Čekas maisu ķīlnieki 14

Foto — Shutterstock
Māra Miķelsone
Print Friendly, PDF & Email

Latvijas Nacionālais arhīvs savā interneta vietnē publiskojis jau kopš 1991. gada karstus strīdus izraisījušās VDK aģentu kartotēkas. Cik drošticams ir šis vēstures avots?

Dzīvoklī jau ielauzās rīta gaisma, kad vietnē Kgb.arhivi.lv publicētos dokumentus pārtrauca lasīt vēsturniece, Latvijas Universitātes profesore Vita Zelče. Viņas pētījumu lauks ir sabiedrības sociālā atmiņa un pieredze, arī padomju laiks. Tas bija aizraujošs materiāls, kuru 20. decembra pievakarē beidzot publicēja, — Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu trīs kartotēkas, VDK telefongrāmata un Latvijas kompartijas centrālkomitejas viena fonda saturs ar LKP CK dokumentiem par laiku no 1940. līdz 1991. gadam.

Sākumā vēsturnieci sagaidīja pārsteigumi — vienā no pirmajām kartītēm profesore ieraudzīja savas astoņgadīgās skolas nosaukumu un tad arī labi zināma cilvēka vārdu. Tas bija skolotājs un kaimiņš no skolas laika pagājušā gadsimta 70. gados, kad bez totalitārisma varas kontroles netika atstāts neviens padomjzemes nostūris, pat Latvijas nomales skola ar tās aptuveni 15 skolotājiem un gandrīz simt skolēniem.

Turpinot meklējumus plašākam vēsturnieku pulkam nepieejamajos VDK dokumentos, profesores pārsteigumu pēc kāda laika nomainīja nenoformulēta sajūta, jo ieraudzītā aina kartotēkās bija citāda, nekā gaidīts. «Atšķirīga no tās realitātes, kurā tika dzīvots,» saka Zelče. Jā, kartotēkās var atrast ne tikai paziņu, kursabiedru, augstskolas pasniedzēju vārdus, bet arī sabiedrībā pazīstamus zinātniekus un kultūras cilvēkus.

Zelče secināja, ka viņas dzimtā pagasta ļaudis VDK aģentu kartotēkā nebija iekļuvuši, izņemot minēto kaimiņu, turklāt viņa kartītei ir atzīme: rezervē uz «īpašu periodu». Profesore atcerējās, ka šis cilvēks pēc gada vai divu darba skolā saslima un ieguva invaliditāti. «Ja kaimiņš bija bijis «aģents», tad 70. gadu beigās viņš tāds vairs nevarēja būt. Kas tad notika skolā, ciemā, kolhozā? Vai valdīja bezpārraudzības laikmets, iestājās brīvība līdz pat PSRS sabrukumam? Tā var secināt no publicētās kartotēkas, ja to definē kā drošu vēstures avotu. Savukārt blakus pagasta vārds kartītēs pazibēja bieži. Kāpēc?» stāsta Zelče.

Un tad «pēc stundām, kas bija pavadītas, šķirstot kartotēku, bija sajūta, ka esmu redzējusi, kā saplīst mirdzošs ziepju burbulis, vai arī esmu uzminusi pūpēdim, kas noplakšķ un izšķīst».

Kartotēkas nav tikai interesanta lasāmviela, bet arī liek uzdot pagaidām neatbildētus jautājumus — kas ir šis kartīšu kopums, un ko mēs uzzinām par šo cilvēku sadarbību ar VDK. Jau iepriekš bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītājs Indulis Zālīte brīdināja, ka kartotēkas bez papildu materiāliem radīs viltus realitāti. Viņaprāt, katrs gadījums, kad cilvēks piekrita sadarbībai ar VDK, bija individuāls un pelnījis izpēti par iemesliem.

Pēc publiskošanas pārsteigumu par sava vārda iekļaušanu kartotēkā jau paudusi pazīstama Latvijas Avīzes žurnāliste Vija Beinerte un LU lektors Rolands Tjarve, un abi noliedz sadarbošanos ar VDK.

Vienlaikus daudziem bija pārsteigums, ka daži vārdi, piemēram, dzejnieka Jāņa Rokpeļņa, kurš pērn pats nāca klajā ar atzīšanos sadarbībā, kartotēkās nav atrodami. Kāpēc tā?

Kā vērtēt maisu saturu?

