Ceļā bez grāmatām

Uz robežas ar Vāciju pārbauda visus rakstītos tekstus. Toties Rīgā ar sajūsmu uzņem dzintara rotas no Palangas

Kara laika cenzūras jaunie noteikumi paredzēja — šķērsojot robežu starp Vāciju un Austrumu pārvaldi, tajā skaitā Latviju, notiek visu rakstīto un drukāto tekstu pārbaude. Cilvēkiem ieteica ceļā neņemt līdzi grāmatas vai laikus iesniegt tās speciālās pārvaldes vai pasta kontroles iestādēs pārbaudīšanai, lai saņemtu izziņu, ka kontrole jau veikta.

Kā savu pilsētu Rīgu 1918. gada jūnijā redzēja kāds Baltijas Ziņu žurnālists? «Nolijis lietus. Putekļu mākoņi izzuduši, un viņu vietā plūst ziedu un koku smaržas. Vītola zari sniedzas pilsētas kanālā, itin kā kādu noslēpumu meklēdami. Silts. Vietām sēž cilvēki, lasa grāmatas vai laikrakstus. Bērni, uz augšu lēkdami, smejas. Ap skatu logiem pulcējas ziņkārīgi gājēji. Bet logā izliktas labas lietiņas: desas, zivis, saldumi, piparu kūkas, itin kā par ziņu, ka viss krietni sapiparots cenu ziņā. Paveros pret cilvēkiem un ieskatos sejās: cik viņi vāji. Jā, jo karš gulstas uz visiem. Aizeju mājās, atveru logu un skatos debesīs, kuras pamazām pieņem vakara noskaņu. Kaut kur spēlē klavieres un dzied par laimi. Varbūt, ka tāda patiesi kaut kur ir.»

Kas vēl satrauca rīdziniekus?

11. jūnijā presē publicēts atgādinājums, ka krievu valdības laikā Rīgā bija aizliegts braukt ar velosipēdu pa trotuāriem, bet tagad velosipēdisti omulīgi ripinoties pa kājniekiem nolemto ielas daļu un ar zvaniņu uzmundrina gājējus griezt tiem ceļu. Izteikts lūgums varas iestādēm atgādināt visiem riteņbraucējiem, ka viņiem jāturas ielas vidū.

Šajās dienās Rīgā tirdzniecībā parādījušās no Palangas Lietuvā atvestas dažādas, ļoti skaistas dzintara rotas, kas izpelnījušās dāmu piekrišanu. Agrāk dzintara izstrādājumi Rīgā bijuši maz pazīstami un atrodami galvenokārt vīriešu lietotajos cigāru un papirosu turētājos.

Jūnija otrās nedēļas sākumā presē publicēti satraukuma pilni ziņojumi par katastrofu jūrā netālu no Lielbritānijas krastiem. 6. jūnijā pēc sprādziena uz pusēm pārlūza un nogrima HS Koningin Regentes — viens no trim holandiešu peldošajiem hospitāļiem, kas bija ceļā no Bostonas uz Roterdamu, lai pārvestu ievainotos britu karagūstekņus un civilpersonas, kas Lielbritānijas un Vācijas vienošanās rezultātā iekļauti apmaiņas sarakstos. Izdzīvojušos apkalpes locekļus uzņēma pārējie karavānas kuģi. Vācu puse noliedza, ka būtu mīnējusi kuģu ceļu vai kā citādi apdraudējusi ar sarkanajiem krustiem apzīmētos kuģus. Vācieši apgalvoja, ka vainojama kāda dreifējoša britu jūras mīna. Katastrofa uz laiku pārtrauca hospitāļu kuģu braucienus, kas tika atzīti par nedrošiem. Vēlākos vēsturnieku pētījumos gan noskaidrots, ka šo holandiešu peldošo hospitāli nogremdēja no vācu zemūdenes UB-107 izšauta torpēda.

Šī bija tikai viena no epizodēm Pirmā pasaules kara laikā, kad bojā gāja kuģi gan ar dažādām kravām, gan tūkstošiem pasažieru. Kara gados piekrastes zonās bija izveidoti plaši mīnu lauki, un kaujas uzdevumus pildīja dažādu jaunu tipu karakuģi, arī zemūdenes. Vācu spēku vadība zemūdenes uzskatīja par savu vienīgo reālo līdzekli cīņā pret Lielbritāniju un jau kopš 1916. gada beigām bija sākusi nežēlīgu zemūdeņu karu pret kuģiem, kas devās uz Lielbritānijas ostām. Izvirzīto mērķi — pārtraukt britu tirdzniecības sakarus, kam vajadzētu novest pie bada Lielbritānijā — izpildīt gan neizdevās. Tāpat neizdevās piespiest britus atteikties no viņu organizētās Vācijas blokādes no jūras puses.