Spēks ir kooperatīvā

Gan iespēja nepievilt klientus neražas gados, gan jaudīgs ES atbalsts — Zelta ābeles runasvīri argumentē, kāpēc vienīgie Baltijā izlēma apvienot vairāku augļkopības saimniecību resursus

Augļkopības kooperatīva Zelta ābele vadītāju Gintu Neimani sastopu Siguldas pievārtē, viņa kolēģa Jāņa Zilvera zemnieku saimniecībā Pīlādži. Tikai nesen novākta raža, āboli glabājas milzīgos koka konteineros, pa 300—400 kg katrā. Visu ziemu tiks darbināta šķirošanas līnija, dārza veltes fasēs pirms došanas veikaliem un programmai Piens un augļi skolai, ko atbalsta Eiropas Komisija. Uz Siguldu no Dikļiem ceļos arī Ginta izaudzētie āboli — viņam šķirošanas līnijas vēl nav.

Breša zemnieka Jāņa Zilvera ģimene augļkopībā strādā jau 27 gadus, sākuši biznesu pirms uzņēmumu reģistra izveidošanas. Neimaņi — tikai kopš 2000. gada. Bet abu stāstā ir kaut kas kopīgs. Tā ir interese par šo nozari vairākās paaudzēs.

«Manam vecvectēvam, arī Jānim Zilveram, kurš bija linu kupcis, Cēsīs bija liels ābeļdārzs un ķiršu dārzs, īpašs ābolu pagrabs un klēts. Vecmamma stāstīja, ka viņai ķirši ar šķērēm tirgum bija jāgriež, lai nebojā zaru un ogas nesulo,» stāsta Jānis.

«Arī manam vectēvam Ādolfam Dikļos pie mājas bija kādas desmit ābeles,» iesaucas Gints. «Atceros, kā viņš sakrāva ražu kravas mašīnā un veda pārdot uz Ļeņingradu. Pabeidzu lauksaimniecības universitāti, domāju, ko darīt. Bija no vecātēva mantotais nelielais zemes gabals Dikļos…»

Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, kad interese par augļu pārdošanu radās Jānim Zilveram, diplomētam inženierim celtniekam, Latvijā modē bija puķkopība. Piegādājot ziedus Krievijas tirgum, pirmos soļus biznesā toreiz spēra daudzi. Arī Zilveri izmēģināja laimi ar neļķēm.

Tad izlēma kļūt par Breša zemniekiem, izmantot iespēju saņemt zemi mūža lietošanā. «Bijām tādi īpatņi, kas vieni no retajiem Latvijā pateica, ka nodarbosies ar augļkopību. Citiem Breša zemniekiem — piens, graudi. Jo padomju laikos Moldāvija un Ukraina saražoja augļus, bet Latvijā bija jāražo gaļa un piens,» stāsta Jānis.

1989. gada beigās viņš izsaukts uz toreizējo izpildkomiteju. ««Kā, tu tagad taisies zemniekot? Audzēt ābolus?» man prasīja. Teicu: «Mēs pienu un graudus vedam uz Krieviju, bet augļus pērkam! Ja taisāmies būt pašpietiekami, kāpēc lai augļus neaudzētu? Pirmskara Latvijā tie ir audzēti.» Redzēju, ka tā ir brīva tirgus niša, kā tagad gudri māca biznesā.»

Sandra un Jānis Zilveri sāka stādīt kociņus — ne tikai skābās, sulu spiešanai piemērotās šķirnes, kādas pirms tam kultivēja kolhozu ābeļdārzos, vairāk tā dēvētos deserta ābolus, kas paredzēti ēšanai. Tagad Jāņa saimniecībā ir  ābeles un bumbieres 14 ha platībā. «Kolekcijā mums ir 70 ābeļu šķirņu, augļu ražošanai aktīvi izmantojam sešas, no tām Lietuvas šķirne ‘Auksis’ ir populārākā,» stāsta saimnieks. Šobrīd viņš gan lauzot galvu, ko nākotnē piedāvāt mūsu jaunajai paaudzei, kas labprāt grauž kraukšķīgākus un saldākus ābolus. Ir izveidojis palīgnozares — augļu koku un ogulāju stādu audzēšanu pārdošanai un vīna ražošanu, ar to vairāk nodarbojas dēli Reinis un Jānis. Organizējot vīna degustācijas, viņi startē arī tūrisma nišā.

Ceļš uz ābolu audzētāju kooperatīvu nav bijis rozēm kaisīts. Zilvers seniors jau 90. gadu sākumā iestājās LANDA — Latvijas Neatkarīgo dārzkopju apvienībā. «Sabiedriskā organizācija, ja sāk nodarboties ar biznesu, parasti visu salaiž dēlī. Tā arī notika,» paškritiski konstatē.

