Raibā buķete jeb Ko mediji tev nestāsta

Tie, kuri paši piedzīvojuši padomju laikus, atcerēsies, kā toreiz nevarēja nopirkt praktiski neko. Visas iecienītās preces bija deficīts un veikaliem bija tāds niķis – sapakot kādu iekārotu mantu ar nekur nederīgiem krāmiem un tad pārdot pircējam. Grāmatnīcās mēdza “izmest” deficīta grāmatu, kurai obligāti komplektā bija jāpērk viena vai pāris galīgi neejoši izdevumi, piemēram, Brežņeva “Mazā zeme”. Gribi labu lasāmvielu – pērc arī krāmus klāt, lai veikals var atskaitīties, ka izpildījis “Mazās zemes” vai kāda citu diženo proletariāta paradīzi slavinošo (ne-) daiļdarba pārdošanas plānu.

Situācija ap izglītības reformu patlaban ļoti atgādina to laiku veikala pūles “iesmērēt” pircējam raibo buķeti – tajā ir samaisītas daudzas un dažādas izmaiņas, iepakotas dāvanu papīrā ar uzrakstu “Ļoti laba reforma – apstiprini mani!” un nolikta likumdevējam uz galda, piekodinot, ka vaļā taisīt nebūtu vēlams – jāapstiprina, kāda ir, vai jānonāk valsts izglītības nākotnes “noracēja” lomā.

Šis, manuprāt, būtu īstais laiks un vieta ceturtās varas “uznācienam” – izanalizēt, piesaistīt speciālistus un izpētīt, kas “lācītim vēderā”. Plaši tiek tiražēts viedoklis, ka tie, kuri neapstiprina reformu, ir “stagnāti un nākotnes noracēji”. Vai tā ir? Paanalizēsim, kas tika piedāvāts.

Lai arī reformas virzītājs – Izglītības un zinātnes ministrija – šo apjomīgo paku dēvē par jauno izglītības satura reformu, tomēr izglītības satura reforma vai kompetenču izglītības ieviešana ir tikai daļa no IZM piedāvātā projekta. Tajā vēl ir iekļauta pārvaldības reforma, valodas reforma, finansējuma reforma, sešgadnieku reforma – kopumā 17 jomas bija paredzēts reformēt.

Lai man piedod šīs paketes autori, bet tajā ar vērtīgām refomām kopā ir salikti arī nepārdomāti un pat nepieņemami ierosinājumi. Šoreiz likumdevējam pienākas uzslava, ka tas neapstiprināja raibo buķeti tādu, kāda tā tikai iesniegta. Saeimas Izglītības komisija un deputāti tomēr vērtēja piedāvāto un spēja pastāvēt uz to, ka šis nekvalitatīvais reformas izstrādājums esošajā veidolā nav apstiprināms.

Diemžēl līdz sabiedrībai nonāca informācija, ka Saeima ir pret kompetenču izglītību, jo, lūk, nav apstiprinājusi reformu. Bet ja palūkojas uzmanīgi, tad tieši pret izglītības satura reformu būtībā neiebilda neviena Saeimas frakcija, ne ZZS un pat ne “Saskaņa”. Lieli iebildumi izcēlās pret sešgadnieku sūtīšanu uz skolu. Vai kāds ir manījis kādu saprātīgu ministrijas argumentu, kāpēc sešgadnieki būtu jāpārceļ uz skolu? Ja padomā kārtīgi, par ko ir runa, tad sanāk, ka pamatā paredzēta bija sešgadnieku pārcelšanu uz citu ēku. Starp citu, tas nozīmētu lielas pārmaiņas skolu iekārtojumā. Sešgadniekiem ir vajadzīgas citādas telpas. Viņi vēl guļ diendusu, tātad vajadzīga vieta arī tam. Ir jāņem vērā vecuma posma psiholoģija, attiecīgas higiēnas normas. Bērnudārzā tas viss jau ir. Ja tiešām gribam savādāku sešgadnieku apmācību, kāpēc nevar atstāt bērnus bērnudārzā un dot tiem attiecīgu programmu? Vai tiešām budžetā ir tik daudz naudas, lai risinātu visus jautājumus, kuri ir saistīti ar sešgadnieku pārcelšanu uz citām ēkām. Būvniekiem būs darbs, nauda būs apgūta (visdrīzāk ar visām parastajām blaknēm), bet vai bērniem no tā būs labāka izglītība?

Tas nav vienīgais strīdīgais jautājums. Būtu jāizprot, piemēram, vai skolēnu minimuma noteikšana vispār nepārkāpj Satversmē noteiktās tiesības uz izglītību.

Arī citās reformas paketes sastāvdaļās bija nekvalitatīvi ierosinājumi. Negribu pārāk iedziļināties dažādo reformu finesēs, bet vērojot Saeimā notiekošo un īpaši traci ārpus tās, mieru neliek jautājums – kāpēc vienā rāvienā uz apstiprināšanu bija jāvirza tik daudzu reformu konglomerāts? Vai to nebija iespējams jau pašā sākumā sadalīt būtiskajās pakās un tās secīgi virzīt uz Saeimu apstiprināšanai.

