Par karu var stāstīt no upuru vai izdzīvotāju viedokļa. Valmieras teātra izrādes Meža meitas režisors Mārtiņš Eihe, cerams, izvēlējies otro iespēju
Mārtiņa Eihes iestudējumus bieži vien ir grūti analizēt kā mākslas faktu. Gan Mana māsa Dailes teātrī (izrāde par garīgi atpalikuša cilvēka vietu un iespējām mūsdienu Latvijā), gan Taņas dzimšanas diena (Ģertrūdes ielas teātrī sarīkota «jubileja» ar ķilavmaizītēm un neprognozējamām ciemiņu runām) ir radītas, lai veiktu pētījumu vai modelētu noteiktu situāciju, kurā mēs, skatītāji, esam līdzdalībnieki, nevis vērotāji. Sociālais vai politiskais mērķis ir nesalīdzināmi svarīgāks par, sacīsim tā, estētiskām lietām.
Folkloras pētnieces un rakstnieces Sanitas Reinsones grāmata Meža meitas, kas ir Valmieras uzveduma pamatā, ir apbrīnojama: divpadsmit sieviešu likteņi, ko viņas pašas izstāstījušas, ne gribēdamas, ne prazdamas radīt metaforas, tālu pārsniedz dokumentālu stāstu līmeni. Maigi un iejūtīgi iztaujātas (varu tikai iedomāties, kādu iekšēju spēku vajadzēja, lai iedibinātu tik personisku, pat intīmu saskarsmi un panāktu augsto uzticēšanās un atklātības pakāpi) sievietes, kas jau pārkāpušas deviņdesmit gadu slieksni, atskatās uz savu jaunību, kas pēckara gados pavadīta Kurzemes vai Latgales mežos. Pašos spēka un dziņu laikos viņas izslēgtas no normālas dzīves. Bet — un par to domāt ir vēl sāpīgāk — arī nenormālos apstākļos mīlēja, gaidīja, palīdzēja, radīja bērnus. Lasot šos vienkāršiem vārdiem izteiktos stāstus, mani burtiski satricināja, cik tuvu blakus ir uzticēšanās un nodevība, un sapratne, ar kādu viņas pieņem un piedod, ka tas, kurš nonācis čekistu rokās, nodos, jo zina cilvēka iespēju robežas un sāpju slieksni.
No šiem divpadsmit stāstiem režisors kopā ar uzveduma dramaturģi Lailu Burāni kompilējis piecu sieviešu likteņus, kurus aktrises Baiba Valante, Inese Ramute, Skaidrīte Putniņa, Dace Eversa un Māra Mennika izstāsta cita caur citu. Par to, kāpēc bija jābēg, par bunkuriem, draugiem un nodevējiem, bērniem, kas dzimuši mežā un atdoti svešiem prom. To grūti nosaukt par dramaturģiju, jo stāstījums ir lineārs, bez izteikta kāpuma, kulminācijas un atrisinājuma.
Taču ir vēl kāds stāsts, kas vijas cauri pirmajam. Tas sākas ar to brīdi, kad skatītājus noved zem skatuves, betona kastē ar ģipša «pēcnāves» maskām pie sienas, un aktrises, pieklusināti puķainās «to laiku» kleitās tērpušās, uzkāpj uz paaugstinājuma, ko no mums nodala… restes. Otro stāstu vistiešāk iemieso vidusskolnieces Zane Leimane un Lote Katrīna Cērpa — jaunas un kaut kā vecmodīgi skaistas, viņas neko nespēlē, tikai mierīgi eksistē starp aktrišu runām un darbošanos. Dziedādamas pārējās ietērpj jaunuves kāzu tērpā, uzliek vaiņagus un apber ar ziedlapām. Un pēkšņi tik skaidri ieraugāma ir jauna, cerību pilna dvēsele, kas, tā arī neaptraipīta un nesalauzta, uzkāpj pie Dieva — kā dzied viena no meitenēm.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.