Ja man kā politiķim un mediķim būtu jāatbild uz jautājumu, vai Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) apvienošana ir lietderīga, es teiktu, ka tas tomēr nav primāri veicamais uzdevums, lai uzlabotu abu šo slimnīcu darbu un sakārtotu Latvijas veselības aprūpes sistēmu kopumā.
Jāsaprot, ka mēs runājam par divām lielākajām Latvijas slimnīcām, kura katra ir ar savām vēsturiskajām tradīcijām, ambīcijām, specifisku pieredzi un pasaules līmeņa speciālistiem, kas savās nozarēs ir vadošie Latvijā.
Neraugoties uz to, ka daudzi veselības aprūpes pakalpojumi abās slimnīcās dublējas, ir medicīnas nozares, kas kādā no šīm slimnīcām ir attīstītas veiksmīgāk. Piemēram, kardioloģija PSKUS vai onkoloģija RAKUS. Augsta līmeņa kardioloģijas un onkoloģijas speciālisti ir abās slimnīcās, tomēr jādomā būtu nevis par to, kā nodrošināt ļoti sarežģītu operāciju pieejamību abu slimnīcu pacientiem, bet gan par to, kā šīs slimnīcas arī turpmāk precīzāk un mērķtiecīgāk specializēt.
Atvērtās sirds ķirurģijas operācijas jau tagad tiek veiktas tikai PSKUS un diez vai kāds šaubās par to, ka šāda prakse būtu jāsaglabā.
Gluži otrādi, jādomā, ka tieši kardioloģija un sirds operācijas varētu būt viens no primārajiem virzieniem, kas jāattīsta tieši PSKUS – klīnikā, kura šajā jomā jau uzrāda izcilus rezultātus. Jāattīsta, piesaistot labākos nozares speciālistus, iegādājoties jaunāko specifiski nepieciešamo medicīnisko aprīkojumu, novirzot lielāko daļu kardioloģijai paredzētā mērķfinansējuma.
Tieši specializējot abas slimnīcas un domājot, kā novērst daudzu funkciju dublēšanos, to darbu būtu iespējams plānot un virzīt daudz veiksmīgāk.
Jau tagad abās slimnīcās strādā izcili, pasaules klases profesionāļi, kas dažbrīd tik tiešām ir teju vai konkurējošās pozīcijās. Domāju, ka ne vien es kā mediķis, bet arī lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju internetā un televīzijā ar lepnumu lasa un skatās ziņas par to, ka kādā no valsts lielākajām slimnīcām – RAKUS vai PSKUS – ir veikta unikāla operācija.
Pateicoties uzkrātajām zināšanām, pieredzei un mūsdienīgākajām medicīnas tehnoloģijām, Latvijas vadošo slimnīcu speciālisti tagad tik tiešām spēj izdarīt gandrīz visu to, ko dara viņu kolēģi lielāku atzinību ieguvušajās Vācijas, Šveices vai ASV klīnikās.
Viena no medicīnas aksiomām gan skan šādi – jo biežāk noteikta veida operācijas tiek veiktas, jo labāki ir rezultāti un pilnīgāka to izpildes sistēma. Sarežģītas un ļoti specifiskas operācijas notiek gan RAKUS, gan PSKUS. Tiesa, daudz retāk nekā tas būtu līdzīga profila ārstniecības iestādē, piemēram, Vācijā. Tas ir saprotams. Latvijā ir daudz mazāks iedzīvotāju skaits un retāk arī rodas šādu operāciju nepieciešamība. Diemžēl par specializāciju šajās situācijās ne vienmēr ir padomāts.
Ja kādā konkrētā medicīnas jomā Latvijā veicam specifiskas operācijas 5-10 gadā, tad tās tomēr vajadzētu koncentrēt tikai vienā no lielajām klīnikām, otrai ļaujot sakopot spēkus un resursus, kļūstot par vadošo cita veida operācijās citā jomā. Veicot tikai dažas līdzīgas operācijas gadā, turklāt darot to gan RAKUS, gan PSKUS, diez vai sasniegsim tādu līmeni, kāds ir Vācijas klīnikās, kuras šādas operācijas veic 50 reizes gadā.
Specializējot abas slimnīcas un uzlabojot to savstarpējo sadarbību, rezultāti noteikti būs labāki, nekā strādājot līdz šim, vai nepārdomāti tās apvienojot.
Daudz efektīvāk būtu iespējams organizēt arī medicīniskā aprīkojuma iegādi, izvairoties no situācijām, kad abas slimnīcas nopērk simtiem tūkstošus eiro vērtu līdzvērtīgas kvalitātes un parametru aparatūru, kas pēc tam netiek izmantota ar pilnu slodzi. Medicīnas tehnika pēdējos gados ir piedzīvojusi ļoti strauju attīstību, tāpēc vēlme iegādāties arvien jaunākas, precīzākas un labākas iekārtas ir saprotama un atbalstāma. Diemžēl pat ar papildus budžeta finansējumu Latvijā nebūs iespējams nopirkt visu valsts lielākajām slimnīcām nepieciešamo tehniku tādā gadījumā, ja piešķirtie līdzekļi netiks tērēti racionālāk.
Tā vietā, lai darbību saskaņotu un sadarbotos, vienai slimnīcai nopērkot vienu, bet otrai citu aparatūru, vienojoties par kopīgām izmantošanas iespējām, resursi tiek sadrumstaloti. Specializācija un ciešāka sadarbība no šādām situācijām ļautu izvairīties. Novērstu darba dublēšanos un nevajadzīgu konkurenci.
Apvienot slimnīcas, laužot gadu desmitos veidojušos sistēmu, ir vērts tikai tad, ja ir skaidrs redzējums, ka to nomainīs cita – labāka. Nepieciešami precīzi izmērāmi kvalitātes kritēriji tam, ko vēlamies uzlabot abu slimnīcu darbā un Latvijas veselības aprūpes sistēmā kopumā. Šādi kritēriji joprojām nav izstrādāti, kaut gan tieši tas, nevis divu Latvijas medicīnas flagmaņu apvienošana, būtu primāri veicamais Veselības ministrijas uzdevums.
Autors ir neiroķirurgs, Saeimas deputāts, Vienotība
Pagaidām nav neviena komentāra