Nākotnes ekonomikai – vismaz vidējo izglītību ikvienam jaunietim

Latvija ir vēsturiskās izšķiršanās priekš,ā samazinot plašo, ķeizara Aleksandra II laikā veidoto izglītības iestāžu tīklu. 2018.gada budžeta paketē lemjot par pilnvarojumu valdībai noteikt minimālo skolēnu skaitu klasē, tiks samazināts vidusskolu skaits, lai tās kļūtu spēcīgas un laikmetīgas.

Vienlaikus vidējā izglītība Latvijā nemaz nav norma. 2011.gada tautas skaitīšana liecina: vidējās izglītības nav ceturtdaļai iedzīvotāju, no tiem teju 7% nav ieguvuši pat pamatizglītību. Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors, Augstākās izglītības padomes loceklis Andris Teikmanis 31.oktobrī sociālajā vietnē Twiitter uzsvēra: “Vidusskolu skaita samazināšana, vienlaikus nenosakot obligātu vidējo izglītību, ir bīstams un kaitniecisks solis.”

Eiropas pazīme

Svarīgi, ka vidējā izglītība nozīmē ne vien vispārējo vidējo, kuras jēga un likumsakarīgs turpinājums ir studijas augstskolā, bet arī profesionālo vidējo, kā īpatsvars ir ievērojami jāpalielina un kam jāvelta plašākās pūles kvalitātes uzlabošanā. Nav vietā aplamā tēze par obligātumu kā PSRS totalitārās okupācijas atlieku. Obligāta izglītība tieši ir Eiropas pazīme jau kopš Senās Grieķijas. Pie tam jāuzsver, ka tieši mūsu Kurzeme un Vidzeme līdztekus Prūsijai un Austrijai ir pionieres vispārējā izglītošanā, kad tā tas nebija ne Lielbritānijā, ne Francijā, ne ASV.

Mūsdienās obligāta vidējā izglītība ir laikmetīga Rietumeiropas tendence, piemēram, Portugālē, kur esmu studējusi, obligāta ir 12 gadu izglītība, līdzīgi tas ir Ungārijā, Lielbritānijā, Nīderlandē pat 13 gadus ilga izglītošanās. 2007.gadā obligātās izglītības vecumu paaugstināja Izraēla, 2009.gadā – Austrālija, 2014.gadā – ASV Vašingtonas apgabals.

Patstāvīgi lēmumi

Arī Saeima ir vēsturiskas izšķiršanās priekšā. Līdzās iespējai pēdējo reizi lemt par valsts budžetu nākamajam gadam un zīmēt valsts ekonomisko attīstību nākamajiem trijiem gadiem, divpadsmitajai pēc republikas dibināšanas un astotajai pēc neatkarības atgūšanas Saeimai ir pavērusies iespēja radīt laikmetīgu izglītības sistēmu, kas vērsta uz katras personas individuālu labklājību un dzīves kvalitātes celšanu, apliecina valsts ieinteresētību, lai katrs sabiedrības loceklis spētu informēti, racionāli un patstāvīgi pieņemt lēmumus, proti, pilnībā baudīt privātautonomiju.

Bērns nedzimst un nekļūst autonoms, tās ir zināšanas un prasmes, kas iegūstamas dzīves laikā. Latvija īsteno Kurzemes, Vidzemes un Prūsijas 18.gadsimta tradīciju, kam pamatā ir valsts rūpes, lai katrs sabiedrības indivīds neatkarīgi no izcelsmes iegūtu patstāvīgai dzīvei nepieciešamas zināšanas un prasmes. Karalis Fridrihs Vilhelms I vēl 1717.gadā paredzēja visiem bērniem pienākumu apmeklēt publisko skolu. Fridrihs Vilhelms III 1810.gadā iedibināja visu skolotāju eksamināciju un sertificēšanu, un 1812.gadā skolu beidzējiem bija noteikti gala pārbaudījumi. 1834.gadā izglītība Prūsijā kļuva par obligātu nosacījumu darbam daudzās profesijās. 1848.gadā Prūsijas valsts Konstitūcija, kas tiesiski iespaidoja visas vācu zemes un arī Latviju, izglītības tiesībām noteica konstitucionālu statusu. Konstitūcijā skolas maksa bija aizliegtas pamatskolās un zemākās profesionālās skolās, savukārt trūkumcietējiem bezmaksas mācības bija visās publiskajās skolās.

Ļauj būt ieguldītājam

Latvijas Republikas rītausmā Satversmes sapulce un pirmās četras Saeimas, arī atjaunotās republikas piektā un sestā Saeima bija attaisnojami piesardzīgas tādu lēmumu pieņemšanā, kas nosaka konkrētu un uzreiz novērtējamu valsts rīcību. Obligātās izglītības nodrošināšana ir saturiski noteikta. Cilvēkam, kas dzimis neatkarīgā Latvijas Republikā, kāda esmu es, kas jau mazotnē svinējusi iestāšanos Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas līguma aliansē, kas, studijas sākot, pieredzējusi, ka Latvijas Republika atzīta par vienu no 35 pasaules valstīm, kas nosaka pasaules ekonomikas un izaugsmes virzību Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā, ir daudz vienkāršāk noticēt, ka Latvija var. Latvija var nodrošināt savai tautai labklājību caur izglītības tiesību paplašināšanu, nosakot ne tikai obligāto vidējo izglītību, pabeidzot sengaidīto izglītības sistēmas reformu, kas ievēro indivīda intereses un spējas vecumā, kas sakrīt ar publisko tiesību noteikto atbildību, bet arī paredzot iespēju mācīties un atgūt iekavēto mācībās līdz 30 gadu vecumam.

