Režisors Valters Sīlis savu vēstures pētniecības teātri saaudzējis ar liepājnieku īpašo stilu. Izrāde Liepāja — Latvijas galvaspilsēta ir stāsts par brīnumu, kas varēja arī nenotikt
Režisora Valtera Sīļa jaunā izrāde ir skaidrs turpinājums viņa sāktajai Latvijas vēstures pētniecībai, taču, sadarbojoties ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci un Liepājas teātra pagaidām vēl «jaunajiem aktieriem» (nu jau Klaipēdas Universitātē skolotajam kursam uz pēdām min nākamais, kas mācās turpat pilsētā), tā kļuvusi, gribētos teikt, maigāka un rotaļīgāka. Lai arī tāpat tiek skatīta caur katra atsevišķi ņemta cilvēka likteni un ir gana smaga un daudzšķautņaina.
Ar laikmeta garšu
Ka tā būs spēle bez nopietnības rievas pierē, liecina jau pats sākums: priekškars svinīgi atveras, desmit aktieri — Edgars Ozoliņš, Sandis Pēcis, Rolands Beķeris, Agnese Jēkabsone, Anete Berķe, Mārtiņš Kalita, Kaspars Kārkliņš, Gatis Maliks, Ilze Trukšāne un Laura Jeruma — stāv ar skatienu pāri horizontam un labi nostādītās balsīs runā par tiem, kas brīvību atveda — Akuraters, Ulmanis, Skalbe, Otīlija Muceniece… Dziļi paklanās. Priekškars svinīgi aizveras.
Kad tas veras no jauna, viņi jau velk mugurā dāmu mēteļus un strādnieku kamzoļus (Ievas Kauliņas kostīmi) un cits caur citu piesauc vārdus, ko vēsturei saglabājušas tikai avīžu hronikas un sīkrakstiņi — nav šiem cilvēkiem cita pieminekļa. Ikviens pēc kārtas ieņem vietu skatuves malā, kur zem videoprojektora acs novieto te kādu senu fotogrāfiju, te izrādes maketu, un tad skatuves dziļumā uz ekrāna parādās iela vai ostas skats, vai istaba ar visām mēbelēm. Tāda ir Uģa Bērziņa scenogrāfija Mārtiņa Feldmaņa gaismās. Uz šā fona aktieri spēlē, kamēr «istabā» milzu roka, teiksim, burza kabatlakatiņu un ekrāna palielinājumā tas pārvēršas par kaislību bangotu palagu mīlaspāra gultā. Citkārt kamera notēmēta uz kādu seju, un tad raženais Sandis Pēcis, nometies ceļos Agneses Jēkabsones priekšā, uz ekrāna ir piecgadīgs puika, kura acīs ir bailes un bezcerība, aizvien no jauna mammas lūgumam pēc malkas pagales piebilstot iemācīto «lūdzu». Smagas ir tās 200 pāri dienas no 1918. gada 20. novembra, kad Liepājas laikrakstā parādās ziņa, ka Rīgā kādi censoņi nodibinājuši Latvijas valsti, līdz 1919. gada 27. jūnijam, kad no kuģa Saratova nokāpj Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība.
Tomēr ik pa laiciņam pie klavierēm piesēž tapieris Normunds Kalniņš un kāds vai kāda, balsi gramofona ieraksta āža tembrā tricinot, rociņas lauzot un dejā tipinot, dzied dziesmas brāļu Laivinieku stilā. Jo arī tās ir laikmeta zīmes, ko precīzi stilizējuši komponists Reinis Sējāns un horeogrāfe Kristīne Brīniņa.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.