Valters Murāns

Kebabnīcas saimnieks

Rēzeknietis Valters (29) pirms četriem gadiem izveidoja pirmo kebabnīcu Rēzeknē Ausmeņa Kebabs. Šopavasar tai pievienojusies tāda paša nosaukuma kebabnīca arī Rīgas centrā. Valters pēc profesijas ir dizainers, pabeidzis Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolu, taču šobrīd izvēlējies uzņēmēja karjeru. Caur puicisko azartu jūtama nopietnība un atbildības sajūta par dzīvi.

Valters nupat atbraucis no saviem laukiem Rēzeknes novada Ceplīšos, kur ieziemojis šogad ezerā uzcelto peldošo pirti. «Jāizvelk krastā, lai neiesalst ledū. Mana mamma (keramiķe Anita Bernāne — red.) pirms kādiem 30 gadiem nopirka vecu māju, ko tagad gribu saremontēt. Ceplīši ir mani lauki — koka māja, pļavas, netālu Zeltiņu ezers. Tā gan nav dzimtas māja, bet mans tēvs cēlies no turienes, netālu dzīvo radi, podnieki Voguli.»

Valters bija sācis arhitektūras studijas, taču nepabeidza. Tagad talantu liek lietā, gan veidojot savu kafejnīcu interjeru, gan darbojoties brālēna arhitekta Austra Mailīša darbnīcā. Kopīgi ar viņu strādāts Latvijas paviljona iekārtošanā EXPO starptautiskajā izstādē Ķīnā, arī pie Šaoliņas Lidojošo mūku teātra projekta, kas šogad saņēma Latvijas Arhitektūras lielo gada balvu, Zelta ananasu.

Kāpēc Valters meties ēdināšanas biznesā? «Kad pārtraucu studijas, es sapratu, ka gribu dzīvot tikai Rēzeknē. Tāpēc meklēju, ko darīt. Neko prātīgu un radošu man kā dizaineram te neizdevās atrast, tad nolēmu — darbavieta jārada pašam. Man ļoti garšo kebabs, tāpēc tā ir kebabnīca. Svarīgi likās arī tas, lai būtu vieta, kur ne tikai paēst, bet arī rīkot pasākumus, kur pulcētos radoši cilvēki.»

Toreiz par uzņēmējdarbību bijusi maza sajēga, taču liela drosme. «Daudzi man teica, ka tas ir liels risks. Bet man riski patīk, bija tāda pārliecība, ka viss aizies. Es daudz ko tolaik nezināju, daudz ko izdarīju nepareizi juridiskās lietās, nepareizi dibināju uzņēmumu, dabūju sodus. Bet laikam šis bija tas gadījums, kad bija pareizi nepaklausīt ieteikumiem un sekot savai intuīcijai.»

Uzdrīkstēšanās bijusi arī kebabnīcas atvēršana Rīgā, kur konkurentu daudz vairāk. Tas esot tieši labi, jo veselīga konkurence liek sasparoties. Ausmeņu Skolas ielā Rīgā var saukt par tādu kā Latgales vēstniecību, jo uzraksti un ēdienkarte ir latgaliešu valodā, arī apkalpotāji viesus uzrunā latgaliski. Valters smejas: «Tā laikam ir sanācis, ka tur nāk ne tikai paēst, bet arī pēc eksotikas — burto ēdienkarti latgaliski, bet neviens vēl nekad nav bijis neapmierināts par to vai aizrādījis, ka nevar saprast.»

Valters ikdienā runā latgaliski un uzskata to par normālu lietu. «Tagad jau tas skaitās gandrīz vai stilīgi, bet agrāk tā nebija. Mēs ar brālēniem gan vienmēr esam runājuši latgaliski un ne no viena neesam kautrējušies. Varbūt vecākajai paaudzei tas ir bijis citādi. Bet, ja man jārunā ar cilvēku, kas nesaprot latgaliski, nav problēmu pāriet kādā citā valodā.»

Valtera dienas ir saspringtas, tās paiet starp Rēzekni un Rīgu, nesen atgriezies no Vācijas, kur iegādājies transportu darbam. «Vadāju preces, ir dažādi paralēli darbi uz vietas, tikšanās. Nākas visu rūpīgi plānot, it sevišķi tagad, kad darbinieku skaits pieaudzis. Brīvā laika īsti nav, bet to vajag pašam sev iekārtot. Ļoti patīk visādas automašīnas, retro auto. Man pašam ir antīka amerikāņu automašīna. Patīk arī kaut ko filmēt un montēt, bet tagad sen nav sanācis ar to nodarboties.»

