Baltijas jūrā plešas mirušās zonas, kas pārsniedz Latvijas izmērus 2

Saulriets Baltijas jūrā pie Palangas. Foto: BNS/LETA
Ieva Jakone

Baltijas jūrā ir zemākais skābekļa līmenis pēdējo 1500 gadu laikā, un lielā mērā pie tā vainojamas cilvēku darbības. Šokējošo paziņojumu, kas balstīts somu un vācu zinātnieku pētījumos, apstiprina arī Latvijas zinātnieki.

Skābekļa trūkuma dēļ jūrā vairāk nekā 70 tūkstošu kvadrātkilometru platībā izveidojušās mirušās zonas, kurās nespēj izdzīvot ne zivis, ne citas jūras radības, skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta Jūras monitoringa nodaļas vadītājs Juris Aigars. Salīdzinājumam — visas Latvijas teritorija ir 64,6 tūkstoši kvadrātkilometru. Neliela mirusī zona izvietojusies arī Rīgas jūras līcī.

Visvairāk no mirušajām zonām cieš mencas, kuru populācija strauji sarukusi. To apliecina nozvejas skaitļi. Astoņdesmito gadu vidū nozvejoti vairāk nekā 400 tūkstoši tonnu mencu, bet tagad knapi 50 tūkstoši tonnu, liecina Starptautiskās Jūras pētniecības padomes apkopotā statistika.

Ir skaidro hidroekologs Juris Aigars, mirušo zonu plešanos Baltijas jūrā ietekmē klimata pārmaiņas, kuru dēļ ar skābekli bagātais ūdens no Ziemeļjūras vairs neieplūst Baltijas jūrā. Taču liela loma ir cilvēku darbībām — jūrā nonākošā slāpekļa un fosfora dēļ, ko rada vides piesārņojums, vairojas aļģes. Pēc Pasaules Dabas fonda datiem, tās savairojušās par 70%. Kad aļģes atmirst un nosēžas dziļāk jūrā, tās patērē tur esošo skābekli, kura vairs nepietiek jūras radībām.

Lai situāciju uzlabotu, Baltijas jūru ieskaujošās valstis jau 2007. gadā izstrādāja rīcības plānu un apņēmās strauji samazināt slāpekļa un fosfora piesārņojumu, kas jūrā lielākoties nonāk no lielajām upēm. Abi piesārņotāji visvairāk rodas lauksaimniecībā, piemēram, no zemes apstrādes un mēslošanas. Otrs biežākais rašanās avots ir atmosfēra — no izplūdes gāzēm, apkures, kuģošanas u.tml.

Ar slāpekļa samazināšanas plānu Latvijai iet gludi, bet ar fosforu ne. Pēc Baltijas jūras vides aizsardzības komisijas datiem, no 2012. līdz 2014. gadam tā daudzums Rīgas jūras līcī pieaudzis par 3,2%, salīdzinot ar 1997. — 2003. gadu. Tikmēr, piemēram, Somu līcī fosfora apjomu ir izdevies samazināt uz pusi, bet Baltijas jūrā kopumā gandrīz par piekto daļu.

Kāpēc atpaliekam no pārējām valstīm un ko politiķi dara, lai situāciju uzlabotu, lasiet Ir rakstā Tuksnesis jūrā.

Komentāri (2)

QAnon 19.07.2018. 14.35

Ja Baltijas jūra būtu dziļāka, nogrimušās organiskās vielas anaerobos apstākļos baktērijas pārvērstu metānā un ogļskābā gāzē, pie mums tās pūst. Cik aļģes saražo skābekli augot, tik tās patērē sadaloties un ne grama vairāk. Jūras piesārņojumu: aļģes un medūzas var savākt un izmantot kā energoresursu un pāri palikušos minerāļus, tos pašu slāpekļa un fosfora savienojumus, kā mēslojumu lauksaimniecībā. Ja mums būtu attīstīta slieku audzēšana, kā ASV, slieku saražotais biohumuss uz lauka sadalītos tikai vairāku gadu laikā un daudz mazāk minerāļu ieskalotos ūdenstilpnēs. Ja apģērbu mazgātu lietus ūdenī, tad aizietu divas reizes mazāk mazgāšanas līdzekļu, kas arī satur fosforu.

0
0
Atbildēt

0

Vahamurka 19.07.2018. 13.01

Nav nekāds brīnums,ja mazās upes tiek pārvērstas par grāvjiem,pa kuriem pēc iespējas ātrāk notecināt ūdeni,turklāt vēl lielie latifundisti laukus piear cieši pie grāvju malām,un minerālmēsli pa tiešo var doties uz jūru.

0
-1
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu