90 miljoni — kam?

Bērnunamu un lielo sociālās aprūpes namu iztukšošanai pašvaldībās uz papīra jau sadalīti 92 miljoni eiro. Taču Rīga atteikusies piedalīties projektā, un tas neskar arī lielās valsts institūcijas, tāpēc eksperti secina — par maz ir to cilvēku, kuriem dārgais «deinstitucionalizācijas» projekts patiešām palīdzēs

Kamēr vien eju pa garajiem gaiteņiem, man seko kāds patīkama izskata vīrietis un rāda savus zīmējumus. Durvis, durvis, durvis — aiz katrām no tām istabiņa ar trim gultām. Kāds guļ, pierāvis ceļus pie vēdera, bet lielākoties istabas ir tukšas, jo dienas viducī vairums ļaužu izklīduši pa darbnīcām vai sasēduši pie televizoriem.

Šādā padomju laika ēkā Jelgavā šobrīd dzīvo 214 cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem. Valsts sociālās aprūpes centrs Zemgale ir viens no lielākajiem Latvijā, un tā direktors Ilgonis Leišavnieks atzīst — jo lielāka iemītnieku koncentrācija, jo jūtamāka spriedze. Taču uz vairumu no šiem cilvēkiem, kas paši nespēj par sevi parūpēties, neattieksies deinstitucionalizācijas plāns, ko ierēdņi sarežģītā vārda dēļ noīsinājuši līdz DI. Tam naudas nav. Uz vietu grupu mājoklī var pieteikties tikai tie 20 centra iemītnieki, kuri ar nelielu atbalstu var par sevi parūpēties un kurus «pusceļa mājā» gatavo patstāvīgai dzīvei. Pieteikušies tikai deviņi.

«Kas mums var pateikt, kas tajā DI būs?» caur brillēm lūkojoties manī, prasa Zina. Žiperīga, viena no retajiem centra iemītniekiem, kam ir darbs — stādaudzētavā. Viņai svarīga drošības sajūta, tāpēc Zina dod priekšroku jau labi zināmiem grupu dzīvokļiem Jelgavas sociālajā mājā, nevis nākotnes DI projektam.

DI ir skaista ideja. Izmantojot Eiropas fondu atvēlētos 92 miljonus eiro, lai reorganizētu lielos sociālās aprūpes centrus un dažādos veidos palīdzētu trim sabiedrības grupām. Bērniem, kuri ir palikuši bez ģimenes un atrodas bērnunamos. Bērniem ar funkcionāliem veselības sarežģījumiem, kādu Latvijā ir vairāk nekā astoņi tūkstoši. Un pieaugušajiem ar garīgiem traucējumiem — to kopskaits valstī ir gandrīz 22 tūkstoši, taču institūcijās dzīvo mazākā daļa.

DI plāni ir izstrādāti, un nauda uz papīra — sadalīta. Līdz 2022. gadam Latvijā jāizveido 282 jaunas sociālo pakalpojumu sniegšanas vietas 80 pašvaldībās.

Nelaime tikai tā, ka ārpus šiem plāniem paliek ne tikai centra Zemgale iemītnieki, bet vēl četri lielie valsts aprūpes centri cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem, kuros dzīvo vairāk nekā 4000 cilvēku.

Nav skaidrs, kad un kā tiks reorganizēti arī trīs Labklājības ministrijas pārraudzībā esošie bērnunami, kuros dzīvo 213 bērni ar veselības traucējumiem. Šīs neziņas dēļ Rīgas pašvaldība atteikusies piedalīties DI plānā.

Ja vērienīgais projekts neskar valsts un Rīgas institūcijas, kas ir lielākās valstī, — ko tad īsti paredz miljonus vērtie reģionu plāni?

Bez valsts un Rīgas

Deinstitucionalizācijas projektu valdība jau 2015. gada decembrī sāka ar finansējuma sadali pieciem lielajiem Latvijas plānošanas reģioniem, un līdz šā gada beigām četri miljoni eiro jau ir izmantoti galvenokārt vajadzību apzināšanai, DI plānu izstrādei, nedaudz arī pakalpojumu apmaksai. Plāni ir uzrakstīti un valsts līmenī oficiāli apstiprināti. 