Kamēr nav sīkāk izpētīts «maisu» saturs, Zelče var runāt tikai par sajūtām. Un tās ir — «tā ir speciāli izveidota informācijas kopa, kas būtu dziļāk analizējama kontekstā ar manipulācijām ar sabiedrību». Šajā dokumentu apkopojumā, saka Zelče, 80. gadu beigās iekļautas gan padomju režīmu apdraudošas personas, gan savā jomā perspektīvi zinātnes cilvēki un autoritatīvi kultūras darbinieki, garīdzniecības pārstāvji.

Ir arī jautājums par kartotēkā iekļauto aģentu faktisko darbību. Viens no pieredzējušākajiem VDK dokumentu pētniekiem ir Indulis Zālīte, kurš no 1995. līdz 2008. gadam vadīja TSDC, organizāciju, kurā līdz pērnā gada beigām glabājās VDK dokumenti. Zālīte savās publikācijās ir atzinis — viņa rīcībā esošā no VDK darbiniekiem iegūtā informācija liecina, ka divas trešdaļas no reģistrētajiem aģentiem ir balasts, proti, tie nesniedza nozīmīgu informāciju, VDK no viņiem nebija atdeves. Zālīte arī secina, ka Latvijā palikušajos VDK dokumentos «vērtīgo aģentu» ir mazāk nekā 30% un ka kartotēkas ticamu ainu par 80. gadu notikumiem nesniegs.

Zelče norāda uz paradoksu — ja šis dokumentu kopums ir VDK speciāli radīts, tad 80. gadu beigās sabiedriski aktīvie cilvēki tur ir ielikti ar noteiktu nolūku. Bet, ja tas ir ticams vēstures avotu kopums, tad, pēc Zālītes formulas, par aktīviem aģentiem būtu uzskatāmi tikai 30%, saka profesore.

Kāpēc radīta šī VDK dokumentu kopa, Zelče pagaidām nav gatava spriest. Viņa tikai piemin manipulācijas ar sabiedrību un uzskata, ka manipulēt izdodas. Kā zināms, VDK dokumenti pēc Latvijas neatkarības atgūšanas jaunās varas rīcībā nonāca tikai 1991. gada novembra beigās, vairāk nekā trīs mēnešus pēc neatkarības atjaunošanas de facto un VDK likvidācijas pašās beigās.

Zelče uzskata, ka arī tas, kas notiek pēc dokumentu publiskošanas, ir manipulācija — diskusijas mājās un darbavietās, bet pāri visam tenkošana sociālajos medijos un savstarpējās sarunās, cilvēku marķēšana: tie, kas ir maisos, un tie, kas nav, vai tie, kas nav, bet viņiem vajadzētu būt.

«Es teiktu, ka mana galīgā sajūta par maisiem nostiprinājās tad, kad tajos ieraudzīju arī trīs paziņas ar nopietnām veselības problēmām, un tajā naktī, sēžot pie datora, es vienā mirklī sāku smieties. Tad ir sajūta, kuras alegorijas esmu atradusi — šos pūpēžus un burbuļus, kas uzsprāgst,» saka Zelče.

Jau tagad pārāk daudz parametru liek Zelčei domāt, ka kartotēka nav drošticams avots.

Ekspertu domas par šo jautājumu atšķiras. Tiesnesis un arī VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas loceklis Juris Stukāns, kurš pētījis aģentu tiesu lietas, uzskata, ka saskaņā ar pašas VDK instrukcijām, kā arī VDK darbinieku un aģentu tiesās sniegtajām liecībām aģenta kartīte tika izveidota un ievietota kartotēkā tikai tad, ja persona sadarbībai bija piekritusi. Latvijas problēma, pēc viņa domām, ir tā, ka patlaban neesam spējīgi savākt dokumentus un pierādīt, kāda sadarbība ir notikusi un kāds bija informācijas saturs, ko persona VDK ir sniegusi, jo dokumenti ir aizvesti uz Maskavu.

Savukārt aģentu jautājumu vairāk nekā 20 gadus pētījušais Zālīte intervijā Ir savulaik minēja, ka VDK 80. gados mīkstināja reglamentā stingri noteikto praksi aģentu vervēšanā, proti, kartotēkā iekļāva arī bez paša aģenta paraksta. Tas attiecās uz 5. daļas jeb ideoloģiskās un zinātniski tehniskās izlūkošanas aģentiem.