Ja būtu godīgs reformas uzstādījums, tad patiešām varētu pateikt, kura partija/frakcija ir par vai pret ko. Šobrīd notiek birku karināšana.

Nebija tā, ka Saeimā kāda frakcija noraidīja izglītības reformu – viņiem katram bija savi apsvērumi, kura paketes daļa viņiem nav pieņemama. Atgādināšu vēlreiz, ka tieši pret izglītības satura reformu, kas ir visas šīs “dāvanu pakas” vērtīgākā sastāvdaļa, nenostājās neviena frakcija.

Uzslavu ir pelnījusi Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, kura apturēja nekvalitatīvi sagatavotās reformas daļas. Varu tikai minēt, kāda iemesla dēļ Izglītības un zinātnes ministrija virzīja uz Saeimu tik sasteigtu un haotisku dokumentu. Vai tas notika neapgūtā Eiropas savienības padsmit miljonu finansējuma dēļ, lai tas nebūtu jāatmaksā atpakaļ? Vai reforma jāievieš jau ar septembri, lai varētu paturēt finansējumu? Ja tā, tad ministrijai vajadzēja rīkoties daudz operatīvāk. Ir saprotama vēlme nepazaudēt daudzos miljonus Eiropas finansējuma, prēmijas un pārējo, kas ar to saistīts. Prēmijas ministrijas ierēdņiem par labu darbu nav nekas nopeļams. Ar nosacījumu, ka darbs ir labs un savlaicīgi izdarīts, nevis tāds brāķis kā tagad, pie tam daudz par vēlu izstrādāts. Skolotāji vēl tagad nezin, kas notiks un kādā veidā. Ir 100 pilotskolas, bet kas notiks ar pārējām skolām? Jautājumu ir vesela gūzma, bet atbilžu nav. Ja vēlaties naudu un prēmijas, tad, lūdzu, mīļā Izglītības un zinātnes ministrija, strādājiet kvalitatīvi nevis nogrūžat pašu savārīto deputātiem strebšanai tā, lai viņi vēl paliek vainīgi pie visa.

Saeima no sliktākajiem risinājumiem ir atradusi to labāko. Ja viņi patiešām būtu pret kompetenču izglītību, tad reformas apspriešana būtu apturēta. Koalīcija saprata, ka ir kritiskas daļas, no kurām vajag atteikties un virzīt uz priekšu pozitīvās daļas. Ja deputāti to nebūtu izdarījuši, tad reforma nenotiktu pat tajā daļā, kura ir laba. Bet sabiedrība šobrīd dzīvo pārliecībā, ka Saeima negrib dot bērniem labu izglītību. Mediji ir vienkāršojuši šo situāciju uz izvēli starp “par” un “pret” – vai nu progresīvais tēls vai stagnāts. Tas nav pareizi. Privātiem medijiem ir sava politika, bet par nodokļu naudu uzturēto mediju pienākums bija izanalizēt  pret vai par ko konkrēti ir katra Saeimas frakcija, partija, koalīcija un opozīcija. Tas ir ceturtās varas pienākums!

Situācijas kontekstā nevar neatzīmēt, ka šī reformas pieņemšana mums vēlreiz ir parādījusi mūsu Satversmes tēvu viedumu, veidojot valsts pamatlikumu un mēs varējām pieredzēt demokrātiju darbībā – arī opozīcijai bija iespēja caur komisiju ietekmēt likumdošanas gaitu. Mēs redzējām varas dalīšanas – demokrātijas stūrakmeņa – principa realizēšanu. Kad izpildvara, šajā gadījumā ministrija, bija ieguvusi pārāk lielu varu, tad likumdevējs varēja to nobremzēt. Būtu labi, ja arī ceturtā vara – mediji – iedziļinoties problēmās, gādātu par vispusīgu sabiedrības informēšanu bez birku karināšanas, tādējādi atbalstot demokrātisko procesu un stiprinot sabiedrības ticību savai valstij.

Šobrīd noticis tieši otrādi – sabiedrība ir satracināta, jo atkal “nejēdzīgā” Saeima dara pāri valsts nākotnei. 7. jūnijā cilvēki pat sanāca uz mītiņu pie Saeimas ēkas, lai protestētu. Pret ko? Pret Izglītības ministrijas nejēdzīgo “raibo pušķi”? Pret to, ka mediji nav bijuši savu uzdevumu augstumos, informējot sabiedrību par notikušo? Varbūt pret dažu politiķu bezatbildību, izmantojot radušos situāciju priekšvēlēšanu aģitācijai? Nē, protams. Viņi atnāca protestēt pret deputātiem, kuri mēģināja no Izglītības ministrijas viņiem “iesmērētā” brāķa izvilkt un virzīt tālāk to, kas ir lietojams, lai vismaz kaut kāda reforma notiktu. Labi, ka šoreiz protestētāji bija inteliģenti un nosvērti ļaudis, akmeņi nelidoja, šņabja bode arī palika neskarta. Tagad atliek vien katram no iesaistītajām pusēm godīgi pārdomāt savu ieguldījumu pie radušās situācijas un rūpēties, lai nākotnē lietas tiktu izdarītas labāk. Cerēsim, ka tā arī notiks. Mūsu visu kopējās valsts – mūsu Latvijas labā.

 

Autore ir blogere