Salomes lomā Agnese Cīrule, Jānis Kristītājs — Gundars Grasbergs. Foto — Kristaps Kalns.
Viesturs Kairišs iestudējis nevainojamu operu Salome. Tikai — kālab Nacionālajā teātrī?
Pieteikta kā trešā daļa triptiham, ko sāka Raiņa Uguns un nakts un Ibsena Pērs Gints, Viestura Kairiša jaunā izrāde Salome manā skatījumā nesasniedz abu iepriekšējo uzvedumu idejisko vērienu, toties ir bauda acīm un ausīm. Tīra māksla, kas arī interpretē mākslu. Iespējams, neko līdzvērtīgu stila un skaistuma ziņā mēs šosezon vairs neredzēsim.
Izsvērts ir viss, kas redzams. Melns priekškars un «mēle», kas stiepjas skatītāju rindām pāri, zelts Nacionālā teātra portāla un ložu rotājumos, tāpat kā personāžu tērpos, un tikai viens sarkans akcents — asinis, kas izplūst no Salomes (Agnese Cīrule) nodevību neizturējušā jaunā sīrieša Narabota (Uldis Siliņš) mutes. Kopš Viesturs Kairišs par savu iestudējumu līdzautoriem izvēlējies Reini un Kristu Dzudzilo, viņa izrādes aizvien vairāk kļūst par spilgtu vizuālā teātra paraugu. Proti, telpa, aktiera atrašanās tajā, kustība, tērpi, krāsu saskaņa vai kontrasti palaikam izsaka to, ko citkārt iemiesojusi ansambļa saspēle, partnerība, psiholoģiskās nianses. Salomē, piemēram, ar minimāliem līdzekļiem sasniegts tetrarha Hēroda (Arturs Krūzkops) galma izvirtušais krāšņums — to nospēlē teātra zāles greznība. Izrādes formu uztur arī mūzika, kas skan no pirmās minūtes līdz pēdējai. Viesturs Kairišs atļāvies ekstravaganci iestudēt Oskara Vailda Salomi, «izšujot» to pa virsu Riharda Štrausa operai kā kanvai. Izrāde ilgst nepilnas divas stundas, tieši tikpat, cik opera, ko Londonas simfoniķu 1968. gada ierakstā diriģē Ērihs Leinsdorfs. Ļaujoties asociācijām, es teiktu, ka Nacionālā teātra izrādē Štrausa mūzika ir mugurkauls, bet Dzudzilo telpa kopā ar Elīnas Lutces horeogrāfiju un Oskara Pauliņa gaismām — tās daiļā miesa. Kas atlicis aktieru tiesai? Nervi un impulsi. Laimīgā kārtā «nervi» ir stipri.