Pirms septiņiem gadiem Ozoli AZ ražotne Jaunlaicenē nodega līdz pamatiem. Tas bija viens no lielākajiem ugunsgrēkiem kokapstrādes nozarē. Tomēr, mobilizējot visus spēkus, uzņēmumam izdevās saglabāt klientus, atjaunot ražošanu un gada laikā pārvarēt traģēdijas sekas
Savulaik apses koksni galvenokārt izmantoja malkai un taras dēlīšiem. Tagad mūsu apse gandrīz 100% kļuvusi par eksporta preci, lai gan Latvijas mežos to ir ievērojami mazāk nekā skujkoku vai bērzu. Tikai ap 4% no kopējā koksnes apjoma. Taču apses aug ātrāk un pārstrādei izmantojamas jau 40-50 gadus pēc stādīšanas.
Valstī pašlaik ir kādi pieci kokapstrādes uzņēmumi, kas strādā ar šo materiālu. To vidū arī Alūksnes novada SIA Ozoli AZ ražotne Jaunlaicenē. Pirms 20 gadiem, meklējot jaunus produktus, tā bija viena no pirmajām, kas izvēlējās apsi.
Uzņēmums kopš dibināšanas 1991. gadā strādā tikai eksportam. Pašlaik saražoto realizē Zviedrijā, Vācijā, Dānijā, Šveicē, Itālijā un Norvēģijā. Tāpēc Ozoli AZ īpašnieks Andis Zariņš uzskata: «Ņemot vērā, cik megaliels ir šis eksporta tirgus, mēs, tie pieci seši uzņēmumi, savā starpā konkurējam vienīgi attiecībā uz izejmateriālu jeb baļķu iepirkumu. Visu pārējo nosaka katra tehnoloģiskās iespējas un produktivitāte.» Nepārtraukti tiekot meklēti arī jauni produkti, kuriem piemērotākā būtu tieši apse. Un izrādās – tādu ir vairāk, nekā domājam.
Pirmais bija lāvas dēlis
Pašlaik Ozoli AZ strādā ar četrām lielām produktu grupām un ražo ap simt dažādu izstrādājumu. Galvenokārt tie ir apses dēļi pirtīm, kas pārsvarā tiek realizēti Skandināvijā, kā arī logi un durvis dārza mājām. Ir mēbeļu detaļas. Piemēram, izvelkamās sliedes dāņu dizaina galdiem. Ir dažādu izmēru ziedu režģi un citi dārza aprīkojuma priekšmeti. Sākotnēji tie gatavoti britu tirgum, bet tagad tiek realizēti Vācijas lielveikalos.
Andis Zariņš ir vietējais – jaunlaicēnietis vismaz trijās paaudzēs. 80. gadu beigās pabeidzis Smiltenes profesionāli tehnisko skolu ar konkrētu mērķi – iegūt plaša profila auto, traktoru un citas speciālās tehnikas vadītāja tiesības. Sekmīgi mācoties, varējis tikt pie veselām deviņām, un viņš tās visas arī dabūjis. «Toreiz nekas neliecināja par gaidāmajām pārmaiņām, tāpēc plāns bija strādāt kolhozā, bet naudu, tāpat kā vecāki, pelnīt piemājas saimniecībā,» Andis atceras.
Atgriezies no dienesta padomju armijā, par piena mašīnas šoferi viņš gan nostrādājis tikai nedaudz ilgāk par gadu.
80. gadu beigās pavērās pirms tam nebijušas iespējas. Reizē ar draugu nodibinājuši katrs savu zemnieku saimniecību un nolēmuši audzēt kartupeļus. Noskatījušies, kā strādā kartupeļu audzētāji Ādažos, no Priekuļiem atveduši labu sēklas materiālu un ar vietējo kolhozu noslēguši līgumu, ka tas uzpirks izaudzēto. Izmantotas jaunas, perspektīvas metodes, un raža bijusi laba, bet pēc diviem gadiem kolhozs beidzis pastāvēt. Arī viņi metuši lauksaimniecībai mieru un meklējuši citas iespējas. Draugs pievērsies tirdzniecībai, bet Andis – kokapstrādei. «Toreiz Jaunlaicenē uz piecsimt iedzīvotājiem bija sešas zāģētavas. Lai gan, tāpat kā pašlaik, valdīja uzskats, ka meži Latvijā ir pamatīgi izcirsti, kāds vecs mežsargs man teica: tā nav tiesa. Nevienu gadu, kopš viņš strādājis, neesot izcirsts tik, cik vajadzētu un cik plānots.» Tas ļāvis paskatīties uz nozari bez aizspriedumiem un saskatīt tās perspektīvu.