Pēc Zelčes domām, kartotēkām ir arī liela funkcionāla problēma — kā šādu kartīšu kopumu varēja izmantot? Vai bija iespējams normāli strādāt un lietot kartotēku, kurā ir tik dažāds personu klāsts — cilvēki, kurus vēl tikai plānots vervēt, un cilvēki, kuri ir rezervē, kartītes, kas ir apzīmogotas ar zīmogu, ka tās ir mūžīgai glabāšanai, un kartītes, kas ir pārceltas no citām institūcijām? Vai šāda informācijas bāze ir funkcionāla? Tāpēc profesorei rodas jautājums — vai tā ir reāla datubāze, vai tā patlaban ir vēstures avotu kopa, kas izveidota ar noteiktu nolūku? «Bez analīzes atbildēt nevaru. Varu tikai uzdot jautājumus.» Pēc Zelčes pārliecības, uz šiem jautājumiem bija jāsniedz atbildes VDK dokumentu izpētes zinātniskajai komisijai.

Arī tiesībsargs Juris Jansons atzinis, ka VDK aģentu kartītes nesniedz pietiekamu informāciju un to publiskošanas laiks faktiski ir nokavēts. Zelče piekrīt — bija nepareizi šo dokumentu kopu noslēgt un padarīt nepieejamu sabiedrībai vairāk nekā divdesmit gadus.

Taču galvenais jautājums — kā un kāpēc šie dokumenti varēja tik ilgus gadus kalpot par nozīmīgu un obligātu mērauklu Latvijas iedzīvotāju pilsoniskajai lojalitātei, kāpēc «maisu mītam» tik ilgi ļauts pastāvēt — vēl nav atbildēts. Kam tas bija izdevīgi, vaicā Zelče un uzskata, ka «tā vai citādi šī dokumentu kopa ir vājinājusi valsts varu, vispirmām kārtām likumdevēju varu», jo lojalitāte, uzticamība valstij ir vērtējama pēc daudziem kritērijiem, ne tikai pēc esamības čekas maisos. Arī pēc cilvēka amata pozīcijas, politiskās karjeras sasniegumiem, pieejamības resursiem, jo padomju varai bija elites sistēma resursu pieejamībai.

Atbildes uz šiem jautājumiem nav sniegusi arī VDK dokumentu izpētes komisija. Viens no komisijas pārstāvjiem vēsturnieks Arturs Žvinklis atzīst, ka «neliešu un kangaru skaits nav noskaidrojams šādā veidā».

«Esam kļuvuši par šīs dokumentu kopas gūstekņiem, ķīlniekiem,» secina Zelče.

Postpatiesība un disbalanss

Priekšstats, kāds par cilvēkiem, kuri sadarbojās ar VDK, bija izveidojies un atmiņās saglabājies cilvēkiem, kas dzīvoja padomju laikā, Zelčes vārdiem runājot, «neatstarojas piedāvātajā materiālā». Droši vien šī sajūta arhīva interneta vietnē bija daudziem.

Neticamības vai disbalansa, postpatiesības sajūtu Zelčei vairoja ne tikai pārsteigums, aģentu kartotēkās atrodot kolēģus vēsturniekus Henrihu Strodu, Ēvaldu Mugurēviču un Antoniju Zundu, bet gan daudzu citu trūkums, kuri padomju varas laikā brauca uz ārzemēm, kontaktējās ar citvalstu zinātniekiem. Tāpat kā kartotēkā neesošie toreizējie komjaunatnes aktīvisti. Kāpēc ir tik maz bibliotēku un arhīvu darbinieku, bet tik daudz 80. gadu otrās puses studentu vārdu? Viņasprāt, tas nav līdzsvaroti un palielina neticamības izjūtu.

Kā vērtēt vismaz 13 bijušo Augstākās Padomes (AP) deputātu atrašanos maisos, kuri balsoja par Latvijas neatkarību, iepretim tikai trim, kuri nebalsoja par brīvu Latviju? Tas ir daudz vai maz, ja zināms, ka AP tika ievēlēts 201 deputāts?

Kā vērtēt to, ka kartotēkās atrodami Latvijas Tautas frontes divu sasaukumu domju, iespējams, vismaz 23 pārstāvju vārdi?

Kāpēc maisos nav dzejnieka Jāņa Rokpeļņa kartītes, lai gan viņš pirms gada publiski atzinās sadarbībā ar VDK, un arī Normunda Lakuča, partijas TB/LNNK atbalstītāja un viena no retajiem, kura sadarbību ar VDK konstatēja neatkarīgās Latvijas tiesa, vārda?

Un kāpēc CVK piezīmes par iespējamo sadarbību ar VDK sniedza par četriem 13. Saeimas deputātu kandidātiem Romualdu Maculeviču (NSL), Artūru Maltu (Par alternatīvu), Juri Strušelu (LSDSP/KDS/GKL) un Arvīdu Ulmi (ZZS), bet, atverot «maisus», tajos atradās arī Saskaņas deputāta kandidāta Igora Pimenova un Jaunās Vienotības kandidāta Romualda Ražuka vārds?

