Staņislavs Prikulis

Katoļu priesteris

Es asmu prīceigs tur, kur es asmu, — saka Staņislavs Prikulis (36). Viņš savu jaunības enerģiju iegulda garīgā darbā, jau 13 gadus kalpojot kā katoļu priesteris. Šobrīd Baltinavas, Šķilbēnu un Tilžas draudzēs. Staņislavs joko — ja citiem trūkst darba, priesteriem tā netrūkstot. Labā nozīmē. Jāsatiekas ar cilvēkiem, jāiet uz izglītības iestādēm, slimnīcām — jāsniedz svētība, atbalsts un padoms.

Staņislavs ir simpātisks gara auguma vīrietis ar laipnu smaidu. Priecīgs par iespēju sarunāties latgaliski. Kad jautāju, cik Staņislavam gadu, viņš aizdomājas un sāk rēķināt. Šobrīd neesot laika domāt par vecumu. «Kotrys cylvāks ir sovā laikā, un jis jiutās labi. Es tagad dūmoju, ka maņ vajadzātu suokt vysu nu suokuma, no nulles, es dūmoju — jaunīšim myusu dīnuos dzeivuot ir daudz gryušuok, nikai beja myusu laikā.» Kaut vai tas, ka tagad esot sarežģītāk nokārtot autovadītāja apliecību. Un tā ar daudzām lietām, ne tikai šofera tiesībām.

Staņislavs dzīvo Baltinavā jau septiņus gadus. Pirms tam kalpoja Balvu un Līvānu draudzēs. Pats nāk no Rēzeknes. Audzis septiņu bērnu ģimenē, Staņislavam ir trīs brāļi un trīs māsas. Ģimene ir ticīga. Lai gan no radiem neviens nav saistīts ar priesterību, aicinājumu kalpot Dievam sajuta gan Staņislavs, gan viņa divus gadus jaunākais brālis Antons, kurš jau vairākus gadus ir Vatikāna diplomātiskajā dienestā, dzīvo un strādā Āfrikas valstī Ruandā. Staņislavs aicinājumu kalpot baznīcai pārdomājis jau pusaudža vecumā, kad mācījies septītajā astotajā klasē. Tad, iestājoties garīgajā seminārā, tika pārbaudīts, vai tā ir viņa patiesā vieta. Staņislavs ir pārliecināts, ka katram jāredz sava vieta pasaulē, jo tad cilvēks var būt laimīgs.

Izvēloties kļūt par priesteri, esot jārēķinās, ka sabiedrībā sākumā var būt arī neizpratne — kāpēc jauns cilvēks, kurš varētu veidot ģimeni, velta savu dzīvi baznīcai? Sabiedrībā vieglāk pieņemt, ja priestera drēbēs redz cilvēku ar lielāku dzīves pieredzi. Tas liekas pašsaprotamāk. Arī Staņislavs atminas kādu sarunu ar Aglonas bazilikas apmeklētājiem, kad viņš vēl mācījies garīgajā seminārā. «Cylvāki soka: tik jauns un jau par gareidznīku. Un es tymā breidī atbiļdieju: tys nav slyktuokīs dzeives veids, kū izavēlēt cylvākam. Dažreiz ir tei sajiuta, ka prīsters ir kaut kas taids, par kū cylvāki nūskumst, bet patīseibā tys i taišni ūtraižuok, tys ir kaut kas ļūti lobs. Es sovu jauneibas energeju varu īlikt vierteigā jūmā.»

Staņislavam kā priesterim esot tik daudz iespēju cilvēkiem izdarīt labu un vajadzīgu. Var dažādās situācijās sniegt žēlastību, spēcinājumu, salaulāt mīlošus cilvēkus, nokristīt bērnus, būt ģimenei garīgais atbalsts. Taču, līdzīgi kā cilvēki mēdz apbrīnot izvēli iet priesterības ceļu, Staņislavs apbrīno cilvēkus, kuri veido ģimenes. «Es, verūtīs iz gimenem, radzu, cik tys ir gryuts aicynojums myusu dīnuos, gimenes dzeive — tys nav vīgli. Myusdīnuos ir tik daudz gimeņu, kurom naīsadūd palikt kūpā. Cīš bārni, un lauluotī cīš.»