Nopircis vecu fermu, no kuras bija palikušas tikai sienas un jumts, Andis atšķirībā no citiem nevis ķēries pie dēļu zāģēšanas, bet uzreiz sācis ražot produktus ar augstāku pievienoto vērtību. Tie bijuši bezzaru priedes kāpņu reliņi, kas tirgoti Lielbritānijā. Tā kā viņiem bijis tikai viens šķērszāģis jeb garinātājs un viena paštaisīta frēze, tad dēļus zāģējuši, žāvējuši un pat ēvelējuši citur. Paši tos vienīgi apstrādājuši, radot gala produktu.
«Toreiz nolēmu, ka mēs neiesim mežā. Tātad negādāsim sev izejmateriālu, jo tas ir pilnīgi cits bizness. Toties iesim no tā baļķa uz otru pusi. Uz produktiem ar augstāku pievienoto vērtību,» atzīst Andis, un, kā tagad izrādās, šis lēmums bijis tālredzīgs. No daudzajām zāģētavām Jaunlaicenē vairs nav palikusi neviena, bet Ozoli AZ, tāpat kā tie novada kokapstrādes uzņēmumi, kas laikus atraduši savu biznesa nišu, turpina strādāt un attīstīties.
Toreiz jaunajam, enerģiskajam uzņēmējam Zariņam ar savu biznesa plānu izdevies pārliecināt banku un saņemt vēlāk dažādu skandālu apvīto G-24 kredītu. Kvota uz rajonu kopā bijusi smieklīga. Kādi 25 000 dolāru, viņš tagad atceras. Toties procenti ap desmit, kamēr bankām – virs astoņdesmit. Pārējie nosacījumi gan drako-niski. Tos vairāk nekā 10 000 dolāru, par ko nopirkuši gateri, zeimeru un jaunu garinātāju, vajadzējis atdot precīzi gada laikā.
Tomēr ar skujkoku zāģēšanu, kam šīs iekārtas tika iegādātas, viņi nodarbojušies tikai līdz 1998. gadam.
«Par laimi, diezgan ātri sapratu, ka skujkoks ir masu produkts, tāpēc neliels, privāts uzņēmums, kas mēnesī sazāģē 500 m3 dēļu, nekad nespēs konkurēt ar lielajām zāģētavām, kuru jauda mēnesī ir 10 000 un vairāk kubikmetru. Mums, lai izdzīvotu un pelnītu, jāražo specifiski nišas produkti. Tādi, kuriem ir noiets, bet kuri lielos ražotājus neinteresē,» savu biznesa stratēģiju skaidro Andis.
Viņa paredzējumi piepildījušies agrāk, nekā varējis gaidīt. Tūkstošgades mijā parādījušies lieli kokapstrādes kombināti, bet Ozoli AZ pievērsies apsei. Ražot no tās pirts lāvu dēļus ieteicis kāds zviedrs. Viņš pat uzreiz nosaucis savu cenu, kas parasti nenotiek. Zviedriem tā noteikti bijusi pietiekami zema, toties latviešiem šķitusi fantastiski laba.
Tā ar apses koka lāvas dēļiem, kuriem drīz pievienojušies arī apšuvuma dēļi, uzņēmuma attīstībā sācies pilnīgi jauns posms. Tolaik apse vēl uzskatīta par mazvērtīgu koku. Līdz ar to arī materiālu iepirkuma cena bijusi pavisam cita.
Priede glābj apsi
Sākumā, kad izejmateriālu nav trūcis, viņi zāģējuši tikai 1,8–3 metrus garus vienlaidu dēļus, bet īsos pārpalikumus no galiem likuši noliktavā. Kaut arī pelnījuši labi, Zariņam bijusi sajūta, ka ar laiku arī tie noderēs. Šis brīdis pienācis pēc gadiem sešiem, kad, veiksmīgi realizējot ES projektu, iegādājušies modernu ēveli un koksnes ķīļtapu saaudzēšanas līniju. No saaudzētajiem materiāliem sākta mēbeļu detaļu ražošana.
Mēbeļnieki, kas pārsvarā izmanto skujkoku, sākumā par tām pat dzirdēt nav gribējuši. Tomēr jaunlaicēniešiem izdevies pierādīt – nav prātīgi simtiem vai tūkstošiem eiro vērtu matraci likt uz egles, kurā slēpjas ne tikai sīkas skabargas, bet arī sveķu kabatas. Šim mērķim labāk izmantot ideāli gludās apses detaļas. Savukārt sadarbībā ar Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūta zinātniekiem Jelgavā radīti līmēti laminēti apšuvuma dēļi, kurus neietekmē kokam agresīvā pirts vide. Tie šobrīd pieprasīti vairākās valstīs.
2003. gadā Ozoli AZ spēra vēl vienu lielu soli savā attīstībā, kļūstot divas reizes lielāks. Dažus kilometrus no jau esošās darbu sāka vēl viena ražotne, un notika atgriešanās pie skujkokiem. Tikai nu jau citā pakāpē. Šai ražotnei viņi iepērk jau gatavus dēļus, no kuriem ražo dārza māju aprīkojumu.
Andis Zariņš saka – tas ticis darīts tādēļ, lai sadalītu riskus. Tie esot citi produkti, citas iekārtas un citi noieta tirgi. Tomēr toreiz, kad pieņemts lēmums par otru ražotni darbam ar skujkokiem, viņš noteikti pat iedomāties nevarēja, ka, pateicoties tai, uzņēmums spēs atgūties pēc postošā ugunsgrēka.
«Šeit 2010. gadā sadega viss, kas vien varēja sadegt, ieskaitot iekārtas. Materiālu noliktavā temperatūra bija vismaz pusotrs tūkstotis grādu. Betona grīdas uzsprāga, keramzīta sienas bloki izkusa, un nodzēst te nevarēja neko,» Andis ne bez rūgtuma atceras.
Tomēr daļa no darbiem ar apsi tūlīt pārcelta uz otru ražotni, un nodegusī gada laikā atjaunota, lai gan tas prasījis aptuveni miljonu eiro. Pieminot nelaimes cēloņus, uzņēmuma īpašnieks ir atturīgs. Negriboties nemaz par to domāt. Skaidrs vienīgi – tonakt ražotnē neviena neesot bijis.
Runājot par nozari, kurā Andis Zariņš nostrādājis vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu, viņš uzsver – viena no problēmām ir darbinieku kvalifikācija. Tās trūkums laukos īpaši jūtams. Pēdējā laikā akcentējot augstākās izglītības nozīmi, kas, protams, esot labi, viņaprāt, novārtā palikusi profesionālā izglītība. Taču tā esot pamatu pamats. Jo īpaši moderno tehnoloģiju laikmetā, kad tiem, kas beiguši tikai vidusskolu, darbu atrast grūti, jo tā īsti jau neko neprot. Otra problēma pašlaik esot neskaidrības ar starptautisko mežu apsaimniekošanas un izstrādes FSI sertifikātu. «Esam vieni no pirmajiem Latvijā, kas to ieguva. Kļūstot par šīs piegādes ķēdes locekļiem, pērkam sertificētu materiālu, ko pārstrādājam un pārdodam tālāk, jo Rietumeiropā šim sertifikātam ir liela nozīme. Kā savulaik mums teica briti, nav sertifikāta – nav biznesa,» skaidro Andis. Diemžēl patlaban šis sertifikāts Latvijas valsts mežos, pēc Zariņa domām, esot apdraudēts. Iemesli tam gaužām neskaidri. Bet uzņēmējiem nepieciešama konkrētība un skaidrība. Izņemot LVM, citu sertificētu izejmateriālu piegādātāju pie mums neesot.
Vai Latvijas mežos pietiks apšu tik intensīvai pārstrādei?
Andis Zariņš atbild: «Mēs dzīvojam globālā tirgus ekonomikā. Ja izejvielu sāks trūkt, celsies cena. Jābūt tik konkurētspējīgam, lai to varētu nopirkt. Piemēram, pagājušajā gadā mēs žāvētos skujkoku dēļus iepirkām Somijā. Cenas apmēram tādas pašas kā pie mums, bet kvalitāte ļoti laba. Tas nodrošina to lietderīgāku izmantošanu.»
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Jebkura uzņēmuma mērķis ir pelnīt, tomēr nauda nav galvenais. Uz darbu joprojām nāku ar prieku. Man patīk, ka strādāju dzimtajā pusē, ka darbinieki ir vietējie.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Mazas kļūdiņas jau gadās, bet tādu lielu kļūdu… Es domāju – katram biznesam ir sava vieta, un mēs esam pierādījuši, kas tas var sekmīgi attīstīties ne tikai pilsētās, bet arī laukos.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Vispirms atrodiet lietu vai veidu, ar ko esat pārāks par citiem. Ja tikai skatīsities un atkārtosit, ko dara pārējie, tad tiražēsit jau esošo un nekad nebūsit pirmais.
Komentāri (27)