90. gadu beigās dibinātā Latvijas Augļkopju asociācija, kuru viņš vadīja pēc augļkopības zinātnieces Māras Skrīveles ieteikuma, mācījusies no kļūdām. «Zem sevis savācām gan vīnogu, gan smiltsērkšķu, gan krūmmelleņu audzētājus, subsīdijas pirms lielajiem Eiropas maksājumiem dārzu ierīkošanai izcīnījām. Teicu — to nedrīkst jaukt ar komerciju. Aizstāvēsim nozares intereses likumdošanā, Pārtikas un veterinārajā dienestā, Valsts ieņēmumu dienestā.»

Uzņēmējdarbības nākotni Zilvers saskatījis iespējā kooperēties. Vispirms, kā tas notiek  augļkopības reģionos lielākajā daļā Eiropas, — sastrādāties ar kaimiņiem. Tos iekustināt neesot izdevies. Asociācijas biedriem organizējis braucienus pieredzes apgūšanai ābolu lielvalstīs Polijā un Vācijā. Tā tuvāk iepazinies ar entuziastiem citviet Latvijā. Arī ar jauno agronomu Gintu Neimani, kurš gadsimtu mijā no viņa iepircis pirmos ābeļu stādus.

«Tehnika sākumā nekāda nebija, iestādījām dārzu, iesējām ābeļu rindu starpās zālienu. Pirmo ražu kastēs nesu vecātēva pagrabā ar saliektu muguru,» Gints atceras dārzkopja gaitu sākumu savā saimniecībā.

Divreiz mazāk ķīmijas

Periodu, kad dārzs vēl neienes naudu, bet tik un tā cītīgi jākopj, nav izturējuši daudzi entuziasti, kas, tāpat kā jaunpienācējs Gints Neimanis, iestādījuši kociņus. Viņš, līdz 2007. gadam strādādams algotu darbu citur, spējis saglabāt entuziasmu. Augļkoku platības paplašinājis pakāpeniski — no viena līdz 10 ha.  2008. gadā Zilvers ar astoņiem kompanjoniem nodibināja kooperatīvo sabiedrību Zelta ābele. Neimanis pievienojās tai nākamajā gadā. Vēl pēc gada aizgāja no darba, lai nodotos tikai augļkopībai.

Lielākā daļa Zelta ābeles dalībnieku — zemnieku saimniecības, SIA un paju sabiedrības — jau bija izgājuši ugunskristības citā kooperatīvā, stāsta Jānis. «Vispirms tika izveidots kooperatīvs Lieldārzi, vairāk nekā 50 biedru. Es tajā neiestājos. Vienu brīdi tam Rīgā, Centrāltirgū, bija sava vieta. Diemžēl neveicās. Viens no pamatojumiem — latviešu daba. «Nē, es kooperatīvam nedošu, varu tirgū pārdot dārgāk, šogad raža ir maza!» Bet bija labas idejas, projekts uztaisīts lielai glabātavai pie Rīgas, lai āboli būtu tuvāk patērētājiem.»

Arī Zelta ābele pirmajos gados piedzīvoja turbulences. Viens biedrs izstājās, cits, kas paralēli bija audzējis dārzeņus, pārgāja tikai uz tiem. Dārzeņu kooperatīvi Latvijā ir vairāki un samērā spēcīgi, jo tiem sortiments ir plašāks un tirgošanas laiks ilgāks, stāsta vīri. Ābolu audzēšanai nodibināti divi kooperatīvi — bez Zelta ābeles vēl ir arī Augļu nams —, un viens ogām, Ziemeļoga. «No baltiešiem pirmie augļu kooperatīvu lietas palaidām. Igauņiem un lietuviešiem tādu jo-projām nav. Lietuvā gan ir daži ļoti spēcīgi ābolu ražotāji, lielākais izaudzē tikpat, cik mums viss kooperatīvs kopā.»

ES atbalsts kooperatīviem kļūstot arvien nopietnāks. «Augļu un ogu nozari ir grūti regulēt. Piemēram, upenēm ļoti laba cena, visi sastāda upenes, nākamajā gadā nav, kur upenes likt, visi izput. Tad Eiropas ierēdņi saprata — lai zemnieki paši to regulē, lai taisa kooperatīvus! Naudu, kas bija paredzēta intervences atbalstam — lieko produktu izņemšanai no tirgus —, viņi novirzīja uz kooperēšanās atbalstu.»