Kopumā trijās kartotēkās, pēc Satversmes aizsardzības biroja (SAB) sniegtās informācijas, atrodas 14 753 kartītes, par vairākiem cilvēkiem ir pat pāris kartītes. Savukārt daļai aģentu VDK kartītes un lietas iznīcināja. Kā Ir teica Indulis Zālīte, tā tas 80. gadu beigās notika ar Rokpelni un Lakuču. Vairāk informācijas par VDK aģentiem un viņu veikumu varēs uzzināt pēc 1. maija, kad Nacionālajam arhīvam jāsāk publiskot pārējie VDK dokumenti, to skaitā arī aģentu arhīva personas un darba lietu žurnāli, kuros būs aģentu segvārdi. Tad būs pieejama arī elektroniskā datubāze Delta, kuru VDK  lietošanai nodeva 1988. gadā. No šiem avotiem nāca informācija par Lakuču, jo viņa, tāpat kā Rokpeļņa, pseidonīmi vēl ir atrodami aģentu reģistrācijas žurnālos, bet Lakuča ziņojumi — datubāzē Delta.

Taču arī tad informācija nebūs pilnīga, jo personas lietu Latvijā nav, bet pēdējais ieraksts Latvijā esošajos VDK aģentu reģistrācijas žurnālos datēts ar 1987. gadu par aģentu ar personīgās lietas numuru 22 935. Kopumā, pēc Zālītes teiktā, Latvijā saglabājušies 53 aģentu personīgo un darba lietu reģistrācijas žurnāli, kuros segts laika periods no 1953. gada 6. marta līdz 1987. gada 12. janvārim. Taču ir skaidrs, ka aģenti tika vervēti arī pēc 1987. gada janvāra, bet Latvijā reģistrācijas žurnālu par laiku no 1987. līdz 1991. gadam nav. VDK dokumentu izpētes komisijas vadītājs vēsturnieks Kārlis Kangeris pirms kartotēku publiskošanas decembrī žurnālam Ir teica, ka vēl 1991. gada 8. augustā izveidota aģenta kartīte ar numuru 24 389. Zālīte lēš, ka 1953.—1991. gados VDK pretizlūkošanas aģentūras aparātā savervēti apmēram 24 000 cilvēku.

Vērtējot čekas maisu saturu, jāatceras arī, ka publiskots ir zemākais VDK sadarbībnieku līmenis. Indulis Zālīte savos rakstos atgādina, ka VDK kontrolei nepakļāvās, piemēram, tā inteliģences daļa, kas bija ievēlēta tālaika augstākajos likumdošanas orgānos par deputātiem vai ieņēma nomenklatūras amatus. To uzraudzīja Komunistiskā partija. VDK bija aizliegts vervēt tā laika padomju, partijas, komjaunatnes, arodbiedrību amatpersonas un to sekretariātu darbiniekus, kā arī prokuratūras un tiesu darbiniekus.

Runājot par minētajiem 13. Saeimas deputātu kandidātiem, Centrālās vēlēšanu komisijas žurnālam Ir sniegtais skaidrojums apliecina, ka pirms vēlēšanām tiek publiskotas ziņas tikai par tiem deputātu kandidātiem, par kuriem tiek saņemta TSDC informācija, ka kandidāts varētu būt sadarbojies ar VDK kā šī dienesta aģents. Ja par kandidātu tiesas ceļā pierādīts pretējais, proti, kandidāts nav sadarbojies ar VDK vai tiesa ir secinājusi, ka persona nav apzināti sadarbojusies ar VDK, tad par šādiem kandidātiem CVK ziņas vēlētājiem vairs nesniedz. Tā tas bijis Igora Pimenova un arī Arvīda Platpera gadījumā.

Pērn pieņemtie likuma grozījumi paredz šādu tiesas nolēmumu rezolutīvo daļu publiskot kopā ar attiecīgo aģenta kartīti. Pagaidām arhīvā to nav. Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža Ir teic, ka vēl nav saņemti visi dokumenti: «Lielākais izaicinājums [arhīvam būs], kā vislabāk pievienot tiesas spriedumu lemjošās daļas pēc tam, kad tie būs saņemti.» Kopš 1995. gada Latvijā no tiesās ierosinātajām 380 pārbaudes lietām bijuši 13 tiesas spriedumi, kas konstatēja pārbaudāmās personas sadarbību ar VDK.