Turpmākajos četros gados visā Latvijā notiks jaunu aprūpes vietu būvniecība, remontēšana un iekārtošana 44 miljonu eiro vērtībā, bet vēl 48 miljoni jāizmanto galvenokārt pakalpojumu apmaksai. Visvairāk līdzekļu — 24 miljonus — tērēs Rīgas plānošanas reģionā, kas arī bez Rīgas (kura plānā neiesaistījās) aptver plašas teritorijas no Kandavas līdz Lielvārdei un tālāk līdz Salacgrīvai, kopā 28 novadus un vēl Jūrmalu.

Tomēr, iedziļinoties piecu reģionu plānos, grūti aptvert, kas īsti notiks. Par plānu izstrādātājiem iepirkumu ceļā izvēlētas profesionālas konsultāciju firmas. Izņēmums ir tikai Rīgas reģions, kur plānu rakstīja Sustento — organizācija cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Fakts, ka lielākoties plānus izstrādāja cilvēki, kuru ikdiena nav saistīta ar sociālo darbu, būtiski pazemināja izpildījuma kvalitāti, secina Alternatīvās bērnu aprūpes dienesta pārstāve Linda Zīverte.

Turklāt ir pieci reģionālie plāni, bet nav viena kopēja. «Trūkst valstiska skatījuma,» norāda Zīverte. Piemēram, nav apzināts, cik tad valstī kopumā ir bērnu, par kuriem vecāki nerūpējas, cik no viņiem dzīvos mazajos bērnunamos un cik — audžuģimenēs.

Skaidrību mazina arī tas, ka Rīga atteikusies no līdzdalības DI projektos. Neiesaistās vēl trīs novadi — Līvāni, Cibla un Jaunjelgava (tajos nav sociālās aprūpes iestāžu).

Toties Rīgā tādu ir daudz, kopā 74 sociālās iestādes — gan valsts, gan pašvaldības un sabiedrisko organizāciju. Lielākais ir valsts sociālās aprūpes centrs Rīga ar 1017 cilvēkiem, to skaitā gandrīz 200 bērniem. Vēl 164 bērni dzīvo Rīgas pašvaldības bērnunamā.

Rīgas pašvaldība projektā nepiedalās, jo Labklājības ministrija nav paskaidrojusi, kas notiks ar astoņām tās pārraudzībā esošajām valsts sociālās aprūpes iestādēm, Ir noskaidroja Rīgas domes Labklājības departamentā. Ja to nezina, nav iespējams plānot resursus.

Ministrijā gan iebilst —  2016. gada beigās, kad Rīga nolēma nepievienoties DI projektam, jau bija zināms, ka tiks slēgtas trīs valsts sociālās aprūpes iestāžu filiāles un 700 cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem pāries dzīvot uz pašvaldībās izveidotiem jauniem grupu dzīvokļiem. Kopš tā laika slēgts pansionāts Allaži, kura iemītnieki pārvesti uz citiem valsts sociālās aprūpes centriem.

Taču tiešām nav skaidrības, kas notiks ar valsts bērnunamiem. «Jāskatās. Šobrīd vēl nekas nav izlemts,» saka Aldis Dūdiņš, kurš ministrijā vada Sociālo pakalpojumu departamentu. Tā kā ES fondu nauda jāmanto pašvaldībās, valsts institūcijām plāna nav. «Vīzija ir tāda, ka valsts sociālās aprūpes centros bērni vairs nemaz nenokļūs, jo daudzās pašvaldībās būs risinājumi,» skaidro Dūdiņa kolēģe ministrijā Kristīne Lasmane.

Par to, ka Rīga nepiedalās DI plānā, ministrija gan nebēdā, jo «Rīgā pakalpojumu kvalitāte ir krietni augstāka nekā vidēji Latvijā», skaidro Dūdiņš. Proti, galvaspilsētā jau pašlaik tiek piedāvāti tie pakalpojumi, ko citas pašvaldības tikai plāno: grupu dzīvokļi, specializētās darbnīcas, dienas aprūpes centri.

Graustu vietā — dzīvokļi

Latvijā joprojām darbojas 33 pašvaldību bērnunami, kuros šogad dzīvo 904 bērni. To vietā līdz 2023. gadam paredzēts izveidot 22 «ģimeniskai videi pietuvinātu pakalpojumu» vietas, katrā no tām trijās grupās dzīvos pa astoņiem bērniem. Pēc būtības — mazi bērnunami, kuros ieplānotas vietas 232 bērniem. Lasot plānus, Ir neatrada informāciju, ka kāda pašvaldība plānotu esošā bērnunama ēkā veidot mazo.

Bērnunams Zīles, kas Alojā atrodas padomju laika piecstāvenē, ir vecās sistēmas piemērs. «Bērnunams ir vienā stāvā, otrā stāvā ēdnīca, pārējie trīs vispār netiek izmantoti. Tas ir liels grausts, kurā bērni dzīvo izolācijā. Vienīgā iespēja socializēties ir skola pāri ielai,» stāsta Annele Tetere, kas Rīgas plānošanas reģionā vada DI projektu.

Šeit dzīvojošajiem 13 pusaudžiem gan nav lielas skaidrības, kā viņu dzīvi ietekmēs lēmums līdz 2022. gadam slēgt drūmo iestādi. Viņi ir no Rīgas, Siguldas un Alojas, un visās trijās pašvaldībās esot apņēmība atrast tīņiem audžuģimenes. Taču pieredze liecina, ka Latvijā tikai dažas gatavas uzņemt pusaudžus.

Rīgas plānošanas reģionā bez Zīlēm atrodas vēl četri bērnunami: Umurga Limbažu novadā, Irlavas bērnunams Tukuma novadā, Sprīdītis Jūrmalā un Laubere Ogres novadā. Slēgs visus piecus. «Ko pašvaldības darīs ar šīm ēkām — tas nav mūsu jautājums,» saka Tetere. «Jā, pašvaldības pretojās, tāpēc DI plāna izstrāde bija grūts darbs. Braucām un mēģinājām pārliecināt gan priekšsēdētājus, gan deputātus, ka, lai gan pašlaik šķiet, ka slēgt bērnunamu ir sāpīgs lēmums no ekonomiskā viedokļa, mēs nevaram padarīt bērnus par ķīlniekiem.»

No 112 bērniem, kuri pašlaik dzīvo šajos piecos bērnunamos, tikai 68 ir deklarēti Rīgas plānošanas reģionā. Vairumam no viņiem ir mērķis atrast ģimeni, tāpēc DI plāna izstrādātāji nolēmuši, ka pietiks ar diviem ģimeniskiem aprūpes centriem Tukumā un Jūrmalā. Tukumā tie būs trīs dzīvokļi, kuru iekārtošanai vajadzīgi 658 tūkstoši eiro. Savukārt Jūrmalā esošā bērnunama adresē par 638 tūkstošiem eiro paredzēta divu jaunu ēku būvniecība. Līdzīgi risinājumi ir arī pārējos reģionos.

Cik šajās jaunajās aprūpes iestādēs izmaksās viena bērna uzturēšanās — tas DI plānos nav aplēsts. Pēc ministrijas pārstāves Lasmanes teiktā, «vispārējais pieņēmums ir tāds, ka pakalpojuma izmaksas mainīsies minimāli». Pērn viena bērna aprūpe bērnunamos izmaksāja vidēji 1017 eiro mēnesī.

Bail, ka bērnus dalīs

Jaunu miljonu ieplūšana pašvaldībās nes līdzi vēl kādu risku. Cenšoties lielo naudu «apgūt», domes var sagraut jau esošo atbalsta sistēmu, ko vairāku gadu garumā veidojušas sabiedriskās organizācijas, kuras nav ieinteresētas ēku vai darbavietu uzturēšanā.