Un cieš tādēļ, ka cilvēkiem neesot pareiza vērtību skala. Daudziem galvenā prioritāte ir darbs, nauda, sev labākas dzīves nodrošināšana. Staņislavs ir novērojis, ka šobrīd vairumam cilvēku ir iestājies pagurums. Iemesls — cilvēki vispirms salūst garīgi un tad tikai fiziski. «Cylvāks var vysod padareit vaira, bet tys lyuzums nūteik gareigi — cylvāka dvēselē, pruotā un sirdī. Kod mes styprynojam gareigū pusi, sovu sirdi, pruotu, dvēseli, mes styprynojam Latveju un myusu cylvākus, jo, ja tys pagaiss, vasals un spieceigs cylvāks, pat gudrys cylvāks var vīnā mirklī salyuzt.»

Cilvēkiem garīgā sevis spēcināšana mēdz piemirsties un vairs nešķiet tik svarīga, kad dzīves līmenis uzlabojas. Staņislavs min, ka arī Svētajos Rakstos Vecajā derībā tā bijis arī Izraēlas tautai. Tieši tādēļ ticīgie reizi nedēļā dodas uz baznīcu, lai dievkalpojuma laikā vismaz stundu pārdomātu, kā dzīvojuši, ko darījuši pareizi un ko ne. Tas ir brīdis, lai sevi sakārtotu un spēcinātu garīgi. Šobrīd ir tik daudz iespēju, bet katra iespēja — tā ir jauna atbildība. Un atbildības apziņai jāaug kopā ar iespējām, uzsver Staņislavs.

Viņš ir pārliecināts, ka dzīve ir skaista kopā ar Dievu, jo tad pat grūtos pārbaudījumos cilvēks nav viens. Un dzīve kopā ar Dievu var būt pašiem neapzināta. «Mes vysi zynom, ka zagt un dareit ūtram puori nav labi, tys nav uzlikts kai pīnuokums. Tys ir tai saucamīs dabiskīs lykums, kuru Dīvs ir īrakstejs. Deļ tuo, ja cylvāks dzeivoj piec sirdsapziņas, tod jis dzeivoj piec Dīva lykuma. I tod cylvāks var nūdzeivuot sovu dzeivi — labi un skaisti, pošam nazynūt, paklausūt Dīvam.»

Staņislavu iedvesmo ceļošana, kultūra, arhitektūra, būšana pie dabas, kur var elpot svaigu gaisu un būt prom no modernajām tehnoloģijām: mobilajiem telefoniem, interneta, elektrības. Staņislavam patīk dzīva saruna ar cilvēkiem, dzīvas attiecības.

Šobrīd Staņislavam viens no saviļņojošākajiem notikumiem ir ziņa, ka septembrī pastorālajā vizītē Latvijā ieradīsies Viņa Svētība pāvests Francisks. Staņislavs līdz pēdējam brīdim šaubījies, vai tiešām tas notiks. Tāpēc šobrīd, kad priesteri sarunājas savā starpā un jautā, cik daudz cilvēku no draudzēm plāno doties uz Aglonu, kur pāvests celebrēs svēto misi Aglonas bazilikā, Staņislavs atbild: «Uz pavesta viziti dūsīs vysi, kas var pakustēt. Tī, kurim mašyna salyuzuse — salobuosim, kuram nav degvīlas, mes paleidzēsim, tai lai piļneigi vysi byutu Aglyunā.» Staņislavs uzsver, ka, gatavojoties šim notikumam, tāpat kā Latvijas simtgadei, ir svarīgi gan sakopt savu apkārtni, gan stiprināt sevi garīgi. Šobrīd katrā svētajā misē priesteris Staņislavs kopā ar draudzi piemin pāvestu un gaida Latvijā.

Kāpēc Baltinava?

Latgola — tei ir tei vīta, kur mes varim kūpt sovu volūdu, ryupētīs par sovu zemi, sovim dīvnomim, par cylvākim. Tuos ir myusu muojas.

Moto: dzeive ar Dīvu ir skaista.