Ko atklāj nacistiskās Vācijas propagandas ministra Gebelsa sekretāres atmiņas
Grāmatas priekšvārdā tās sakārtotājs Tore D. Hansens raksta: «Brunhilde Pomsela savā darba dzīvē atradās ļoti tuvu vienam no lielākajiem noziedzniekiem pasaules vēsturē. Tik tuvu kā viņas laikā tikai retais. Viņa strādāja par stenogrāfisti un sekretāri Propagandas ministrijā Jozefa Gebelsa vadībā.»
Tas ir intriģējošs sākums, jo, lai gan par nacistiskās Vācijas nodarījumiem un iekšējām norisēm sarakstīts milzumdaudz pētniecisku grāmatu, šķiet, tieši aculiecinieku un līdzdalībnieku atmiņas varētu līdzēt izprast, kā gan kas tāds pasauli pirms nepilniem 90 gadiem varējis piemeklēt. Pomselas atmiņas ir intriģējošas arī laika ziņā, jo, kā lasāms grāmatas komentāros, viņa nomirusi «naktī uz Starptautisko holokausta piemiņas dienu 2017. gada 27. janvārī Minhenē 106 gadu vecumā». Grāmatas pamatā ir intervijas, ko Pomsela sniegusi 2013. gadā, viņai veltītas dokumentālās filmas Vācu dzīve uzņemšanas laikā, — Hansens pilnos un arī filmā neiekļautos interviju tekstus ir atšifrējis, sakārtojis hronoloģiskā secībā un komentējis. Saprotamu iemeslu dēļ dzīvu Otrā pasaules kara liecinieku un notikumu līdzdalībnieku kļūst arvien mazāk, un tāpēc ikviens, arī tik vēlu nācis atmiņu stāsts, ir uzmanības vērts.
Grāmatas pēcvārdā Ko mūsu tagadnei māca Gebelsa sekretāres dzīvesstāsts sastādītājs nenovēršami nonāk arī līdz publicistei un politikas teorētiķei Hannai Ārentei, kas reiz, rakstot par holokausta stratēģa Ādolfa Eihmana prāvu Jeruzalemē, 1963. gadā pirmoreiz grāmatā Eihmanis Jeruzalemē lietoja vārdkopu «ļaunuma banalitāte». «30. gadu fašisms ir nenoliedzama matrica, ko savā darbā (..) iemūžinājusi Hanna Ārente,» raksta Hansens. «Šodien mēs zinām, kā darbojas ļaunuma kolektīvais mehānisms. Vairs nav nekāda aizbildinājuma. Mēs zinām arī, ka ļaundarībās cilvēks piedalās arī tad, ja sava mazā egoisma dēļ vienkārši nav gatavs skatīties uz notiekošo un iestāties par cita cilvēka tiesībām un cieņu.»
Citētajā fragmentā ietverta kāda pretruna, no kuras klātbūtnes, lasot Pomselas vēstījumu, nav iespējams atbrīvoties, jo tas, ar ko viņa nodarbojas un pie kā atkal un atkal atgriežas, ir tieši aizbildinājuma, savas rīcības vai bezdarbības attaisnojuma meklēšana. Ļaundarības apzināšanās vai nožēla faktiski nav nolasāma. Un mēs atkal neko par ļaunuma sakni neuzzinām, jo kaut kā nosaukšana par banalitāti pati par sevi neko neizskaidro. Arvien no jauna kā vāgnerisks leitmotīvs Pomselas stāstījumā tiek atkārtoti piesaukts intereses trūkums par politiku un tas, ka viņai kā meitenei/sievietei tas bijis kaut kas pašsaprotams. Tā ir vēl viena pretruna, jo, neraugoties uz šo intereses trūkumu, Pomsela, piemēram, apzināti apcer savu attieksmi pret pretošanās kustību Baltā roze un tās traģisko likteni, secinādama, ka ideāli, kas varētu novest nāvē, viņai bijuši sveši, jo viņa jau pieder «pie ģļēvajiem». Grāmatas apjoms ir salīdzinoši neliels, un lielu tiesu no nedaudz vairāk par 120 lappusēm aizņem nodaļas ar ilustratīviem, Hansena liktiem virsrakstiem: «Neko mēs nezinājām» un «Vainīga es nebiju».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.