Interesanti ir ar bijušā LTF līdera Romualda Ražuka kartīti. Ražuks tajā atzīmēts kā kandidāts vervēšanai, tāpēc likums nenosaka, ka šī kategorija būtu jāpublisko. Indulis Zālīte Ir skaidroja, ka vervēšanas kandidāts «neko nezina, ka par viņu tiek vākta informācija», kas atbilst arī paša Ražuka teiktajam pēc kartotēku publiskošanas.

Trūkst izpētes

VDK kartotēku publiskošana paveikta labi pārskatāmā un lietotājam ērtā veidā. Lai arī vietnē atrodami skaidrojumi par VDK struktūru un dokumentiem, lasītāji atzīst, ka komentāru un vēsturnieku izpētes materiālu viņiem pietrūkst. To pēc kartotēku lasīšanas tviterī ierakstījusi režisore Kristīne Želve: «Iztrūkst vēsturiskās izpētes un komentāri; nav radīts nekāds vienots rāmis, kurā iesaistītajiem publiskot savu stāstu. Tomēr nu esam spiesti konfrontēties ar pagātnes mantojumu.»

Pēc maisu atvēršanas pa vienam vien kāds nāk klajā ar savu stāstu. Blogā vēstījumu bērniem un mazbērniem publicēja bijušais Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, kurš sociālajos tīklos nekavējoties tika konfrontēts ar pirms četriem gadiem LTV paša teikto noliegumu par iespējamo sadarbību ar VDK. Savu versiju par kartītes esamību sniedza arī pašreizējais LU rektors Indriķis Muižnieks, bet vēl viens bijušais universitātes rektors Ivars Lācis par saikni ar VDK publiski izteicās jau pirms pāris gadiem. Novembrī savu stāstu atklāja bijušais LTV darbinieks un savulaik populārā mūzikas raidījuma Varavīksne vadītājs Aldis Ermanbriks, bet pazīstamais ārsts Dins Sumerags LNT nule stāstīja, ka VDK viņu uzrunājusi kā pēdējās klases skolnieku pirms brauciena uz Zviedriju.

Vēsturniece Vita Zelče domā, ka situācija no morālā viedokļa ir sarežģīta, jo tā vai citādi šie cilvēki taisnojas. Taču vēstures avotu kritikā viens no galvenajiem jautājumiem ir — ar kādu nolūku ir radīts tas vai cits dokuments, atgādina Zelče.

Viņai nav receptes, kā atrisināt situāciju, kuru pēc būtības ir radījis Ministru kabinets ar savu rīkojumu, savulaik izveidojot VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisiju. Tā pērn pieņēma lēmumu un valdībai rekomendēja publiskot VDK dokumentus un kartotēkas. «Latvijas valsts likumīgā vara šo situāciju bez attiecīgiem komentāriem un kontekstuālā materiāla ir izvietojusi [arhīva mājaslapā], un viņas pienākums ir arī to atrisināt,» uzskata Zelče.

Mazie soļi būtu sākt kvalificētu pētniecību ar «normāli valsts konkursa kārtībā iegūstamu pētniecības grantu». Par VDK izpētes komisijas četriem sējumiem Zelče ir kritiska — maz konceptuālu pētījumu, liela daļa ir dokumentu publikācijas un neanalītiski pirmā līmeņa pētījumi. Konceptuālam pētījumam būtu jāsniedz jaunradītas zināšanas, kas mūslaiku sabiedrībai ļauj saprast un kritiski vērtēt šos procesus.

Zelče arī uzskata, ka sabiedrībai lielāku skaidrību par VDK dokumentiem tagad sniegtu Induļa Zālītes un Alda Bergmaņa Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu sējumos savulaik publicētie pētījumi par VDK, ja tos izdotu jaunā apkopojumā. Profesore viņu paveikto uzskata par godprātīgu darbu, bet VDK dokumentu izpētes komisijas veikumu vērtē kā politizētu procesu.

Tikmēr Nacionālā arhīva VDK dokumentu vietnē reģistrējušos skaits no 22 000 personu pirmajā dienā nedēļas laikā pieaudzis līdz 31 000. Taču interese par dokumentiem pakāpeniski samazinās. Speciālisti to jau paredzēja.

