Tāda eksistē tikai manā galvā, tāpēc vēlēšanās izmantošu lielisku rīku — pildspalvu!

Ja jums ir sajūta, ka sēžat mazmājiņā un lasāt paaudžu atstāto dzēlību mantojumu, visticamāk, jūs esat kādu laiku pavadījis sociālajos tīklos, lasot vēlētāju, partiju biedru un topošo kandidātu komentārus. Varbūt arī jums strīdu karstumā ir sajukušas visas burtu kombinācijas — JKP un KPV, SKDS un IKP (labi, ka ne KKK).

Pirms četriem gadiem tā tiešām nebija vai nebija tik primitīvi, vai arī mana paaudze un draugi neiesaistījās politikā, un es nelasīju Delfu komentārus. Tad es vēl nezināju, kā ekspertu komisijas Saeimā pieņem lēmumus, kādu buļļa plāceni no tribīnes laiž deputāts Kalnozols, kā deputāte Stepaņenko gara acīm redz autobusus, kuri it kā uz Saeimu saveduši piketētājus, ka pat deputāte Rībena, visa iekš balta kā tautumeita, var būt tik rupja kā piedzēries tēvainis attiecībā pret vēlētājiem pie Saeimas. Krogā Juglas priedes vai Pļavnieku ēdnīcā Trīs pelmeņi to varētu sagaidīt, bet deputātiem tā nepiedienas. Tas gan nenozīmē, ka visi deputāti mums ir vienādi un Latvija, jo īpaši simtgadē, — neizdevies projekts, visi aizbraukuši, sēž maza čupiņa nelaimīgu Cibiņu, tik vien kā Kaimiņu ar Gobzemu atstājuši izslēgt gaismu.

Kā teica Hamleta draugi, «Dāņu karalistē kaut kas ir satrunējis». Kaut kas — nevis viss un visi. Horācija draugam Mar-ce-lam gan bija gatava atbilde: «Par labu visu vērsīs Dievs.» Ja ņem vērā, cik viegli Dievs atrisinājis Tuvo Austrumu konfliktu un kā palīdzējis visām iesaistītajām pusēm Otrajā pasaules karā, viņu mēs tiešām varētu likt mierā.

Ja politiskā un kultūras elite ir atrāvusies no tautas, es arī šaubos, vai maz vēlams šajās pārdomās iestarpināt Šekspīra atsauces. Jebkurš aicinājums izteikties par vēlēšanām rada vēlmi kā pravietim Jonam ielēkt jūrā un laiku līdz 6. oktobrim pavadīt Lielās Zivs vēderā. Jo būs taču dzīve pēc vēlēšanām, un nāksies sastrādāties arī ar tiem līdzcilvēkiem, ar kuriem esi balsojis stipri atšķirīgi, vai vēl ļaunāk — par kādu no divām «vienīgajām» īsteni liberālajām partijām.

Es vēl neesmu izlēmusi, par ko balsot. Ja kāds apsolītu vienu man svarīgu lietu, piemēram, piešķirt līdzekļus, lai Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrs nepieciešamības gadījumā strādātu arī brīvdienās un izvarotajām sievietēm nebūtu jāgaida no piektdienas vakara līdz pirmdienas rītam nemazgājoties, es laikam pat neprasītu, no kurienes šie līdzekļi tiks ņemti. Mums katram ir savs aklais punkts.

Ideālā partija, kura solītu Rīgā stādīt koku alejas, ratificēt Stambulas konvenciju, ieviestu  Kopdzīves likumu, sapulcinātu deputātus, kuri nemētātos ar homofobiskiem, antisemītiskiem un rasistiskiem izteicieniem, neuzskatītu visus musulmaņus par teroristiem un mācētu programmā salikt komatus, — tāda dzīvo tikai manā galvā. Vai arī nepārkāps 5% slieksni.

Izraēlā reiz vēlēšanās bija lielisks protesta balsojums, kurš vismaz sākumā pat šķita konstruktīvs — Pensionāru un invalīdu partija. Toreiz vīlušos un politisko konfliktu nogurdinātos jaunos vēlētājus iedvesmoja solījums cīnīties par to, lai vismaz mūža nogalē cilvēki saņem cienīgu pensiju un medicīnisko palīdzību. Pēc 2006. gada vēlēšanām septiņi pensionāri apjukuši neveikli uzkāpa uz skatuves — bija skaidrs, ka tādu rezultātu neviens nebija paredzējis.

Atšķirībā no Izraēlas mūsu rokās ir lielisks līdzeklis — pildspalva! Mēs varam svītrot netīkamos deputātus, arī pēdējam bārenim sarakstā likt plusu, tā veidojot puslīdz pieņemamu sarakstu. Jo ideālas partijas ar perfektu sarakstu vienkārši nebūs nekad.

Tātad — kādi ir mani izvēles kritēriji?

Es balsošu par tiem, kuri ir darījuši sakarīgas lietas sabiedrības labā arī krietni pirms iesaistīšanās politikā.

Saeimas deputāti pārstāv Latviju arī Eiropā un pasaulē, būtu tikai jēdzīgi, ja viņi spētu komunicēt svešvalodās.

Balsošu par jaunajām sejām politikā — šeit es nedomāju tikai gados jaunus un no vaiga daiļus jauniešus, drīzāk jau tos, kas ir pasniedzēji, kultūras cilvēki, arī juristi vai ekonomisti, kuri saprot, ka līdzdalība pilsoniskajā sabiedrībā mūs pasargā no populisma. Latvija ir maza valsts, un ir viegli saprast, kurš deputāta kandidāts ir nozares lepnums un kurš spēj tikai skaļi kritizēt kolēģus un konkurentus, piedāvājot vietā populārus, bet tukšus lozungus.

Latvija nav bēdu stāsts, es 90. gados dzīvoju Latgalē, tāpēc novērtēju to deputātu darbu, kuri veidojuši sazobi ar Eiropas izglītības un kultūras projektiem. Piemēram, beidzot ir pabeigta Rundāles pils! Mēs nevaram visi balsot par Lancmaņa kungu, bet mums ir citi lieliski kultūras cilvēki, kuri to ir paveikuši.

Tā noteikti būs kāda no partijām, kura nebaidījās iet praidā un izteikt savu atbalstu LGBT tiesībām Latvijā.

Un gribētos, lai šīs partijas deputāti mīlētu kokus arī pilsētvidē, lai cīņā «koku alejas pret četrām autojoslām» reizēm uzvarētu oši, ozoli un liepas. Lai Valdemāra ielā varētu elpot.

Mani joprojām satrauc 5% barjera, tāpēc nāksies vien galējo lēmumu pieņemt, graužot nagus un skatoties Panorāmu pēdējā pirmsvēlēšanu nedēļā. Iespējams, dzerot alu Rudais grēks.