Gunta Birnīte, zīmju tulce dzemdībās

Gunta iekāpa automašīnā un raudāja. Asaras pašas lija. Tik spēcīgs bija pārdzīvojums pirmajās dzemdībās, kurās viņa piedalījās kā atbalsta persona nedzirdīgai māmiņai. Tas bija pirms četriem gadiem. Pašlaik Gunta par saviem sauc piecus mazuļus, kuru piedzimšanas brīdī bijusi klāt. Par atbalsta personu viņa kļuva, piesakoties Latvijas Nedzirdīgo savienības un Eiropas Sociālā fonda projektā Nepalikt vieniem klusumā. To novērtējusi arī starptautiska žūrija, iekļaujot projektu konkursa RegioStars Awards finālā kā vienu no labākajiem Eiropas Savienībā.

Gunta strādā Latvijas Nedzirdīgo savienībā par zīmju tulkotāju un sekretāri Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un Neiroķirurģijas katedrā. Viņas mamma ir dzirdes invalīde, un klusā pasaule nav sveša.

Par nedzirdīgo grūtnieču atbalsta personām deviņu mēnešu apmācībā kļuva piecas sievietes, taču patlaban aktīvi darbojas tikai Gunta. Darbs ir tāds: kad topošā māmiņa aiziet dekrētā, tātad, septītajā grūtniecības mēnesī, viņa sazinās ar Guntu un dodas uz konsultāciju pie vecmātes. Turpmākos divus mēnešus Guntai ar nākamo dzemdētāju saglabājas virtuāls kontakts, līdz pienāk sms: «Kontrakcijas!» «Es dzīvoju tuvu Dzemdību namam un varu ierasties ļoti ātri. Reizēm pat aizbraucu pakaļ topošajai mammai,» stāsta Gunta.

Pirms pirmajām dzemdībām Gunta uztraucās. Baidījās, kā būs, jo reiz, kad pašai ņēma no vēnas asinis, gandrīz paģība. «Dzemdībās nebija tik traki. Izrādās, spēju vairāk nekā domāju. Man kabatā bija sūkājamo konfekšu paciņa, jo kursos ieteica — ja kļūst slikti, jāpaķer konfekte. Pirmajās dzemdībās izgāja visa paciņa.»

Ja uz vietas nav tēva, Gunta ir viens no pirmajiem cilvēkiem, kurš tur rokās jaundzimušo. Viņa arī nobildē pirmo foto. Reiz pārgriezusi nabas saiti. Saģērbusi bērniņu, pielikusi pie krūts. «Kad mazulis piedzimst, man vienmēr norit kāda laimes asara,» viņa smaida.

Rīgas Dzemdību nama mediķi novērtē Guntas klātbūtni. Reizēm lūdz paturēt dzemdētājas kāju pareizajā leņķī. Kā Gunta zīmju valodā var parādīt, piemēram, placentu? «Tos vārdus, kam nav konkrēta apzīmējuma, es daktilēju jeb rādu pa burtiem. Grūtāk ir parādīt, ka jāspiež nevis ar vēderu, bet daudz zemāk — kā sēdētu tualetē.» Tomēr ne visu viņa tulko. Piemēram, pirmsdzemdību nodaļā kādas mediķes komentārs bijis tik aizskarošs, ka Gunta nopriecājusies, ka dzemdētāja to nedzird.

Ilgākās dzemdības Guntas pieredzē bijušas diennakti ilgas. No tām ir mācība — jānoņem gredzens, jo māmiņa sāpēs tā spieda roku, ka gredzens iegriezās Guntas plaukstā. Patlaban viņai ir jauns izaicinājums — Gunta atbalsta māmiņu, kurai būs mākslīgā apaugļošana. «Būtu interesanti būt klāt radīšanā un piedzimšanas brīdī!»