Viedoklis


Skaidrīte Lasmane
, LU emeritētā profesore

«Noslēpt vēsturi nevar un nevajag. Agrāk vai vēlāk, bet tās faktus nāktos atklāt sabiedrībai kā pakļaušanās liecību, bezspēcību absurdas varas priekšā vai kaunpilnas brīvprātības dokumentu. Jautājums, protams, par veidu, kā pēc iespējas taisnīgāk un precīzāk arhīvu atvērt, nepieaudzējot jau tā lielo upuru skaitu. Bet nu jau izdarīts, un visatšķirīgākās atbalsis turpināsies sāpīgi un ilgi. Vienprātības nebūs ne par pašiem sarakstiem, ne par to publiskas pieejamības veidu. Kāds varbūt piekļūs vai tuvināsies patiesībai, kāds cietīs un vaimanās, kāds taisnosies, vēl kāds atviegloti uzelpos, savu vārdu neatrazdams, vai izbaudīs ļaunu prieku par citu iekļūšanu melnajās lapās. Privātās Dzīves lietotāju skaits uz laiku, iespējams, saruks, jo tās publika sev atradīs svaigāku ganību lauku.

Nekā cēla un morāli pilnveidojoša 2018. gada 20. decembra pagātnes atgādinājumā neatrast. Lipīga ziņkārība, neapvaldīts sodītprieks, godīga un negodīga pašaizstāvēšanās ir tikai dažas no pašreizējām reakcijām. To apzinoties, nākas cerēt uz racionāliem, profesionāliem, patiesi dziļiem un niansētiem sociologu un vēsturnieku pētījumiem gan par nupat atvērto pagātni, gan, kas ne mazāk būtiski, par tās nenovēršamajām migrācijas pēdām un traumatiskām atskaņām mūsdienu sabiedrībā.»

Interese

Cik daudz apmeklējumu decembrī bijuši Nacionālā arhīva vietnē Kgb.arhivi.lva

Komentāri (14)

Drosma 03.01.2019. 11.24

es patiešām esmu gatava liecināt tiesā un kā saka Tā Kunga priekšā – par ko –

par to, ka manā vērtējumā profesore zelče būtu pēdējā, kurai es uzticētos jautājumos par čeku , čekas maisiem un padomju laikiem

Kāpēc – pamatoju – bija pasākums Andreja Upīša muzejā – tur bija Gundars Godiņš un vēl kāds – neatceros, bet apmeklētāji mēs bijām kādi 5 – 6, atceros Annu Eglienu. Saruna bija par brīvību. Un cita starpā Zelče Vita teica, ka ir jāizbeidz vainot čekas stukačus, ka padomju laikos mēs visi bijām kolaboracionisti, jo mēs visi esot sadarbojušies ar okupācijas varu – ar dzimtsarakstu nodaļām , darbavietām utt. Un es tā neiekritu profesorei , ka biju gatava kliegt, bet tika pasludinātas sarunas beigas un nekas man nesanāca.

Bet – būtiski svarīgi ir sākt ar pamatjēdzieniem – kas bija kolbarocionists – vai mani vecāki, kuru ģimenes bija represētas, kuri nedrīkstēja studēt, nedrīkstēja dzīvot Rīgā, kuriem atņema īpašumus, kuriem nedrīkstēja būt karjera, jo viņi bija no represēto ģimenēm – bija tādi paši kolaboraconisti, kā tie, kuri stājās partijā – ceļoja uz kapvalstīm , saņēma privātauto, labus dzīvokļus, prēmijas, pat valūtu vai čekus , nerunājot nemaz par speciāli organizētām vai blatu sistēmām …

Kā tad bija – un kā tad ir – kādā sakarībā zelče – profesore būdama iedoršinās apgalvot, ka mana dzimta, kura tikai cieta nopadvaras bija tādi paši kolaboracinosti kā piemēram , tā pati džemma skulme, kura slapju muti vēl tagad stāsta, kā cīnījusies par latviešu tautu, kultūru , bet kā mēs redzam, izcīnijusi vien milzu privilēgijas sev , savai ģimenei, kamēr tautai un kultūrai tikusi vien asiņainā čekas kundzība

varbūt sākam ar pamatjēdzieniem – un ar patiesi tīriem un godīgiem cilvēkiem – nevis sātana kalpiem !