Abos uzņēmumos kopā strādā ap divi desmiti darbinieku, kuriem jāmaksā alga, jāmaksā nodokļi. Valters atzīst, ka tā ir milzīga atbildība, kas dažkārt nomāc, bet arī jauns izaicinājums, kas dara dzīvi interesantāku.

«Viss ir atkarīgs tikai no paša, kā tu plāno savu dzīvi, kādus lēmumus pieņem. Es tagad mācos to visu sakārtot — citādi nevar, kā tikai pašam sevī ieviešot skaidrību. Pie tādas atklāsmes pēdējā laikā esmu nonācis.»

Sarunu ar Valteru nākas pārcelt uz netālu esošo ēstuvi, jo Ausmeņā vakarpusē apmeklētāji ņudz kā bišu stropā, ļaudis izbauda vietas omulību un nemaz nesteidzas pamest galdiņus. Gados jauniem un ne tik jauniem rēzekniešiem Ausmeņa Kebabs ir kļuvis par sava veida klubu, kur satikties, paklausīties mūziku, paspēlēt galda spēles. Rēzeknes Ausmeņa Kebabā nepārdod stipros alkoholiskos dzērienus, tikai alu un sidru. Visai bieži te var satikt interesantus cilvēkus, viesojies gan Jānis Skutelis, gan Pauls Timrots un Ufo. Iepriekšējā vakarā kebabnīcā uzstājies austrāliešu mūziķis Abrahams Kenijs (Abraham Kenny), kas dzīvo un strādā Igaunijā. Viņš te muzicē jau otro reizi, iegriežoties pa ceļam uz Sanktpēterburgu. Lielāki vai mazāki koncerti parasti notiek piektdienās un sestdienās.

Nākamais gads Valteram būšot īsts jubileju gads — Ausmeņa Kebabam pieci, koncertzālei Gors — pieci, pašam 30, Latvijai — 100. Kā viņš izjūt valsts dzimšanas dienu?

«Simtgade — valstij tas nav daudz, cilvēka mūžam, jā. Par simtgades svinēšanu vēl neesmu domājis, bet parasti jau mēs 18. novembrī esam kopā ar saviem mīļajiem cilvēkiem, aizejam uz baznīcu, pie Latgales Māras pieminekļa noskatāmies salūtu, mājās uzklājam svētku galdu.»

Valters stāsta par kādu Latvijas dzimšanas dienu pirms diviem gadiem, kuru pavadījis tālu no Latvijas, Ņujorkā. «Toreiz es pēkšņi izdomāju, ka man vajag aizbraukt uz pāris dienām un paskatīties Ņujorku. Pirmoreiz kaut kur braucu viens pats. Skatījos internetā, vai turienes latviešiem nav kāda svinēšana, bet tas bija nedēļas vidus, tāpēc svinības Daugavas Vanagu namā bija pārceltas. Tā gadījās, ka sociālajos tīklos mani uzrunāja kāds Ņujorkā dzīvojošs puisis — izrādās, viņš arī bija no Ceplīšiem. Mēs abi satikāmies 18. novembrī, aizbraucām uz Ņūdžersiju, uzbraucām augstā kalnā, no kura labi redzama Manhetena, un tad kalna galā pacēlām glāzes par Latviju.»

Tolaik Amerikā jau kļuva populārs mūsu basketbolists Kristaps Porziņģis. Ja kāds nezināja Latviju, tad Porziņģi gan zināja. «Vienreiz gadījos blakus stadionam, kur tikko bija notikusi spēle, satiku fanu pulkus, kas skandēja: Porziņģis, Porziņģis! Tad man bija tāda neaprakstāma sajūta. Sapratu, ka Latvija, tie ir cilvēki — gan tie, kuri dzīvo un strādā te, gan arī tie, kuri tālu pasaulē nes Latvijas vārdu.»

Kāpēc Rēzekne?

Patīk dzīvot Latgalē, jo tur es zinu, ka esmu mājās.

Moto: nebaidīties no grūtībām, sasniedzot savus sapņus.