Brits Džons Kārstērss (52) agrāk bija dārznieks, bet pēc divām smagām traumām pievērsās fiziskās izturības treniņiem un prasmi pašpilnveidoties tagad pārvērtis biznesā
Salauzt potīti motocikla avārijā, ārstēties, pārciest vairākas operācijas, pēc gara ārstēšanās kursa izkļūt no slimnīcas, saņemt darbaspējas apliecību un tajā pašā dienā pastaigā ar suni paklupt uz ledus, salauzt roku, atkal pārciest vairākas operācijas, komplikācijas un rehabilitāciju. Tas izklausās pēc kādas ļaunas melnā humora filmas scenārija, taču tā ir Džona Kārstērsa (John Carstairs) dzīve. Skotijā dzimušais dārznieks un tālbraucējs šoferis pēc šīm traumām nonāca depresijā, jo veselība vairs neļāva turpināt agrāko darbu. Ārsti teica, ka jāatsakās arī no skriešanas hobija. Tad viņš, garlaicības mākts, internetā izpētīja fiziskās izturības treniņus, pats saveda kārtībā savu ķermeni un kļuva par fitnesa instruktoru. Nākamais solis — veselības stiprināšana, apgūstot īpašu elpošanas tehniku un spēju pārciest aukstumu.
Kad pērn decembrī Džons viesojās Digital Freedom Festival, viņš iegremdējās ledusvannā uz Rīgas Latviešu biedrības nama skatuves. «Biohakeris» piekrita dalīties ar savu stāstu, kā tikt vaļā no izmisuma un pārvērst to biznesa iespējā.
Saprotu, ka fitnesa instruktors nav jūsu pirmā profesija. Kā līdz tai nonācāt?
Jā, es agrāk biju dārznieks un smagās automašīnas šoferis. Man bija parasts darbs un caurmēra cilvēka dzīve. Kādu dienu devos mājās no darba ar savu motociklu. Apdzinu kādu mašīnu, kura vienlaikus sāka apdzīt riteņbraucēju. Biju spiests no šīs mašīnas izvairīties uz šaura lauku ceļa. Ielidoju mežā, salauzu labās kājas potīti. Lai kāju izārstētu, vajadzēja trīs operācijas un gadu rehabilitācijas procedūrām. Pirms avārijas man patika skriet, bet pēc kājas lūzuma ārsti teica, ka skriet vairs nespēšu — tikai staigāt, varbūt doties pārgājienos. Ja tev pasaka, ka kaut ko vairs nespēsi, tas pēkšņi kļūst ļoti svarīgs.
Tātad ārsts jums paziņoja, ka nevarēsit skriet, bet varēsit turpināt strādāt dārzā, sliktākajā gadījumā mazliet pieklibojot, bet citādi viss kā parasti. Kas notika, lai visa jūsu dzīve mainītos?
Tieši tajā vakarā, kad man paziņoja, ka varēšu atgriezties darbā, es devos pastaigāties ar suni. Tā bija februāra ceturtdiena, rekordauksta diena apkaimē, kur dzīvojām. Gāju pa meža taku tumsā ar suni. Neredzēju ledu, kas klāja taku, paslīdēju, kritu uz rokas un salauzu visus kaulus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.