Apstrādes rūpniecība noslēdza 2017. gadu ar mēreni priecīgu noti. Decembrī izlaide pret iepriekšējo mēnesi pieauga par 0,3%, tādējādi gada griezumā apjomu kāpinot par 7,7%. Savukārt gadā kopumā ražošanas apjoms palielinājās par 8,2%. Pateicoties ieguves rūpniecības lieliskajam sniegumam: +18,5%, rūpniecība kopumā pērn auga par 8,5%.
Mašīnbūve nostiprināja izaugsmes līdera pozīciju, kopējam ražošanas kāpumam pērn pārsniedzot 20%. Gada pēdējā mēnesī divās apakšnozarēs – iekārtas, mehānismi un darba mašīnas, kā arī auto daļas, pieauguma temps bija ap 40%. 2018. gadā mašīnbūve “ripos” lēnāk, taču kāpums noteikti būs padsmiti procentu, turklāt ne paši mazākie padsmiti.
Pēc tam, kad kokapstrāde vairākus gadus bija glābusi apstrādes rūpniecību no pilnīgas izaugsmes apstāšanās, tā pērn prognozējami “sagura” – jūtamas gan investīciju apsīkuma sekas, gan, arvien skaudrāk — arī izejvielu trūkums, jo īpaši pēc tam, kad apaļkoku izvešanu izdevās apturēt Baltkrievijai. Līdz ar to pērn kokapstrādes izlaide auga vien par pāris procentiem. Gada beigās tā nonāca mīnusos laika apstākļu un mežistrādes darbu ierobežojumu dēļ. Īpaši slikti varētu izskatīties šāgada janvāra dati, ir bažas arī par to, kā būs pavasarī, kad mežos sasalušais ūdens atkusīs. Kokapstrādē šogad sagaidāma izlaides saglabāšana pērnā gada līmenī, nozares apgrozījumam tomēr augot uz cenu kāpuma rēķina.
Turpretim pārtikas ražošanas kāpums pērn paātrinājās. Šajā nozarē tuvākajā laikā izaugsmes potenciāls ir labāks, kas arī tiks izmantots, ja nozare meklēs iespējas tur, kur tās ir — eksportā, nevis sapņos par pārdošanas palielināšanu vietējā tirgū ar samazinātā PVN maģijas palīdzību, kas būtu jauka ideja, ja vien tā varētu strādāt.
Prognozēt vienmēr ir riskanti, jo īpaši nākotni, taču patlaban pieejamā informācija liek domāt, ka apstrādes rūpniecība šogad varētu augt par apmēram 6%. Tātad lēnāk nekā pērn, bet straujāk nekā ekonomika kopumā.
Apģērbu ražošana pērn pārsteidza
Ir tradīcija Luminor komentāros par notikumiem rūpniecībā ik mēnesi pievērst īpašu uzmanību kādai apakšnozarei. Vieglā rūpniecība pērn nebija straujāk augošā nozare, bet tās rezultātu noteikti var saukt par tīkamu pārsteigumu. Tekstilmateriālu ražošanas apjoms pērn palielinājās par 2%, taču svarīgākajā apakšnozarē — apģērbu ražošanā, pērn šujmašīnas strādāja par 10,8% ātrāk. Tā vispirms nāk prātā, minot iespējamos algu kāpuma “upurus” Latvijas ekonomikā, taču nozare ir ļoti kontrastaina. Ir uzņēmumi, kuriem minimālās algas kāpums līdz 430 eiro ir milzīga un patiesa drāma. Atklāti tiek runāts par darbības sašaurināšanu vai īstā darba laika neuzrādīšanu, slimības lapu apjoma palielināšanu, darbu no mājām, formāliem bezalgas atvaļinājumiem un tamlīdzīgiem izmaksu pārvaldības meistardarbiem. Visvairāk tas skar mazāk specializētus uzņēmumus, kuru darba izcenojumu griestus ietekmē pat vairs ne Ķīna, bet Vjetnama, Bangladeša vai Etiopija.
Vienlaikus nozarē darbojas uzņēmumi, kuri strādniekiem maksā par minimālo algu apmēram divreiz lielāku summu, vienlaikus strādājot ar 2-4 reizes augstāku rentabilitāti nekā tipiski nozares pārstāvji. Tukumu var uzskatīt par darba un funkcionālo apģērbu ražošanas centru, šeit jau kādu laiku darbojas divi nozīmīgi šīs jomas uzņēmumi, nesen atvērts trešais. Jautājums – kāpēc šos apģērbus nevar šūt Latgales uzņēmumi, kuri sūdzas par minimālās algas celšanu? Izrādās, ka šajā reģionā trūkst nepieciešamo specializēto zināšanu, bet pierunāt cilvēkus tur pārcelties no Rīgas apkārtnes būtu ļoti grūti.