Gan obligātā izglītība, gan arī iespēja bez maksas apgūt obligāto minimumu ir sevišķi svarīgi, domājot par vienlīdzības principa ievērošanu izglītības tiesībās. Bērns, kas atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumam ir persona līdz 18 gadu vecumam, nedrīkst ciest no tā, ka viņam nav vecāku, ka viņa vecāki nav spējīgi nodrošināt mācībām vajadzīgos priekšnosacījumus, ja sabiedrība šobrīd kultivē elitārismu vidējās izglītības iegūšanā. Mūsu pamatlikumā noteiktās tiesības saņemt bezmaksas vidējo izglītību ir jāsaista ar pienākumu, lai katrs cilvēks iegūtu profesionālās vai vispārējās izglītības minimumu, kas ļauj būt ieguldītājam sabiedrības un tautsaimniecības attīstībā, nevis vien nastai un pabalstu saņēmējam.

‘’Cerams, mācīsies vēlāk’’?

Latvijas Republikas Satversmes 112.pants izstrādes laikā nav guvis pārlieku lielu uzmanību, tomēr arī tās drumslas, kas atrodamas, lai noteiktu tā saturu, uzskatāmi parāda, ka šeit ir ietverts tobrīd piesardzīgi noteiktais valsts pienākumu apjoms nodrošināt visiem pamatizglītību, atstājot vidējās izglītības nodrošināšanu kā nākotnei domātu pienākumu. To liecina Seimas deputāta Jura Galerija Vidiņa reiz teiktais atbildīgās komisijas sēdēs, kas ir viena no retajām piezīmēm šī panta sakarā, kas Satversmē noteic pamattiesības, proti, ‘’bērni arvien mazāk iet skolā’’ un “cerams, ka viņi mācīsies vēlāk”. Tomēr kopš Satversmes pamattiesību daļas pieņemšanas likumdevējs nav neko darījis, lai atbalstītu bērnu skolā iešanu, iespēju atgriezties skolas solā. Obligātas vidējās izglītības noteikšanai nevajag grozīt 112.pantu, jo valstij nav liegts pilsoņa pienākumu loku papildināt virs Satversmē noteiktā pilsoņa pamatpienākumu loka.

Latvijas sabiedrībā par nepieciešamību noteikt pienākumu izglītoties līdz vidējās izglītības ieguvei debatē apmēram 20 gadu. 1998.gadā publiskoja Tautas partijas manifestu, kas solīja atjaunot obilgātu vidējo izglītību. Šo tēzi savās programmās atbalstījušas teju visas varas partijas – sākot ar partiju Jaunais laiks 2002.gada 8.Saeimas vēlēšanās, VIENOTĪBA 11.Saeimas vēlēšanās, Zaļo un zemnieku savienība 12.Saeimas vēlēšanās. Jau 2011.gadā Valda Dombrovska un 2014.gada pirmās Laimdotas Straujumas valdības deklarācijās deklarēta pāreja uz obligātu vidējo izglītību. Virkne izglītības ekspertu ir pauduši tiešus ieteikumus par labu vidējās izglītības obligātumam, minēšu Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku un Rīgas Tehniskās universitātes rektoru Leonīdu Ribicki. Atskatoties vēsturē – pat Satversmes sapulcē diskutēja par vidējās izglītības obligātumu.

Pretēji labklājības valsts idejai

Daudzas valdības un partijas gadiem ilgi solījušas obligātās izglītības ieviešanu, savlaicīgu izglītības ievirzes īstenošanu, tomēr praksē nekas nav darīts, atrunājoties ar argumentiem, kas varbūt derēja 20.gadsimta sākumā, kad Francis Trasuns teica: “Ja viņi tagad mācīsies 12 gadus, kungi, kas tad iznāks? [..] Tad nevienam zemniekam nebūs ne gana, ne strādnieka, ne arāja. Visi būs mācīti, un to zemi ars varbūt, kurmji.”

Turpinot Trasuna domu, mūsdienās zemniekam ne gans, ne strādnieks, ne arājs nav vajadzīgs bez 12 gadu izglītības, un, ja kurmim būtu ļauts art zemi, uzpirkt zemi un saņemt platībmaksājumus, tad arī no viņa prasītu vidējās izglītības ieguves apliecinājumu.

Mūsu laikos obligātās izglītības nenoteikšana, izglītības reformas neīstenošana faktiski ir pretēja labklājības valsts idejai un liecina par domāšanu, kas kavējas izpratnē, kas nav ne laikmetīga, ne arī tiesiska. Ceru, ka Saeima atbalstīs priekšlikumus par obligātās profesionālās vai vispārējās vidējās izglītības noteikšanu, kas apliecinās, ka Latvija var. Var būt laikmetīga, var būt intelektuāla, var būt tālredzīga ikviena pilsoņa iesaistīšanā nākotnes valstī.

 

Kristīne Lindberga ir Augstākās izglītības kvalitātes asociācijas valdes locekle, Liepājas universitātes studente.