Izklaides vārdā

Latviešu vēja tunelis Toma Krūza lēcienam

Pārliecināti varoņi, kas par savu rīcību nešaubās ne sekundi. Bīstamās situācijās viņi metas iekšā uz galvas — dažkārt arī burtiski —, un pasaules glābšana ir «tikai» daļa no viņu rutīnas. Šādi varētu raksturot lielāko daļu spraiga sižeta varoņsāgu, kas top Holivudā par astronomiskiem (simt miljonu dolāru un vairāk) budžetiem. Lai arī šāda mēroga izklaides «pagatavošanas receptes» nesenākās kino vēstures laikā nav radikāli mainījušās, laikmets, kurā šādas filmas skatāmies, tomēr piešķir papildu noskaņu. Sestajā un jaunākajā Neiespējamās misijas filmā (tradicionāli ar Tomu Krūzu galvenajā — Ītena Hanta — lomā) nevar nepamanīt, ka šāda veida vēstījumi sociopolitiskās nestabilitātes un apjukuma laikos kalpo kā veldzējošas aizmiršanās oāzes. Neiespējamā misija: Sekas divarpus stundu garumā patīkami nomaina nekonkrētības pilno ikdienu ar sekošanu spriegam, izklaidējošam stāstam, kurā nevienam nav laika minstināties. Ironiski, arī ne visai veiksmīgi fiksie lēmumi pārsvarā noved pie pozitīva rezultāta (te vēl viena atšķirība no realitātes).

Lielais lēciens

22 gadus ilgajā filmu sērijas pastāvēšanas laikā Sekas ir darbs, kam ir saites ar Latviju. Filmas vajadzībām vietējais uzņēmums Aerodium uzbūvējis pasaulē lielāko vēja tuneli, kas uzprojektēts triecientempā — divu nedēļu laikā. Tunelis izmantots, gan uzņemot ainu, kur Toma Krūza varonis lec ar izpletni, gan tai trenējoties. Laikā, kad kino lielā mērā paļaujas uz elektroniski veidotiem specefektiem, režisora Kristofera Makverija lēmums notikumus atveidot pēc iespējas autentiskāk, protams, ir neordinārs un dārgs. Minētās izpletņlēkšanas ainas sākums iefilmēts, Krūzam lecot no lidojošas lidmašīnas, bet traukšanās cauri mākoņiem, lai beigās nolaistos uz Parīzes Grand Palais jumta, uzņemta, lidojot Aerodium tunelī, protams, ar tehnoloģiju palīdzību pievienojot negaisa mākoņus. Atgriežoties pie dārdzības, der ieskicēt aprises: Aerodium veidotāji min, ka tunelis stundas laikā nodedzina ap 800 litriem degvielas. Arī sagatavošanās izpletņlēkšanas ainai un īstā kadra notveršana ir prasījusi ap 100 lēcienu ar izpletni, kas nozīmē — tikpat reižu ir jāpaceļas arī lidmašīnai. Ironiski, bet Holivudu zaļās kino veidošanas jeb green filmmaking vilnis acīmredzot vēl nav skāris.

Vai ieguldīto atcerēsies?

Neiespējamās misijas veidotāju tiekšanās pēc autentisma, tajā skaitā, filmas uzņemšana uz 35 mm lentes kā pirmsdigitalizācijas laikos, protams, ir aizkustinoša. Taču — vai šos pūliņus kāds ilgi paturēs atmiņā? Astronomiski dārgi un ambiciozi projekti sen vairs nav retums, kā tas bija Holivudas zelta laikmetā, kad Kleopatra (1963) vai Ben-Hur (1959) bija īpaši notikumi, kas ar budžeta vērienu gandrīz vai satricināja kinoindustriju. Mūsdienās konkurence ir sīva, un, ja publikas pārsteigšanai ir pieejami līdzekļi, tie netiek žēloti. Lielākā daļa pasaulē dārgāko filmu ir uzņemta tieši pēdējās desmitgades laikā. Cik no tām jūs varat nosaukt?

Māk izklaidēt

Taču jaunākajai Misijai tukšu dižošanos pārmest nevar. Filma ir saturīgs un labi izlaidējošs grāvējs, kurā aplūkotas gan varoņa morālās dilemmas, gan ieskanas konspiratīvi vēstījumi. Par laimi, viss ir pasniegts ar veselīgas pašironijas un humora piešprici. Skatoties filmu, ir arī skaidrs, kāpēc Neiespējamās misijas franšīzē Toms Krūzs nav bezkaislīgi nomainīts pret citu — jaunāku un aktuālāku — izpildītāju: Krūzs ir labs aktieris, kas gatavs pārgalvīgi strādāt bez aizvietotājiem un kaskadieriem pat visbīstamākajās epizodēs. Viņš pats lidina helikopterus, lec ar izpletni un pārlēcienā no jumta uz jumtu lauž potīti (šis brīdis, starp citu, ir redzams filmā). Skatoties šo spriedzes pilno darbu un apzinoties aktieru un pārējās komandas ieguldījumu, nepamet sajūta, ka arī pats uzņemšanas process bijis kas līdzīgs trillerim.