Ilona un Georgijs, autoostas «vārti»

Pie ieejas durvīm Rīgas autoostā jau gadiem sēž kāds vīrs. Skatiens stingrs un vērīgs. Reiz mēģināju uzrunāt, taču neatbildēja. Pērn pamanīju, ka krēslā ir cits vīrietis, kurš laipni pastāstīja, ka viņa darbs ir uzpasēt laukumu pie autoostas. Georgijs pirms tam autoostā strādāja par apsargu, taču, kļūdams par pensionāru, gribēja mierīgāku darbu. «Te esmu otro gadu. Ar pulti atveru šlagbaumu, kad piebrauc dienesta transports, jāizkāpj vai jāiekāpj invalīdiem. Te drīkst braukt piegādes automašīnas, ātrā palīdzība, policija.» Georgijs rūpējas, lai pie centrālajām durvīm neguļ bezpajumtnieki un netiek smēķēts. Pamanījis kādu pamestu somu, pieskata. Rokās vīrietim ir rācija: pa to vajadzības gadījumā ar viņu sazinās autoostas administrators. «Esmu nostrādājis 35 gadus policijā, mani nekas vairs īsti nepārsteidz,» viņš atbild, kad jautāju, ko interesantu redzējis vietā, kur saplūst visi Latvijas reģioni. Viņš aicina parunāt ar kolēģi Ilonu, kura ar pasažieriem ir lielākā kontaktā.