fbpx

Inflācijas miegazāles

Foto: Edijs Pālens, LETA
Pēteris Strautiņš
Print Friendly, PDF & Email

Janvārī patēriņa cenas pieauga par 0,5%, salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, un par 3,0% pret iepriekšējo janvāri. Inflāciju ietekmēja akcīzes celšana tabakas izstrādājumiem (+9,9%), bet pasaules tirgi drīzāk darbojās pretēji. Gada inflācija atgriezās pērnā gada novembra līmenī pēc atkāpšanās līdz 2,6% decembrī. Gandrīz vienāds ir cenu kāpums precēm un pakalpojumiem, attiecīgi 3,0% un 3,2%. Janvārī fiksētais cenu kāpums iekļaujas Luminor bāzes scenārijā, pēc kura cenas 2019. gadā vidēji augs par apmēram 2,5%, bet nākotne, kā jau vienmēr, ir neprognozējama.

Atšķirībā no patīkami dinamiskajiem IKP datiem, patēriņu cenu statistika joprojām ir patīkami garlaicīga. Kā ierasts, sīkākā patēriņa groza atšifrējumā var atrast arī spilgtākus skaitļus, piemēram, cukurs kļuvis par 10,2% lētāks, bet kartupeļi — par 14,6% dārgāki. Taču pārtikas un bezalkoholisko dzērienu inflācija kopumā ir 1,4%, pelēka un neizteiksmīga kā Latvijas ziema.

No patērētāju skatupunkta visjūtamākais ir mājokļa uzturēšanas izmaksu kāpums par 7% gada griezumā. Dārgāka kļuvusi mājās patērētā enerģija — gāzes un līdz ar to arī siltuma cenās ar aizkavēšanos izpaužas naftas tirgus notikumi, savukārt granulu un citas biomasas cenas ietekmējis lielais koksnes izstrādājumu pieprasījums pasaules tirgū. Turpretim transporta izmaksas gada laikā augušas tikai par 0,5%.

Bremzējoša ietekme ir arī eirozonas kopējai cenu dinamikai. Prognozes par eirozonas ekonomikas pieaugumu gadu mijā ir virzījušās uz piesardzības pusi. Vēl janvārī SVF vērtēja, ka eirozona šogad augs par 1,6%, bet februāra EK prognozē jau tiek gaidīti 1,4%. Lēnāka izaugsme nozīmē arī drīzāk zemāku nekā augstāku inflāciju.

Par spīti Eiropas Centrālās bankas (ECB) vēlmēm un prognozēm, pamatinflācija eirozonā joprojām svārstās ap 1%. Finanšu tirgu dalībnieki sagaida, ka šāda situācija var saglabāties ilgu laiku. Viņu prognozes atspoguļo ienesīguma starpība pret inflāciju apdrošinātajām un pārējām obligācijām. Ja vēl rudenī tirgi gaidīja, ka nākamajos desmit gados inflācija Vācijā un Francijā būs ap 1,5%, tad šobrīd tiek prognozēts ikgadējais cenu pieaugums tikai apmēram par procentu. Zema inflācija — tas izklausās labi un nosaukto zemju patērētājiem tas būs drīzāk patīkami.

Taču šajā situācijā ir arī lieli riski, jo bez augstākas inflācijas eirozonas kodolā ir grūti no stagnācijas izkļūt Itālijas ekonomikai, mazināt riskus citu lielus aizņēmumus veikušo valstu, uzņēmumu un mājsaimniecību maksātspējai.

Tātad ECB inflācijas mērķis visdrīzāk netiks sasniegts vēl ilgi, monetārā politika varētu tās pašreizējā, izaugsmi superstimulējošajā režīmā darboties vēl vairākus gadus. Līdz ar to saglabājas cerība vai risks, ka Latvijā attiecības starp finanšu un nefinanšu sektoru (uzņēmumi, mājsaimniecības) no pašreizējā piesardzības līdzsvara pārlec citā, optimisma līdzsvarā. Citiem vārdiem, no izteikta ietaupījumu pārsvara pār kreditēšanu varam nonākt pie ekonomikas dinamikas, ko daudz lielākā mērā virza kredītu kāpums. Tas radītu jaunu ēru mājokļu tirgū, sildītu darba tirgu, celtu inflāciju. Latvijas iedzīvotāju vairākumam tā būtu patīkama pārmaiņa, taču, kā rāda mūsu pašu vēsturiskā pieredze, labos laikos ir risks pieņemt neapdomīgus lēmumus, gan individuāli, gan kolektīvi.

Inflācija eirozonā ir atskaites punkts arī inflācijai Latvijā. Tā tieši iespaido importa izmaksas, kā arī ir atskaites punkts inflācijai kā konkurētspējas zaudēšanas riskam. Nav šaubu, ka inflācija Latvijā caurmērā būs augstāka. 2017. gadā, par ko ir jaunākie pieejamie šādi dati, pakalpojumu cenas Latvijā bija vien 56% no ES-28 vidējā līmeņa. Tas tā nevar būt mūžīgi. Taču starpība starp Latvijas un eirozonas inflāciju ir viens no indikatoriem, kuriem vērts regulāri sekot.

 

Autors ir bankas “Luminor” ekonomists

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu