«Tā sanācis dzīvē, ka visi tuvie miruši,» saka Artis Bušs, kas dzīvo pansionātā Rauda. Foto — Reinis Hofmanis
Dzīve pansionātos Latvijā nereti ir cilvēka necienīga: nomazgā reti un ar lietotu sūkli, jāizkārtojas citu acu priekšā, taču visdrūmākā ir bezdarbība, kas noved vientulībā. Ko darīt, lai pansionāti mainītos?
Artis Bušs ir kluss kungs. Maijā nosvinēja 88 gadu jubileju un sāka dzīvi pansionātā Rauda Engures novadā. Veselība tā sašvakojās, ka mājās viens vairs palikt nevarēja. Iepriekš pie viņa nāca sociālā dienesta sarūpēts cilvēks, taču uz stundu dienā. «Es izkritu no gultas vienudien. Labi, ka kaimiņi palīdzēja,» stāsta Bušs, sēdēdams klusajā un tukšajā pansionāta koridorā. «Tā sanācis dzīvē, ka visi tuvie miruši,» saka Bušs, kurš Engures pusē labi zināms kā izcils lauksaimnieks. Dzīvojis tēva mājās, zemes darbi bijuši tuvi. Par dzīves kvalitāti pansionātā viņš saka: «Veci cilvēki, ko var gribēt. Sakašķējas. Istabiņā bija biedrs, kurš gribēja gulēt manā gultā. Labi, ka ielika citur.» Artim pašam jādomā, kā dzīvi pansionātā aizpildīt, jo nodarbību ik dienu nav. Viņš lasa. Maltītes Raudā viņam garšo un no vēderpriekiem nekā netrūkstot. «Kad atnācu, man vīri prasīja, vai točku nevajag. Saku — nē, nedzeru un nesmēķēju.» Mūsu sarunu pēkšņi pārtrauc šerps jautājums no dāmas, kas tuvojas pa koridoru: «Nu, ko tu meitiņ pie viņa piesēdusi, precēties gribi? Tā actiņas deg!» Mazās greizsirdības scēnas autore ir Valentīna no Krāslavas. Izbijusi ķīmijas skolotāja, kuras dēls strādā ārzemēs. «Mani iebāza šeit. Neesmu radusi cilvēkos dzīvot, gribu mājās. A ko padarīsi, jādzīvo!»
