Režisore Geka aizstāvējusi savu labo vārdu pret VDK manipulācijām

Pagājušajā gadā dokumentālo filmu režisore Dzintra Geka vērsās prokuratūrā, lai tā dod savu atzinumu par viņas iespējamo sadarbību ar Valsts drošības komiteju (VDK). Geka par sevi kartīti ar segvārdu “Velta” atrada VDK kartotēkā, kad par to sāka interesēties 2002. gadā. Kartīte tur bija ievietota 1990. gadā, bet VDK darbinieks, kurš to izdarīja, bija jau miris, svētdien ziņoja TV3 raidījums Nekā personīga.

Pagājušā gada maijā Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas tiesnese Maruta Bite nolēma, ka “Dzintra Geka-Vaska nav bijusi bijušās LPSR VDK komitejas informatore un nav apzināti slepeni sadarbojusies ar bijušo VDK”. Tam pierādījums bija, ka Satversmes aizsardzības biroja (SAB) glabātajās operatīvajās lietās netika atrasts neviens aģentes „Velta“ ziņojums, kā arī bijušā VDK virsnieka, kinostudijas un televīzijas VDK kuratora Andra Nadziņa liecība slēgtā tiesas sēdē, ka Geku “nav bijusi doma ne vervēt, ne iesaistīt kādā kantora darbā”. Tāpat viņš izteicies, ka “šī kartīte radusies 90. gadā, tas ir pilnīgi neiespējami.”

“Manā gadījumā neesmu ne par vienu rakstījusi nevienu ziņojumu. Pie tam neviens nekad nav aicinājis mani sadarboties, nav licis parakstīt nekādu kartiņu… Tad, kad es ieraudzīju savu kartiņu, kad aizgāju uz SAB, manā kartiņā nebija mans paraksts, tikai bija viena drošības komitejas darbinieka paraksts, ar Š burtu, neatceros,” Nekā personīga stāsta Geka.

Viņa uzzināja, ka kartiņa ielikta 1990. gada 31. maijā. “90. gada maijā ir jābūt vājprātīgam, lai piekristu sadarboties ar Valsts drošības komiteju, kas faktiski vairs neeksistēja,” saka režisore.

Par sava vārda atrašanos VDK kartotēkā Geka uzzināja 2002. gadā, kad politiķis Einārs Repše pazīstamo režisori uzaicināja kandidēt Saeimas vēlēšanās no sava jaunizveidotā politiskā spēka. Tad viņa uzzināja, ka par viņu SAB glabājas informācija kā par VDK aģenti ar segvārdu “Velta”.

“2002. gadā brīdī, kad es izveidoju filmu „Sibīrijas bērni“ un visu laiku strādāju pie represēto atmiņu filmēšanas, man tas bija ļoti liels šoks. Es vairākus gadus nevarēju īsti atjēgties,” saka Geka. Tajā pašā gadā Gekai kāda persona, kura nenosauca savu īsto vārdu, piedāvāja no SAB glabātās VDK kartotēkas informantes kartīti izņemt, par to prasot kādu pretpakalpojumu. Kā raidījumam atklāj Geka, viņa nav ielaidusies darījumā ar šo cilvēku.

Raidījums stāstīja, ka ne visās prokuratūras pārbaudes lietās, kurās meklē pierādījumus ziņotāja attiecībām ar čeku, atrodama tikai kartīte. VDK datu bāzē Delta glabātā informācija un liecinieku liecības arī 27 gadus pēc VDK likvidēšanas dažos gadījumos joprojām ļauj izdarīt visai drošus secinājumu par apzinātu sadarbību ar VDK. Vēl nesen kādā prokuratūras pārbaudes lietā pierādīts, ka ziņotājs nodevis citas personas un kādreizējais aģents sadarbības faktu atzinis un līdzīgi kā vēl 60 gadījumos lūdzis lietu izbeigt. Tomēr ir gadījumi kā režisorei Gekai, kur kartīte par cilvēku ielikta aizmuguriski.

To raidījumam apliecina arī Specializētās vairāku nozaru prokuratūras virsprokurore Sandra Daugaviete, kura pieļauj, ka joprojām var būt cilvēki, kuri par savu vārdu atrašanos VDK kartotēkā nezina. Vēl viena daļa VDK ziņotāju nekad netiks atklāti, jo tos darbam savās interesēs pārvervējuši jau neatkarīgās Latvijas specdienesti.

Visu Nekā personīga raidījumu varat atrast šeit.