Katalonijas karogs. Foto: AFP/LETA
Mūsdienu demokrātiskā sabiedrībā katram ir tiesības uz saviem uzskatiem, uz izteikšanās brīvību, uz reliģijas brīvību, uz politisko brīvību, uz “seksuālo brīvību” utt. Es šeit aizskaršu tikai divus “jēdzienus” - uzskati jeb “manas domas” un vēsturiskā vai reālā realitāte. Mēs katrs kā personība vai individualitāte varam domāt, uzskatīt vai iedomāties visu, ko gribam, neuztiepjot savus uzskatus citiem. Tad kādēļ liela daļa latviešu uztiepj citiem savus personīgos uzskatus par Kataloniju, bet tos, kuri tiešām pazīst Spāniju un Kataloniju, kā arī nevar atzīt pilnīgi aplamās domas, sauc par muļķiem un brīvības ienaidniekiem?
Vēsture un vēsturiskā realitāte. Ēģiptes piramīdas ir gan vēsturiska, gan reāla realitāte. Vezuva izvirdums ir gan vēsturiska, gan pierādāma (Pompeja) realitāte. Napoleona karagājieni ir gan vēsturiski, gan dokumentāli pierādāma realitāte. Tad kādēļ liela daļa latviešu nerespektē ne vēsturisko, ne reālo realitāti un starp visām spāņu nācijas “tautām” īpaši izdala tikai katalāņus kā vienīgo “tautu”, kura neesot spāņi?
