību izpilde, piešķirti līdzekļi Kontroles dienestam, ENAP. Īstenībā trijās nedēļās esmu paspējis izpildīt ļoti daudz labu lietu.

Jūs sacījāt, ka esat ticies ar IDB pārstāvi. Cik sekmīgi šī struktūrvienība tiek galā ar negodprātīgo darbinieku izķeršanu?

Mums ir bijusi saruna ar Mūrnieka kungu. Esmu novērtējis viņa darbu diezgan pozitīvi, tomēr esmu norādījis arī uz nepieciešamību izvērtēt dažādus riskus un mēģināt uzsākt kriminālprocesus pret tām personām, kuras ir daudz augstākos amatos un kuras, visticamāk, varbūt veic kaut kādas prettiesiskas darbības. Esmu arī norādījis konkrētas amatpersonas, kurām ir zināmi šādi riski, bet tā ir konfidenciāla informācija.

Cik viņu ir?

Nē, tādu informāciju es jums neatklāšu.

Un no kurienes jums ir šāda informācija?

Ziniet, tas ko es jums teicu. Ir jāstiprina aģentūras darbs.

Kuras aģentūras?

Kādā veidā mēs vispār nonākam pie amatpersonām, kuras ir negodprātīgas savu pienākumu izpildē? Pirmām kārtām, ir dažādu profesiju pārstāvji — juristi, advokāti, parasti cilvēki, arī ikdienā cilvēki man raksta kā ministram sūdzību un norāda, ka tur, iespējams, ir korupcijas risks, tāda un tāda problēma. Es attiecīgi vīzēju un nododu atbildīgajai personai pārbaudei šādus materiālus. Esmu diezgan atvērts attiecībā uz informāciju. Lai cilvēki man sūta un norāda uz šiem korupcijas riskiem, es uz tiem arī strauji reaģēju.

Kā jūs vērtējat procesus partijā KPV LV, kas notika saistībā ar Gobzema kungu?

Saprotiet, katrs izvēlas pats savu ceļu, katrs ir pats savas laimes kalējs. Es tomēr uzskatu, ka tai retorikai, kas nāk uz publiku, ir jābūt pārdomātai. Tu nevari vienā dienā pateikt, ka visi ir slikti, un nākamajā dienā censties ar viņiem sastrādāties, ir jābūt kaut kādai dzīves gudrībai. Attiecībā uz KPV LV —  es teiktu, ka tā nav traģēdija, tas ir dabisks process. Mainās politiskā elite, priekšplānā nāk jauni, zinoši cilvēki. Manuprāt, partija ar mēnešiem un gadiem kļūst stiprāka, ar spēcīgākiem kadriem.

Vai jūs varētu nedaudz iezīmēt, kā tieši nonācāt KPV?

Sāksim ar to, ka KPV bija jauna politiska organizācija, kuru faktiski organizēja Kaimiņa kungs. Misija bija diezgan skaidra — veidot jaunu politiku un darīt lietas, kuras vairs nevēlējās mainīt vecās politikas pārstāvji. Kā ziniet, jauniem cilvēkiem iekļūt šajās vecajās partijās ir diezgan problemātiski. Tur ir veca konjunktūra, kura nevēlas politiskās elites nomaiņu, savukārt KPV bija diezgan lieliska platforma, kur savākties, kur cilvēki uzklausa viens otru. Atbilstoši viņu zināšanu līmenim tika nolemts, kurus cilvēkus virzīt uz vēlēšanām, un tas bija tāds dabisks process.

Bet kā tas notika — Kaimiņš jums piezvanīja vai brālis Kaspars jūs uzaicināja?

Tā bija mūsu iniciatīva  — mēs pieteicāmies uz KPV partiju, kad tā bija jau nodibināta. Nācām uz šīm darba grupām, iepazīstinājām ar sevi. Vispirms brālis nolēma darboties un pieteikties pašvaldības vēlēšanām. Vienīgais tika Jēkabpils domes sastāvā no KPV. Es viņam palīdzēju ar padomiem, mēs cīnījāmies pret iekšējo korupciju un cilvēki to novērtēja. Kad tika sasniegts diezgan ievērojams rezultāts un atbalsts dienu no dienas auga jo lielāks, es redzēju, ka ir pienācis laiks arī man startēt politikā un pieņēmu lēmumu iestāties KPV.

Kurā brīdī tas bija?

2018. gada vasara, praktiski pirms Saeimas vēlēšanām.

Vai jūs arī kāds uzrunāja?

Es dzīvē pats pieņemu lēmumus. Mani neviens nerausta. Nav nekādu striķīšu. Man ir sava vīzija un mērķis, ko gribu realizēt. Es jau teicu — es gribu dzīvot godīgā valstī. Es gribu dzīvot tādā valstī, kas ir droša, lai nav nesaprotama birokrātija, lai nav korupcijas, lai cilvēki nezagtu un kopumā man ir vēlme padarīt šo valsti labāku.