Kā paraugs ģimeniskām vietām pašreizējos DI plānos piesaukti sabiedrisko organizāciju veidoti bērnunami — Graši Cesvainas novadā, SOS bērnu ciemati Valmierā un Īslīcē. Tajos jau tagad ir atsevišķi mājokļi, kur vienas audžumammas vai audžupāra aprūpē aug ne vairāk par sešiem bērniem.

Taču šiem ciematiem DI finansējums nav paredzēts. Ministrija skaidro, ka ERAF nauda piešķirta tikai pašvaldībām, jo to pienākums ir nodrošināt sociālos pakalpojumus — pašām tos sniegt vai maksāt par ģimenisko aprūpi biedrībām, atstāts pašvaldību ziņā. Ministrija cer, ka būs sadarbība.

Taču tā nenotiek. Piemēram, Priekuļu novadā nolemts veidot mazu institūciju astoņiem bērniem un jauniešu māju, bet turpat Pestīšanas armijas izveidoto Skangaļu muižas bērnu māju šogad likvidē. «Mums jau te viss bija, kā nākas, bet naudas, par ko to uzturēt nav, tāpēc slēgsim ciet. Priekuļu novads plāno visus šos pakalpojumus piedāvāt sev piederošajās telpās,» skumjas par šādu iznākumu neslēpj Skangaļu bērnu mājas vadītājs Modris Jankovskis.

Savukārt SOS bērnu ciematu asociācija ir satraukta, ka bāriņtiesas, lai formāli pildītu DI plānu, sāks izņemt bērnus no SOS ciematiem, kas juridiski skaitoties institūcijas. «Mēs neesam nekāda institūcija!» saka asociācijas direktore Ilze Paleja. Vienkārši likumi neļauj reģistrēt par ziedotāju naudu uzturētos SOS ciematus kā īpašu aprūpes formu, pa vidu starp institūciju un audžuģimeni.

Tomēr kāda pašvaldība, pildot rīkojumu par bērnu pārvietošanu no institūcijām uz audžuģimenēm, esot nolēmusi piecus vienas ģimenes brāļus un māsas izņemt no Īslīces SOS ciemata un sadalīt divās audžuģimenēs. «Pirms nokļūšanas pie mūsu SOS mammas bērni bija sadalīti pa audžuģimenēm, institūcijām un krīzes centriem. Pirms trim gadiem, kad viņi atbrauca uz Īslīci, pirmo reizi visi nokļuva vienā ģimenē. Viņi bija psiholoģiski traumēti, pamesti novārtā, vardarbībā cietuši. Lai tādas traumas dziedētu, nepieciešami vairāki gadi. Viņi SOS mammu tagad sauc par savu mammu,» stāsta Paleja, kura bāriņtiesas lēmumu šķirt brāļus un māsas uzskata par bērnu tiesību pārkāpumu.

Lai gan Paleja atsakās nosaukt pašvaldību, Ir izdevās noskaidrot, ka šie pieci bērni ir no Alūksnes novada, taču lēmums par viņu izņemšanu no SOS ciemata gan vēl nav pieņemts. Bāriņtiesas uzdevums ir regulāri izvērtēt, vai institūcijās esošiem bērniem var atrast audžuģimenes, aizbildņus vai adoptētājus — SOS ciemats arī skaitās institūcija, tāpēc bāriņtiesa pievērsusies arī tur ievietotajiem bērniem, skaidro Alūksnes bāriņtiesas priekšsēdētāja Inga Ozoliņa. Alūksnes pusē esot aizvien vairāk audžuģimeņu. Ozoliņa uzskata, ka, dzīvojot divās ģimenēs kaimiņos un mācoties vienā skolā, pieci bērni saglabātu savstarpēju emocionālo saikni. «SOS mammas patiešām ir profesionālas, un ciematos ir ģimeniska vide, par to nav šaubu. Taču mēs, strādājot no sirds un godprātīgi, meklējam bērniem ģimeni, kurā ir mamma un tētis,» skaidro Ozoliņa. Viņasprāt, bāriņtiesu darbu atvieglotu juridiska skaidrība — ja SOS mammas būtu ieguvušas audžuģimenes statusu, pašvaldībās nebūtu jāizskata lietas par bērnu izņemšanu no SOS ciemata kā institūcijas. Asociācijā sola, ka tuvākajā laikā tiks gādāts, lai SOS mammas šo statusu iegūst.

