2018. gadā valsts budžeta ieņēmumos no soda naudām par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem ir ieplānoti 25 miljoni eiro, 2019. gadā jau gandrīz 29 miljoni, bet salīdzinājumā aizvadītajā 2016. gadā reāli tika iekasēti 12,7 miljoni, tātad pāris gadu laikā pieaugums plānots divas reizes.

No šiem salīdzinājumiem autovadītājs var izdarīt vairākus fundamentālus secinājumus. Pirmkārt, valsts maka plānotāji un turētāji uzskata, ka pārkāpumu skaits tikai pieaugs, tātad netic satiksmes drošības situācijas uzlabojumiem vismaz tuvāko gadu laikā, jo budžetā ietvertie iekasēto soda naudu skaitļi ir dažas labas pašvaldības, piemēram, Kuldīgas 2017. gada budžeta apjomā. Var jau teikt, ka palielinās fotoradaru skaits, Latvijā drīz darbu sāks 12 šovasar saņemtie pārvietojamie “ātrumķērāji”, ir 40 netrafaretās policijas mašīnas, kas tvarsta agresīvos autovadītājus, nākamgad darbosies jau 100 ierastie stacionārie fotoradari un citi rīki, turklāt ne jau ātrums ir vienīgais soda naudu avots.

Otrkārt, var secināt, ka autovadītājs, kurš neskrien gar fotoradariem, izvairās no netrafareto policijas auto ekipāžu pastiprinātas uzmanības un kopumā ir kārtīgs satiksmes dalībnieks, ir kā tāds neapzinīgs pilsonis, kuram nerūp valsts budžeta ieņēmumi.

Dīvainā loģika – jo vairāk pārkāpēju, jo bagātāka valsts -, var novest pie tiesiskā nihilisma un neticības valsts godaprātam.

Jau tagad esam vienā no zemākajām vietām ES, rēķinot bojā gājušo skaitu uz miljonu iedzīvotāju, 2016. gadā – 80 cilvēki. Cita, progresīvāka un uz tautas attīstību vērsta loģika būtu, ja soda naudās iegūtos līdzekļus ieguldītu satiksmes drošības programmās, arī ceļu infrastruktūrā. Tādā gadījumā, ja ieņēmumu kļūst vairāk, situācija satiksmes drošības jomā pasliktinās, un tātad dažādu programmu nepieciešamība pieaug. Savukārt, ja ieņēmumi no soda naudām samazinās, satiksmes dalībnieku uzvedība uz ceļa uzlabojas, un nepieciešamība pēc satiksmes drošības projektiem samazinās.

Domājot par līdzekļu racionālu ieguldīšanu satiksmes drošībā, ir svarīgi ņemt vērā citu valstu pieredzi, it īpaši to, kurās satiksmes drošības statistika ir daudz labāka nekā pie mums. Zviedrijā ir vairāk nekā 1700 stacionāro radaru, tomēr vienlaikus strādā tikai 5% no tiem. Jā, tā ir, jo īpašs algoritms ar datorprogrammas palīdzību nosaka, kuri radari kurā brīdī darbojas, bet autovadītāji to nezina. Arī Latvijā varētu ņemt vērā šo pieredzi, jo, piemēram, braucot no Rīgas uz Tērveti, pa ceļam autovadītājs nobrauc gar pieciem fotoradariem. Cits piemērs ir Jūrmalas šoseja, kur atrodas labi zināmais stacionārais fotoradars pie pagrieziena uz Piņķiem. Ir daļa autovadītāju, kuri, braucot ievērojami pārsniedz ātrumu, pie radara piebremzē un drīz vien atkal iespiež pedāli grīdā. Ja uz šīs šosejas būtu izvietotas vēl dažas iespējamās fotoradaru vietas, bet “skrējējs” nezinātu, kurš strādā, iespēja lidot būtu mazāka. Līdzīgi ieradumi ir arī citās stacionāro fotoradaru vietās uz Latvijas ceļiem.

Zviedrijā aizvadītajā gadā uz vienu miljonu autovadītāju bojā gāja 26 satiksmes dalībnieki, kas ir trīs reizes mazāk nekā Latvijā.

Tā nav veiksmīga sakritība, bet rūpīga darba rezultāts, jo Zviedrijā jau 1994. gadā valdība un vadošie uzņēmēji apvienojās, lai sāktu kopēju satiksmes drošības programmu Vison zero. Tās mērķis ir panākt, lai uz Zviedrijas ceļiem satiksmes negadījumos neietu bojā neviens cilvēks. Tātad svarīgi, lai soda nauda par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem netiktu iesviesta kopējā budžeta maisā, bet mērķtiecīgi tiktu izmantota satiksmes drošības stiprināšanā – jāīsteno pašmāju satiksmes drošības programmas un jāmācās no labākajiem ārvalstu piemēriem.

Autors ir autokluba LAMB prezidents, Ceļu satiksmes drošības padomes loceklis