Jā, bet tur jau tā lieta, ka veco partiju politiķi tieši tos pašus vārdus ir teikuši. Jautājums, vai tie nav tukši vārdi?

Bet paskatieties praksi. Jūs varat lieliski paskatīties, kas tas par cilvēku, kāda ir viņa ģimene, ko viņi ir izdarījuši. Lūdzu, atbrauciet uz Jēkabpili, paskatieties uz darbiem, kas ir izdarīti pilsētas domē, kad mans brālis bija opozīcijā. Mēs neuzskatām, ka būtu pareizi būvēt ceļus vai būves ar korupcijas shēmām, pieliekot klāt kaut kādas summas. Mēs esam strīdējušies par to, ka stadionos tiek tāmēti darbi, kas vispār nav izdarīti, ka tiek būvēti ceļi ar neatbilstošas kvalitātes un izmēra asfalta daudzumu — tie ir tie cilvēki, kas vēl līdz šim brīdim spēj noturēt varas grožus un nepieļaut, ka tiek ierosināti kriminālprocesi, izmantot savu politisko spiedienu. Bet dotajā brīdī tā situācija strauji mainās. Ir ienākuši politikā jauni cilvēki, arī KPV pārstāvji un mums ir pavisam cita izpratne par šo valsti, kā dzīvot, kas ir tiesiskums.

Jūs pieminējāt tiesiskumu. Mani interesē jūsu viedoklis par partijas vadības kriminālprocesu, kur ir aizdomas par nelikumīgu finansēšanu, krimināla rakstura pārkāpumiem.

Cik man ir zināms, partijā KPV LV neviens nav ieskaitījis kaut kādu aizdomīgu naudu, tas ir mīts. Tas ir fakts. Un otrais, ja jums ir kādi pierādījumi, lūdzu, lieciet galdā un parādiet, ka KPV ir ieskaitīta aizdomīga nauda. Fakts numur divi, ja kāda persona ir veikusi noziedzīgu nodarījumu vai pieņēmusi aizdomīgus naudas līdzekļus, tā ir viņu personīgā atbildība.

Tas ir jūsu priekšsēdētājs.

Ja konkrētā persona tiks atzīta par vainīgu, viņš saņems sodu.

Skaidra lieta, bet mans jautājums ir par politisko vadmotīvu — tiesiskums. Kā tas iet roku rokā ar to, ka partijas priekšsēdētājs ir aizdomās turamais kriminālprocesā.

Godīgi sakot, es nezinu kāds viņam šobrīd ir statuss. Mēs neesam runājuši par šādiem jautājumiem. Es gribētu teikt tā, ka svarīgākais būs jautājums — tāpat kā Juraša kunga gadījumā, prokuratūra atnāks uz Saeimu un lūgs izdot kriminālvajāšanai, kāds būs partijas biedru un konkrēto personu lēmums.

Kā jums šķiet, kā vajadzētu rīkoties?

Katrs pieņem lēmumus tā, kā viņš pieņem. Es uzskatu, ja ir aizdomas par to, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums, politiski atbildīgi būtu nolikt mandātu, aizstāvēt savas intereses taisnīgā tiesā un, ja cilvēks ir nevainīgs, ir jānotiek šai restitūcijai atpakaļ. Es vispār uzskatu, ka Latvijā politiskā kultūra ir diezgan zemā līmenī. Kā redzam arī Rīgas domē, Rīgas satiksmē — miljoni aizplūst, dažādi būvniecības procesi, kur ir neizsekojamas naudas gājušas — nenormāli miljoni un pat miljardi aiziet šajās shēmās. Un kāda ir atbildība? Nekāda! KNAB veic procesuālās darbības, nostiprina pierādījumus, aiztur, izmeklēšanas tiesnesis piemēro apcietinājumu. Jūs man uzdevāt sākotnēji jautājumu — vai bez vadības ziņas šādas shēmas varēja notikt vai nevarēja notikt… Vēl ir viena ļoti būtiska nozīme. Ja paskatāmies iekšējos normatīvos aktus Rīgas domē, tad tur ir skaidri uzrakstīts regulējums, kurš tad ir atbildīgs par konkrēto kapitālsabiedrību pārvaldību un korupcijas risku mazināšanu. Kurš ir atbildīgs? Vadība! Līdz ar to vadībai jāpieņem atbildīgs lēmums un jāuzņemas arī politiskā atbildība. Tas ir mans motīvs — jebkuram cilvēkam, kurš ir atbildīgā amatā, ir jābūt šai atbildības sajūtai.