+8
-2
Atbildēt

0

Drosma 03.01.2019. 11.29

kāpēc es atceros Annu Eglienu – jo viņa izteicās ļoti kritiski, nicinoši un skarbi par Eglājas- Kristsones grāmatu Dzelzsgriezējs – ka tajā grāmatā esot klajas nepatiesības – un man joprojām ir jautājums – kāpēc viņa Anna par to klusē, kāpēc Latvijas inteliģence par šo grāmatu un tajā minētajiem faktiem nerunā drosmīgi un atklāti ?
Es noticu visam, pilnīgi visam , ko raksta autore šai grāmatā, tikai – es esmu pret autores ideju, ka čekas stukaču ceļojumi uz kapvalstīm tuvināja Atmodu. Tam es kategoriski nepiekrītu , šī kalpošana čekas sātanam nebija nekāda cīņa pret padvaru

+3
-1
Atbildēt

1

    Inese Kurme > Drosma 04.01.2019. 10.18

    Mīłā Drosma,

    Nu nav, nav viss tik vienkārši,ka izsūtīto bērni cieta, bet vdk kartiņu subjekti apbraukāja kapvalstis. Ir konkrēti gadījumi,kad tieši izsūtīto bērni vai mazbērni ir iekļauti čekas rezervēs varbūt tieši tādēļ, ka padomju varai bija zināms,kā iznīcināt un savstarpēji sanaidot totalitārisma seku upurus. Un tā to dara vēl joprojām.

    Ja MK nepiedāvās skaidrojumu šai publiskotajai informācijas vērpetei, tad to vajadzēs darīt jau tā noslogotajai tiesu sistēmai, atbildot uz individuāliem lūgumiem vērtēt, vai attiecīgā sadarbība ir bijusi faktiska.

    +2
    -3
    Atbildēt

    2

    Drosma > Inese Kurme 04.01.2019. 10.45

    Inese, jautājums – kāpēc paši iesaistītie klusē – kāpēc bija jāatver čekas maisi , lai mēs par to runātu – un arī – tikai caur sakostiem zobiem , tikai kā necienījamā SLasmane, vai tiko I.Latkovskis – apvainojot , tos, kuri vēlas skaidrību – ne tikai labākas nākotnes, bet arī nomocīto tuvvinieku piemiņas vārdā.

    Atbildiet man – vai – es nezinu, kas Jūs esiet, lai atbild žurnālisti, mediji – sekojošus jautājumus
    nr1 – kāpēc ir jau desmitiem, ja ne simtiem , publikāciju , kuru saturs ir bailes, uztraukums, pārdzīvojums par to kā jutīsies čekas maisos esošie, cik viņi ir nepatiesi apvainoti !!!! , cik čekisti gudri rīkojās nepatiesi saliekot cilvēkus čekas maisos – bet !!! –

    – nav neviena paša raksta, filmas, tv vai radio raidījuma , kurš skaidrotu – kā tad tā – mums ir čekas upuri , katrā otrā vai katrā trešā ģimenē ir deportētie vai čekas nomocītie – bet izrādās – neviens nav ziņojis, neviens nav līdzatbildīgs ? ]

    – ir simtiem, ja ne miljoniem !!!! – liecinieku par to, ka maisos esošie ir nevainīgi, bet mums pat ir genocīda upuru piemiņas dienas – kā tad tā? – ja nav vainīgie – kur tad upuri radušies? vai tad nav pēdīgi pēdīgais laiks to pašu Lasmani apsūdzēt un tiesāt par sabiedrības maldināšanu?

    – kāpēc katru dienu – bez pārspīlējuma – katru dienu lasu medijos, tā pati veinberga tvnet – cik drausmīgi viņa jūtas par nepatiesībām čekas maisos, bet neviens !!!! – elle un indija !!!! – NEVIENS !!!! – nav uzrakstījis , nav pat pajautājis – kā jūtas patiesie čekas upuri – tie, kuri juta nāves bailes no čekistiem un čekas stukačiem – kuri joprojām ir amatos

    -kāpēc Māra Miķelsone uzrunāja vitu zelči, bet piemēram, neuzrunāja Ati Priedīti, kurš apgalvo, ka viņa vājātajs – čekas cilvēks joprojām ir amatā LTV un mēs zinam par komunistu ietekmi LTV – vai tiešām tas ir tik nevainīgi ? kas izdara šīs izvēles ?

    kāpēc lustrum veidotāji stāstīja par godmaņa nevainību, kuru ir pierādījusi tiesa, bet noklusēja par godmaņa kursabiedra prof Lāča liecību , kura bija publicēta žurnālā IR ?

    – kāpēc 100gr kultūras diskusiju raidījums tika slēgts pēc tam, kad vdk šefs johansons paziņoja, ka atmodas vadītāji Latvijā paši skreja pie viņa un bez viņa ziņas neko nedarīja? kāpēc inteliģence par to klusēja ? vai tāpēc, lai čekistu varas pozīcijas, kuras viņi Atmodas inteliģence nodrošināja – netiktu grautas ? parādiet man vienu, nosauciet man vienu atmodas vadītāju, kurš nebūtu saistīts ar čeku un ciestu šodien no pieticības vai trūkuma?