«Mums bija iespējams visu ko sabūvēt tikai tāpēc, ka kooperējāmies,» uzsver Neimanis un Zilvers. «Šī ābolu glabātava Pīlādžos ir kooperatīva īpašums, ar Eiropas projektu palīdzību esam uzbūvējuši sešas jaunas glabātavas: arī Dikļos, Valmieras, Limbažu, Tukuma un Saldus pusē. Divas, vēl no padomju laikiem, renovētas.»

Zelta ābeles biedrus var sastapt katrā Latvijas novadā, izņemot Latgali.  Kopējā dārzu platība ir 280 ha. Poceriem Sēlijā, Viesītes novadā, pieder lielākie augļudārzi Latvijā, 140 ha. «Konsultējamies par tehniskām lietām, sveci zem pūra neturam. Piemēram, Guntis Ofkans, kam ir z/s Eglāji, rūpīgi pētīja šķirošanas līnijas, lai piemeklētu tādu, kas Auksi nebojā, jo tam ir diezgan vārīga miza. Atrada holandiešu līniju, kas nav superdārga, jo tai elektronikas praktiski nav, ir labi izdomāta, pat tomātus un papriku var šķirot. Tagad mums tādas ir pieciem gabaliem. Pat pie dīleriem pēc elektriskajām šķērēm ejam kā kooperatīvs. Uzreiz ņemam 10, var cenu labāku dabūt. Kopā pērkam kartona taras kastes. Ja tu pērc nevis 2000, bet 20 000, uzreiz cita cena, lai arī katram raksta savu rēķinu,» skaidro Jānis.

Augļu tirdzniecība tiek organizēta, biedriem no savām noliktavām augļus pārdodot kooperatīvam, kas ir produkcijas piegādātājs klientiem. Tagad Zelta ābeles ābolus var atrast arī lielveikalos Rimi un Maxima — atšķirībā no importa fasētus tīkliņos. «Piegādes notiek organizētāk. Kooperatīva efekts!» izsaucas Zilvers. «Un klimatiskos apstākļus arī mūsu kooperatīvs var pārvarēt,» piemin pavasara salnas, kuru dēļ raža mēdz atšķirties ik sezonu. «Mums ir vietas, piemēram, pie Tukuma, kur praktiski katru gadu ir laba raža, citur — tad lielāka, tad mazāka. Kopējās saistības — augļus skolām un piegādes veikaliem — varam nodrošināt.»

Audzētāji iesaka izvēli izdarīt par labu Latvijas augļiem ne tikai patriotisma dēļ. «Ķīmija integrētās audzēšanas uzņēmumos, kādi Latvijā esam mēs, tiek lietota vismaz divas trīs reizes mazāk, salīdzinot, piemēram, ar Poliju, kur klimata dēļ ir gan vairāk kaitēkļu, gan slimību.  Dienas un nakts temperatūru starpība lielāka, mūsu āboli ir aromātiskāki. Katru gadu poļi Latvijā pērk ābolus, lai savu pliekano sulu pašķaidītu ar ko aromātisku un skābu.»

Zelta ābele pērn pārdevusi 1477 tonnas ābolu, 136 tonnas realizētas skolu programmā. «Četras reizes gadā mums ir kooperatīva sanākšanas katru reizi pie cita biedra. Pie reizes apskatāmies, kā viņam iet, ko ir izdarījis. Katra biedra viens pārstāvis ir valdes loceklis, katrs atsevišķi — ar paraksta tiesībām. Liela savstarpēja uzticēšanās!» uzsver kolēģi.

Pēdējā sēdē nomainījuši vienu valdes locekli —  Jēkabs Spickus no uzņēmuma Auseklītis Tumes pagastā pensionējies cienījamā 90 gadu vecumā. Vēl februārī braukuši pie viņa svinēt apaļo jubileju. Spickus mazdēls, bijušais policists, nesen aizgājis izdienas pensijā, lai arī pievērstos augļkopībai. «Tā ir ikdiena ar dabu, dzīvošana ar gadalaikiem. Darbs, kas ir gan hobijs, gan sirdslieta,» sarunu noslēdz Jānis Zilvers.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Īstam dārzniekam bizness ir arī hobijs. Tāpēc daudzi gatavi strādāt vēl cienījamos gados.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Katra dārzā kļūdu ir bijis daudz, bet kooperatīvam nopietnu kļūdu nav gadījies.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Ja gribi kādu kultūru audzēt, tev šai kultūrai ir arī jāpatīk. Ja āboli negaršo, neaudzē tos! Pirms kaut ko iestādi, jābūt skaidrībai, kas ir tavs klients. No pirmā brīža jāstrādā ar domu, kas tieši viņam vajadzīgs.