Alternatīvās bērnu aprūpes dienests ierosināja, ka ERAF naudu jāļauj pašvaldībām izmantot, lai sagatavotu mājokļus arī audžuģimenēm. Tās taču piedāvā ģimenisku vidi! Tomēr šī ideja noraidīta, jo «DI projekti plānoti sociālo pakalpojumu infrastruktūras attīstīšanai, nevis mājokļa jautājumu risināšanai», skaidro ministrijā.

Pansionāti paliks

«Nē, neiešu uz grupas māju,» saka pansionāta Zemgale pusceļa mājā sastaptais Jānis, 39 gadus vecs vīrietis gaišiem, cirtainiem matiem. Pirms trim gadiem viņš no pansionāta pārcēlās uz pusceļa māju, lai sagatavotos patstāvīgai dzīvei. Atradis darbu galdniecībā, taču «ārā» piedzīvojis vilšanos cilvēkos. «Esmu sirsnīgs, uzticos, un man nozaga naudu un telefonu. Gribu atpakaļ uz Ezerkrastiem (valsts pansionāta Rīga filiāle — red.), tur ir mani draugi.»

Zemgale vadītājs Ilgonis Leišavnieks pārliecināts — nav iespējams panākt, lai visi cilvēki ar garīgiem traucējumiem dzīvo ārpus institūcijām. «Ne tāpēc, ka viņi apdraudētu sabiedrību, bet tieši otrādi — sabiedrībā ir daži, kas viņus var izmantot.» Leišavnieks atgādina pirms pāris gadiem atklāto gadījumu Līvbērzē, kur noziedznieku grupa bija turējusi nebrīvē vismaz 16 cilvēkus. Otrkārt, lai gan «institūcijas ir sliktās», daudzi cilvēki tajās ir pavadījuši visu dzīvi, tur ir viņu vienīgie draugi.

Jelgavas pusceļa māja par Eiropas struktūrfondu naudu izveidota jau 2006. gadā. Apmēram divas trešdaļas tās iemītnieku aiziet uz grupu dzīvokļiem, visbiežāk Jelgavā. Trešdaļa atgriežas pansionātos. Bet 12 gadu laikā neviens nav atgriezies savā pašvaldībā, no kuras reiz aizvests uz institūciju, — kad uzraksta iesniegumu, saņem atteikumu, ka šāds pakalpojums nav pieejams.

Tāpēc pansionātu vadītāji vislielākās cerības cerības liek uz to, ka DI projektā pašvaldībās tiks izveidoti tik daudz grupu dzīvokļu un dienas atbalsta centru, lai cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem nenokļūtu pansionātos. Bet viņi nelolo ilūzijas, ka pašreizējie pansionāti iztukšosies.

Sākotnēji DI plāns paredzēja, ka no visiem 21 992 zināmajiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem 2100 tiks nodrošināts atbalsts patstāvīgai dzīvei. Taču, apkopojot visu pašvaldību plānus, redzams — grupu dzīvokļi paredzēti tikai 650 cilvēkiem, bet 967 tikšot piedāvāti dienas aprūpes centri.

Piemēram, Rīgas plānošanas reģionā paredzēti 14 jauni grupu dzīvokļi 132 cilvēkiem. «Vajadzētu daudz vairāk,» atzīst Annele Tetere. «Bet jāsamēro vajadzības ar pašvaldību iespējām.»