    – kāpēc bija pilnīgs un absolūts Latvijas inteliģences klusums pēc E Eglājas Kirstsones un Rokpeļņa grāmatas Muzejs , kuras apliecināja Latvijas inteliģencei čekas nodrošinātās privilēgijas par kalpošanu čekai ….

    – es personīgi zinu cilvēkus – kuriem nebija karjera , jo viņi atteicās sadarboties ar čeku, atteicās stāties partija – kāpēc neviens !!! – NEVIENS !!!! – medijs nepublicē intervijas ar šādiem cilvēkiem ? kāpēc šodienas mediji paši rada iespaidu – to kuru jau sen sludina zelče – ka it kā visa Latvija bija stukaci un čekas kalpi

    jā – apzinos – neviena atbilde uz šiem jautājumiem nemaz nevar būt viegla, viennozīmīga utt – tomēr problēma ir tā, ka neviens – NEVIENS !!! nemaz negrib šādus jautājumus uzdot – risināt – nerunājot nemaz par atbilžu meklēšanu

    un tā ir tā traģēdija – latviešu tautas tragēdija

    +3
    -2
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > Drosma 04.01.2019. 13.34

    Tā kā šeit ir minēts mans vārds, nolēmu uzrakstīt atbildi. Šobrīd jau droši var apgalvot, ka neviens neko nestāstīs un turpinās apgalvot, ka neko sliktu nav darījuši. Ar to ir vienkārši jāsamierinas, jo kaut ko mainīt nav iespējams. Ir cits ceļš – sākt publicēt vajāto cilvēku atmiņas. Un tas nekas, ka lielie masu mediji kategoriski atsakās to darīt. Ir neatkarīgās izdevniecības un izmantojot tās pastāv iespēja savus atmiņu stāstus publicēt, kaut vai ar pārdesmit eksemplāru tirāžu. Izmaksas nav nemaz tika lielas. Septiņas grāmatas kā obligātie eksemplāri nonāk Latvijas Nacionālajā Bibliotēka un kļūst par autentiskām vēstures notikumu liecībām. Diemžēl, šobrīd tas ir vienīgais ceļš. Jā, un vēl. Izrādās, ka konkrētu vajātāju vārdus nosaukt aizliedz pastāvošā likumdošana.

    +4
    0
    Atbildēt

    1

    Drosma > Atis Priedītis 04.01.2019. 16.15

    jā, ko tur teikt –

    un tad tādām profesorēm nav kauna par dzelteno presi ironizēt –

    Debess Debess – cik zemiska tauta esam

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Drosma > Inese Kurme 04.01.2019. 10.54

    Pēc Rokpeļņa atzīšanās –
    pa visu Latviju skanēja saukļi – tas pats Arno Jundze kliedza kā savulaik pats ļeņins no tribīnēm – es nepieļaušu raganu medības

    elle un indija – kaut viens no mūsu čekistainās inteliģences būtu kaut iepīkstējies – ir jānoskaidro patiesība – ir jāatjauno ticība un uzticība Latvijas inteliģencei – tā vietā klusums – atver to pašu VKKF mājas lapu – un tad saldzini čekas maisus – cik Valsts – čeksitu – komunistu manipulētā Latvijas valsts bargi maksā čekas kalpiem – lai tie būtu pabaroti – kā jau solīts brīdī, kad viņi piekrita sadarboties

    tā ir netaisnība – tas ir drausmīgi

    tāpēc ir tā, ka ministre melbārde iespējamo korupciju un negodīgu konkurenci visas Latvijas priekšā attaisno ar vārdiem, ka pienakas pienācīga alga, tapēc ministre uztur padlaiku tradīciju – nomenklatūras apbalvošana ar bezmaksas kultpasākumu apmeklēšanu un visām citām mizlu privilēgijām – ja mutes un maki šiem cilvēkiem ir pilni – kāpēc , lai vini cīnītos pret čekas varu kultūras dzīvē ?

    +5
    0
    Atbildēt

    0

J.šveiks 03.01.2019. 09.30

ja esi kartiņā , esi piekritis sadarboties , ar to pilnīgi pietiek lai dabūtu zieģeli pierē , bet te atkal iemesta jauna angele , kuram tad ir tas gods būt tajos 30%? Tie kuriem kaklā kārti trijzvaigžņu medaļi?

+3
-1
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu