Elma Zadiņa, pūteļa meistare

  • Ieva Puķe
  • 28.11.2018.
  • IR
Padomju laikā Elma Zadiņa no ekskursijas Igaunijā atveda kamas miltus. «Nopirku, sajaucu ar kefīru un uzreiz sajutu bērnības garšu. Tas pats kurzemnieku pūtelis! Kad sākās brīvvalsts laiks, teicu: jādabū viņš gatavs!»
Foto — Gints Ivuškāns

Padomju laikā Elma Zadiņa no ekskursijas Igaunijā atveda kamas miltus. «Nopirku, sajaucu ar kefīru un uzreiz sajutu bērnības garšu. Tas pats kurzemnieku pūtelis! Kad sākās brīvvalsts laiks, teicu: jādabū viņš gatavs!» Foto — Gints Ivuškāns

Sātīgs paēdiens vakariņās. Veselīgi, un vēders ir mierīgs. Tā runā Elma, iecilādama rūgušpienā brūnganu pulveri. «Man jau pašai viņš tā kārojas, ka nevar sagaidīt!» norij mutē siekalas. «Ar koka karoti vajag maisīt, tas piederas vairāk pie pūteļa.» Klāt — mājas zemeņu ievārījums. Tiešām garšīgi!

Pūtelis, kā sauc šo brīnumu, Elmai Zadiņai pazīstams kopš bērnības. «Saldus pusē ir arī folklorists ar tādu uzvārdu. Cita žurnāliste gan vienreiz bija uzrakstījusi «pūdelis». Uzmanieties!» viņa brīdina.

82 gadus vecā kundze no Dundagas, pensionēta agronome, ir palikusi pēdējā zināmā, kas gatavo kurzemnieku tradicionālo ēdmaņu. Rudzi un kvieši, audzēti tepat, ģimenes zemnieku saimniecībā, vispirms lielā katlā jāuzbriedina, tad jāvāra. Jākaltē uz karstas krāsns, jāsamaļ elektriskajās dzirnavās un jāiemaisa rūgušpienā. Pūtelis gatavs!

Katru piektdienu tirgus kioskā pretī Dundagas baznīcai Elma pārdod gan pūteļa «bāzi», gan pašceptus sklandraušus. «Vasarā savi 100 sklandrauši ir vajadzīgi. Ziemā ir mazāks noiets, kādi 70—80,» viņa lēš. Un cik kilogramu pūteļa miltu aiziet tautās? «Domā, ka es sveru? Nav jau masveida ražošana,» saimniece met ar roku. «Tonnām ne, pēc vajadzības. Kad ir lielāki pasākumi, piemēram, lībiešu svētki Mazirbē, tad sagatavoju vairāk.»

Raksts turpināsies pēc reklāmas

Pastāvīgi klienti ir paši dundadznieki. «Kam garšo, tas pērk, kam negaršo, tas jau nepirks.»  Kādu laiku pirms mūsu viesošanās vietējais tūrisma informācijas centrs palūdzis ar pūteli un sklandraušiem pabarot 25 vācu tūristus. Ēduši un slavējuši. Elmas Zadiņas dzimtās mājas bija izvēlētas arī par pēdējo punktu novadniekam Krišjānim Baronam veltītajā maršrutā akcijā Pēdas.lv. Protams, viņa ekskursantus cienājusi ar sklandraušiem un pūteli.

Elmas bērnībā pūteli taisīja mamma. «Daudzas vecās saimnieces taisīja. Tas bija kā launaga ēdiens. Tur vēl ir lielā, sastīpotā bļoda, ar kuru mamma nesa uz pļavu strādniekiem launagu,» Elma rāda. «Ēda katrs ar savu karoti. Vislabāk pūtelis garšo vasarā, karstā laikā, ir atspirdzinošs.»

Mammas meistarstiķis bijis arī cits kurzemnieku ēdiens — skābputra. «Izvāra putraimus, ielaiž iekšā rūgušpiena kunkuļus, pieliek krējumu klāt, tad tam kādu dienu ir jāpastāv, jāieskābst.»

Elmas vīrs, vidzemnieks, par skābputru neesot bijis sajūsmā. «Vairs nevārījām, tas process ir aizmirsts,» viņa nopūšas.

Bet Imants Ziedonis Kurzemītes ceļojumos skābputru dažādās mājās baudīja un tik poētiski aprakstīja, kā kunkuļi noslīd kaklā! Vai pie Zadiņiem arī nebija iemaldījies. «Bija, bija!» Elma priecīgi atsaucas. «Viņš tur, kur ir Valpenes piramīda (pēc Ziedoņa ieceres par godu Krišjānim Baronam veidots akmeņu krāvums — red.), vēl stādīja bumbulvītolus. Man arī iedeva vienu stādu. Tas mūsu ceļa galā iestādīts, re, tur šķūnim pretī!»

Līdzīgi raksti

Sofija Jansone, atzinība filozofijas olimpiādē

Sajūta, kad priekšā ir balta lapa un ir nepieciešams laiks, lai prāta zobratiņi iegrieztos un rastos pavediens tekstam, Sofijai Jansonei patīk. Maija vidū viņa to piedzīvoja Bari Itālijā, kur notika Starptautiskā filozofijas olimpiāde. Tajā startēja skolēni no 54 valstīm, un starp vairāk nekā 100 dalībniekiem Latviju pārstāvēja ne tikai Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas 12. klases skolniece Sofija, bet arī Elza Šlosberga no Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas. Sofijas eseja novērtēta ar atzinību.N

Uģis Skangals, baltās vārnas aprūpētājs

Balto brīnumu uz veterināro klīniku Liepājā atnesusi kāda kundze, kura to pamanījusi Grīzupes ielā zem automašīnas. «Putns ir gana liels, lai vecāki to izmestu no ligzdas, bet nepietiekami izaudzis, lai varētu lidot un sevi aizsargāt,» paskaidro veterinārārsts. Brīdis starp putnu bērna un pusaudža vecumu esot visbīstamākais, jo viņus apdraud kaķi, suņi, mašīnas… Kundze pamanījusi, ka ap vārnu jau spieto vietējie suņi un kaķi. Klīnikā vārnu uzņēma Uģa kolēģe, veterinārārste Eiženija Roze, taču brīnumputnu nāca skatīties arī pārējie. «Nespēju noticēt!» iesaucas Uģis. Tas esot katra ārsta, ornitologa un dzīvniekmīļa sapnis. «Pagājušajā rudenī Kanādā bija redzēts balts alnis. Albīnisms ir ārkārtīgi reta parādība.» Tiesa, pirms kāda laika albīna vārna esot redzēta Kolkas tuvumā, un zināms, ka viena dzīvo Tallinas zoodārzā.Pēc īsas apspriedes tika nolemts, ka putnam vislabāk

1 no 2 miljoniem Beāte Zonnenberga-Zamberga

Samanta Petakova, 300 maratonu finišētāja

Dažiem tas var šķist nenopietni, bet visus, kuriem tuvojas 30 gadu slieksnis, varu nomierināt — nav šaubu, ka dzīve var pilnvērtīgi sākties arī pēc 30 gadu vecuma. Samanta Petakova (39) tam ir labs apliecinājums. «Ieliku breketes, nokārtoju autovadītāja apliecību un noskrēju 300 maratonus,» viņa palepojas. Samanta ir vienīgā latviete, kura 42 km maratonu noskrējusi jau 300 reižu. Iepriekšējais rekords bija 273, un kopš 2009. gada tas vēl nebija pārspēts. Titula saņēmējs bija vēl viens maratonu kolekcionārs Gunārs Akerbergs. 274. finiša slieksni Samanta sasniedza pērn augustā, bet līdz šāgada aprīlim paspēja sakrāt jau 300 maratonus. Rekords ar rezervi.Samantai skri

1 no 2 miljoniem Evelīna Stiene, speciāli Ir

Klāvs Ozols un Pēteris Bērziņš, Latvijas pārlaivotāji

Latvijā netrūkst cilvēku, kuri brīvās dienas labprāt pavada, dodoties pārgājienos gar Baltijas jūras krastu, — daži pat mērojuši visus 497 kilometrus no vienas robežas līnijas līdz otrai. Arī aktīvās atpūtas entuziasti Klāvs Ozols (30) un Pēteris Bērziņš (27) šogad vēlējās šķērsot Latviju, taču doma par iešanu gar jūras krastu nešķita pārāk oriģināla. «Gribējām izdarīt ko tādu, ko līdz šim neviens vēl nebija darījis, tāpēc iedomājāmies izpētīt, vai iespējams tikt no Zilupes Latgalē līdz pat Bernātu ragam Kurzemē pa upes ceļiem,» stāsta Pēteris. Lai piepildītu sapni kļūt par pirmajiem, kas izlaivo cauri visai Latvijai, sagatavošanās darbos un fiziskajos treniņos pagāja gandrīz gads.Vispirms bija jāizveido upju karte. Latv

Jaunākajā žurnālā