Cik nelielu cilvēku daļu aptvers DI plāni, palīdz saprast Teteres nosauktie skaitļi — tikai Rīgas reģionā vien dzīvo 3097 cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem. No viņiem 1410 ir institūcijās, un tikai 61 no viņiem būs iespēja pārcelties uz dzīvokli. Atlikusī 71 vieta atvēlēta tiem, kuri pašlaik dzīvo ar piederīgajiem.

Tomēr Tetere tic, ka DI projekts palīdzēs cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem iekļauties sabiedrībā. Uzteic Ādažu pašvaldību, kas, spītējot iedzīvotāju iebildumiem, nolēmusi dienas aprūpes centru cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem izveidot novada visvairāk apmeklētajā vietā. «Vajadzēja gan pārliecināt, ka viņi nav drauds sabiedrībai, taču šādas vietas nomalē kļūst par geto, un tas ir cilvēktiesību pārkāpums,» saka Tetere.

Tiesībsarga birojs gan aizrāda, ka izstrādāto pakalpojumu klāstā nav iespējas tikt pie ģimenes asistenta vai aprūpētāja gadījumos, kad tuvinieks nav aizvedams uz dienas aprūpes centru. Līdz ar to ir saglabājies risks, ka ģimene var būt spiesta cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem ievietot institūcijās.

Nesasniegtie bērni

Sākotnējā DI ideja paredzēja izstrādāt dažādus pakalpojumus 3400 bērniem no visiem 8260, kuriem ir funkcionāli traucējumi. Taču pašvaldību plānos sasniegta tikai desmitā daļa šo bērnu. Tiesībsarga birojs konstatējis — no biroja aptaujātajiem 239 vecākiem, kuru bērniem ir veselības traucējumi, 56% nav pat informēti, ka DI plānos viņiem paredzēti pakalpojumi. «Pašvaldībās teica, ka vecāki neesot pietiekami aktīvi, lai pieteiktu savus bērnus pakalpojumu saņemšanai. Bet viņiem par to nav informācijas!» secina Zanda Rūsiņa no Tiesībsarga biroja.

Viens no iemesliem, kāpēc pakalpojumu adresāti par DI plāniem nezina, — no to izstrādes ir izslēgtas sabiedriskās organizācijas. Ja plānu izstrādātāji nolēma ignorēt Samariešu apvienību, Cerību spārnus, Rūpju bērnu un citas atbalsta organizācijas, viņi līdz ar to atstāja bez informācijas šo organizāciju klientus un paši palika bez izpratnes par viņu vajadzībām. To saka Eva Viļķina, kas vada vecāku biedrību Cerību spārni Siguldā. Tā izveidojusi gan dienas aprūpes centru, gan specializētās darbnīcas un sociālās rehabilitācijas programmas cilvēkiem ar veselības traucējumiem. «Līdz šim daudzās pašvaldībās nebija pieredzes darbā ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, tāpēc darbiniekiem nav skaidrs, ko darīt.».

Tikai tagad, secinot, ka pašvaldības savos DI plānos nav aptvērušas visus bērnus ar īpašām vajadzībām, ministrija izsludinājusi atsevišķu projektu konkursu tieši nevalstiskajām organizācijām. Tās var pretendēt uz 4,9 miljoniem, lai sniegtu tos pašus pakalpojumus, kādus bērniem ar funkcionāliem traucējumiem gatavos pašvaldības.

Visi Ir apjautātie eksperti norāda uz vēl kādu trūkumu DI projektā. Kā saka Zīverte no Alternatīvās bērnu aprūpes dienesta, daudzām pašvaldībām «galvenais ir apgūt ERAF līdzekļus». Tāpēc būtisks ir jautājums, cik ilgi pašvaldības turpinās gādāt par tiem, ko līdz šim atstūma. Vēl piecus gadus pēc ES finansējuma beigām pašvaldībām ir pienākums nodrošināt pakalpojumus par savu naudu. Bet kas notiks pēc tam?

Dati: Labklājības ministrija

Raksts sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.