Tā ir brīnišķīga ilustrācija ekonomista Rikardo Hausmana popularizētajai teorijai par to, ka ražošanas kompetence var pārvietoties tikai līdz ar cilvēkiem, kuru galvās un pirkstos tā mīt. Tieši šī iemesla dēļ pat vienā valstī gadu desmitiem un simtiem var ļoti krasi attīstības kontrasti, kā Itālijā, kurus neizdodas dzēst pat ar milzīgām investīcijām.
Veļas ražošanas uzņēmumi ir pa vidu šiem piemēriem. Šajā klāsterī ir ražotāji, kurus minimālās algas kāpums tieši neapdraud, bet ir tādi, kuriem tas ir liels risks. Cerams, ka ar laiku labāks mārketings, uzņēmumu apvienošanās vai organiska izaugsme līdz ar lielāku eksporta administrēšanas spēju ļaus algas Liepājas šuvējiem palielināt līdz viņu prasmēm atbilstošam līmenim.
Runājot par ticamām tālākas nākotnes tendencēm, vieglās rūpniecības īpatsvars ekonomikā nākotnē visdrīzāk turpinās samazināties. Taču būs nozares un uzņēmumi, kuri sekmīgi attīstīsies.
Investīcijas ir, kaut ne vienmēr avīžu virsrakstos
Miljons dolāru jautājums nākamajam gadam – kā un vai rūpniecība spēs palielināt izlaidi nākamgad, ievērojot, ka jaudas ir jau diezgan noslogotas. Diezgan vājā investīciju aktivitāte nozarē pērn patiešām rada bažas. Taču viedoklis — nepalielinot investīcijas, izaugsme apstāsies, izskanēja arī pirms gada un diviem, tieši pirms nesenā nozares izaugsmes paātrinājuma. Tāpēc ir jāsaprot, kas notiek zem lielo statistikas datu “vāka”.
Salīdzinot jaudu noslodzes datus tagad un laikā tūlīt pēc pievienošanās ES, jāņem vērā, ka ir notikusi vērienīga iekārtu nomaiņa. Iekārtu praktiskā pielietojamība tirgū pieprasītu produktu ražošanai jau ir daudz labāka nekā 2005. – 2007. gada buma laikā. Noslodzes līmenis ir augsts, salīdzinot ar LV vēsturisko rādītāju, bet ne, piemēram, ar Vācijas datiem.
Mašīnbūvē kāpums daļēji ir panākts uz brīvo jaudu apgūšanas rēķina, te var minēt divus tradicionālos nozares flagmaņus — Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcu (RER) un Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcu (DLRR). Taču ir uzņēmumi, kuros jaudas ir palielinātas. Dažkārt tas notiek, starptautisku uzņēmumu grupu ietvaros uz Latviju pārceļot lietotas, vēl ļoti labas ražošanas iekārtas, kuru vērtības atspoguļojumam grāmatvedībā un līdz ar to arī statistikā var nebūt nekāda sakara ar to praktisko pielietojamību un spēju radīt pievienoto vērtību. Savukārt metālapstrādes uzņēmumos vēl var atrast brīvas jaudas, kas ir radītas iepriekšējā ES fondu perioda laikā, ar domu, ka atbalsts jāizmanto, tad jau laiks rādīs, kā iekārtu izmantot. Šajā nozarē, no kuras savukārt lielā mērā ir atkarīga mašīnbūves veiktspēja, laiks starp lēmumu par investēšanu un jaudu pieaugumu var būt diezgan īss, lielāko daļu ražošanas vajadzību var nosegt ar tirgū jau pieejamiem risinājumiem. Par pasūtījumu trūkumu te šobrīd nesūdzas neviens, arī interese par iekārtu iegādi aug.
Daudz ierobežotākas ir iespējas strauji palielināt ražošanu kokapstrādē un pārtikas pārstrādē. Taču šajā gadījumā daudz lielāks šķērslis ir nevis ražošanas jaudu, bet lielos attālumos grūti pārvadājamu izejvielu trūkums. Problēma nav neatrisināma, piemēram, kokzāģētavas regulāri importē baļķus ne tikai no Lietuvas, bet arī no Zviedrijas un Norvēģijas, parādās kravas no Polijas un Vācijas, sācies arī finierkluču imports ar kuģiem. Piena pārstrādē teorētiskais nākotnes izaugsmes potenciāls ir ļoti liels, bet vispirms ir jāpalielina saražotā svaigpiena apjoms, to vēl var darīt vairākkārtīgi. Taču to traucē uz ES fona zems iepirkuma cenu līmenis, kuru nosaka modernu un liela mēroga ražošanas jaudu nepietiekamība, kuru būvētājiem savukārt būtu jāsamierinās ar ilgstošu strādāšanu ar zemu jaudu, tātad neefektīvi, jo vienai šādai rūpnīcai būtu vajadzīgs viss Latvijā šobrīd saražotais svaigpiens.
Autors ir bankas Luminor ekonomists
Pagaidām nav neviena komentāra