Starptautiskā vides eksperte Zinta Zommers (38) uzskata, ka dabas sargāšanai šobrīd vajadzētu būt daļai no latvietības
Vīgriežu limonāde ir dzēriens, ar ko mums atvēsināties piedāvā Valtera restorāns Vecrīgā. Zinta Zommers pavaicā man, kas ir vīgriezes. Labā latviešu valodā, lai arī dzimusi un augusi Kanādā. Zintas vecvecāki ir latvieši, kuri devās kara bēgļu gaitās. Jūnija sākumā, Vides ministrijas aicināta, viņa ieradās Rīgā kopā ar kolēģiem no Starpvaldību klimata pārmaiņu padomes (IPCC). Padome apvieno 195 valstu zinātniekus, kuri ar saviem pētījumiem apgādā ANO un ietekmē vides politikas plānošanu daudzviet pasaulē. Zintai ir doktora grāds zooloģijā, viņa sarakstījusi divas grāmatas par globālo sasilšanu, arī veidojusi vairāku Āfrikas valstu vides politiku. 2015. gadā viņa strādāja ANO klimata pārmaiņu atbalsta komandā Parīzes līguma parakstīšanas laikā.
Pēc pirmās aukstās zupas karotes Zinta sajūsmā iepleš acis: «Mmm, tā ir Latvija! Es atceros šo garšu, kad ciemojos bērnībā.» Kanādā viņa apmeklēja latviešu skolu, dejoja tautas dejas un piedalījās Dziesmusvētkos Latvijā. Pirmoreiz Rīgā ieradās 1990. gadā un nogaršoja Laimas konfektes, ieraudzīja Brīvības pieminekli. «Mani vecvecāki bija lauksaimnieki, un es atceros, ka viņi stāstīja, cik svarīga latviešiem ir daba. Tās sargāšanai šobrīd vajadzētu būt daļai no latvietības, vai ne?» saka pētniece. Es piekrītu un īsi izklāstu pēdējā laika vides jaunumus: nelegāla riepu uzkrāšana, stīvēšanās par pudeļu depozītu nu jau 14 gadus un zemkopības ministra Jāņa Dūklava atziņa, ka viņš pa savu logu neredz plastmasas pudeles. Patlaban Latvijā kopumā no visiem atkritumiem otrreizējā pārstrādē nokļūst tikai 35%, jau 2020. gadā būs jāpārstrādā vismaz 50% mājsaimniecības atkritumos esošā papīra, metāla, plastmasas un stikla atkritumu. Vaicāju Zintai, kāpēc politiķi un valsts pārvalde nesaprot pārstrādes nozīmi? «Viņu darbs nav viegls. Es to zinu, jo devu padomus Amerikas un Sjerraleones valdībai. Tā ir cīņa. Negribas pieņemt tālejošus lēmumus, ja valdīšanas laiks ir tikai četri gadi, kuros vajag taču sabiedrībai parādīt, ka esi kaut ko paveicis. Maksāt par lēmumiem, kas nesīs ieguvumu pēc desmit gadiem, ir grūti.» ANO vides programma ilgstoši mudinājusi valdības domāt tālejoši, taču tām dzīves kvalitātes mērs ir IKP. Piemēram, Butānā esot cits atskaites punkts — laimes indekss. «Man ik pa laikam jautā, kāpēc es konsultēju valstisko sektoru. Tur taču neesot vieglu atbilžu. Jā, bet es redzu izaugsmi. Piemēram, Latvija ir ļoti izaugusi pēdējos 20 gados.»
Šobrīd Zommers strādā pie pētījuma Indonēzijā. Pasūtītājs ir apdrošināšanas kompānijas, kuras vēlas samazināt plūdu radītos zaudējumus. Jo tie iztukšo apdrošinātāju makus. Zinta uzsver, ka arī Eiropas Savienības ierēdņiem tas drīz būs jārisina, jo kompensāciju maksājumi lauksaimniekiem ir iespaidīgi. «Plūdus mēs apturēt nevaram, taču varam nemest zemē atkritumus, lai tie neaizsprosto notekas un neiekļūst okeānā,» stāsta Zinta. Daudzviet valstiski par to netiekot domāts, atrunājoties, ka nav naudas. Tāpēc apdrošinātāji rosina piesaistīt privātus līdzekļus, lai valdība varētu uzbūvēt, piemēram, plastmasas pudeļu šķirošanas centru. Kad sistēma nestu ienākumus, varētu atmaksāt privātajiem ieguldītājiem. Zommers uzsver, ka atkritumi ir un būs problēma. Piemēram, Kanāda un Amerika savulaik tos sūtīja uz Ķīnu, taču tur vairs neņem pretī.
Zinta dzīvo Londonā, taču strādā pie projektiem vairākās valstīs. Rakstot doktora darbu Oksfordas Universitātē zooloģijā, Zinta vairākus gadus vāca datus Ugandā, pētot, kā dabas pārmaiņas ietekmē cilvēkus un šimpanzes un kā tas saistāms ar Ebolas vīrusa un HIV izplatību. Pēc grāda iegūšanas 2012. gadā viņa devās uz Nairobi, lai strādātu ar ANO, un vēlāk uz Sjerraleoni.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.