Latviešu pulks

Troickas bataljona sardzes rotas izvadīšana no kazarmām. Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma
Barba Ekmane, Latvijas Kara muzeja vēsturniece
Print Friendly, PDF & Email

Visā Sibīrijā izlīmēti uzsaukumi aicināja brīvprātīgos pievienoties latviešu bataljonam, lai dotos aizstāvēt dzimteni

Daļa no latviešu virsniekiem, kuri Pirmā pasaules kara laikā bija atkāpušies uz Krieviju, nevēlējās pievienoties ne sarkanajai armijai, ne tā sauktajām baltajām armijām. Latviešu sabiedriskās organizācijas Sibīrijā nolēma formēt nacionālas latviešu karaspēka vienības, kuras dotos uz Latviju cīnīties pret vācu armiju un aizsargāt savu zemi no lieliniekiem. Ceļš uz mājām realitātē gan aizņēma daudz vairāk laika.

1. oktobris. 1918. gadā, iestājoties rudenim, sākās darbs pie šādu vienību veidošanas, taču tam bija nepieciešama teritoriju kontrolējošās varas piekrišana. To nodrošināja Krievijas Satversmes Sapulces komitejas kara ministra 1. oktobrī parakstītā pavēle par latviešu bataljona formēšanu Troickā (pilsēta mūsdienu Čeļabinskas apgabalā Krievijā). Brīvprātīgo bataljona formēšanu vadīja Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālā padome. Par bataljona komandieri iecēla kapteini Pēteri Dardzānu. Uzsaukumus ar aicinājumu iestāties bataljonā izlīmēja visās Sibīrijas pilsētās.

Bataljonā iestājās gan latviešu kolonisti un bēgļi, gan no sarkanās armijas dezertējuši strēlnieki. Lai pasargātu bataljonu no iesaistīšanas Krievijas Pilsoņu karā, 16. novembrī tika noslēgts līgums ar Čehoslovākijas nacionālās padomes pārstāvjiem Krievijā par bataljona iekļaušanu čehoslovāku korpusā. Kopā ar čehiem un slovākiem bataljona karavīri pildīja garnizona dienestu, apsargāja Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāli un pakāpeniski evakuējās Vladivostokas virzienā.

Šajā laikā Vladivostokā bija sācies darbs arī pie otras nacionālās latviešu karaspēka vienības — Imantas pulka — formēšanas. 1919. gada februārī 900 vīru lielais Troickas bataljons pārgāja franču militārās misijas pārziņā. Augustā bataljona karavīri kājām veica 500 km garu pārgājienu no Troickas līdz Makušinas dzelzceļa stacijai, no kurienes ceļu turpināja ar vilcienu.

Karavīri pie formastērpa nēsāja nacionālo simboliku, arī vilciena ešelonu, ar kuru troickieši šķērsoja Sibīriju, rotāja sarkanbaltsarkanais karogs.

Pēc smagākajām kaujām 1920. gada janvārī daļa vietējo latviešu kolonistu atgriezās savās mājās — bataljonā palika tikai tie, kuri vēlējās atgriezties Latvijā. 13. maijā, kopumā veicot vairāk nekā 6000 km garu ceļu, 622 troickieši sasniedza Vladivostoku, lai jau pa jūru turpinātu ceļu uz Latviju. 1920. gada 3. oktobrī pirmais kuģis sasniedza Liepāju. Latvijā daļu no karavīriem demobilizēja vai ieskaitīja citās Latvijas armijas vienībās, bet pašu vienību ar nosaukumu «Latvijas strēlnieku pulks» nosūtīja uz Latgali pildīt robežsardzes pienākumus.

5. oktobris. Latvijā šajā laikā vācu militārā vara turpināja pārveidot okupētās teritorijas pārvaldi. 5. oktobrī presē publicēja 27. augusta Austrumu virspavēlnieka pavēli par Baltijas un Lietuvas pārvaldības iekārtu, kurā noteica, ka izveidota «Baltijas zemju militārpārvalde» ar sēdekli Rīgā, kas sadalīta provinču pārvaldēs — Kurzemes pārvalde ar sēdekli Jelgavā, Vidzemes pārvalde Rīgā un Igaunijas pārvalde Tallinā. Rīgas pilsēta palika kā atsevišķs iecirknis. Baltijas zemju militārpārvaldes priekšnieks bija padots vācu 8. armijas virspavēlniecībai.

5.—7. oktobris. Atsākot pirmskara tradīcijas, Vērmanes dārzā Rīgā notika sakņu un augļu izstāde. Paraugus piegādāja gan mazdārziņu īpašnieki, gan dārzniecības. Apskatāmas bija dažādas Baltijā audzētās augļu un dārzeņu sugas, arī vīnogas, dzeltenie tomāti, ķirbji utt.

Izstādes atklāšanā tika uzsvērts, ka pārtikas trūkums ir veicinājis sakņkopības attīstību, tajā skaitā pilsētās. Aprakstot izstādi, īpaši izcelti tomāti, kuru svars sasniedzot pusotru mārciņu (viena mārciņa — 0,543 kg), milzu ķirbji (līdz pat 83 mārciņām svarā) un kāpostgalvas, bagātīgas kāršu pupiņu virtenes. Pilsētas dārzniecība piedāvāja nogaršot dažādu šķirņu ābolus.

Pēc izstādes slēgšanas pirmdien plkst. 15 preces varēja pārdot publikai, un lielāko daļu izstādei atvesto sakņu, dārzeņu un augļu izpirka īsā laikā.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu