Valsts prezidents intervijā par oligarhu sarunām un Krievijas draudu scenārijiem

Prezidenta attieksme pret oligarhu sarunām viesnīcā Rīdzene ir bijusi pretrunīga. Tikpat pretrunīgs bijis viņa ieteikums Saeimai apsvērt Satversmes izmaiņas, lai prezidentu ievēlētu tauta. Publicējam Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa intervijas pilno variantu.

Oligarhu sarunu publiskošanai tagad seko rīcība. KNAB vēlreiz analizē Rīdzenē ierakstītās sarunas, meklējot iespējamus noziegumus. Parlaments veido izmeklēšanas komisiju. Sabiedriskie mediji pārtrauc sadarbību ar Ventspili. Cilvēki iziet ielās, prasot godīgu politiku. Kāds būs jūsu kā valsts augstākās amatpersonas turpmākais pienesums – kādu redzat savu lomu?

Mēs šo jautājumu skatījām Nacionālās drošības padomē, iepazināmies ar informāciju, ko mums sniedza attiecīgās tiesībsargājošās institūcijas. Lūdzām KNAB veikt iespējami ātri visas atkārtotās pārbaudes tajās lietās, kuras jau ir noslēgušās, un arī, ja tur kādi citi apstākļi atklājas. Un tad, protams, nākamajā NDP sēdē mēs uzklausīsim, cik tālu KNAB ir ticis ar savu darbību.

Bet politiski – kāda būs jūsu nostāja?

Politiski – tas, ko es aicināju katram cilvēkam, katram politiķim, pirmām kārtām valsts amatpersonām, kas ir bijušas tā vai citādi iesaistītas šajās konkrētajās sarunās – izvērtēt savu rīcību, skaidrot sabiedrībai. Jo, protams, visus aspektus – ir tā bijis, nav tā bijis – tikai viņi paši var zināt, skaidrot sabiedrībai un attiecīgi arī rīkoties un pieņemt lēmumus.

Bet jūsu aicinājums katram iesaistītajam izvērtēt savu atbildību, šķiet, nav saklausīts – katrā ziņā neviens no sarunu dalībniekiem nav atkāpies vai kaut kā atvainojies vēlētājiem. Kāds būs jūsu kā Valsts prezidenta nākamais solis?

Nē, nu, šis mans uzstādījums nav mainījies. Protams, ka tas ir viņiem pašiem pirmām kārtām jāvērtē. Otrām kārtām, kā jau teicu, arī KNAB veiks atkārtotas pārbaudes. Ja atklāsies kādi jauni fakti, kas nav iepriekšējā izmeklēšanā ievēroti vai ir palaisti garām, tad, domāju, KNAB rīkosies, kā tam jārīkojas. Un man tomēr gribētos uzticēties tiesībsargājošajām institūcijām, jo pretējā gadījumā – kam tad mums vispār valstī ticēt?

Trešām kārtām, nākamais gads ir vēlēšanu gads, un, ja pat politiķi nav gatavi pieņemt lēmumus – ja viņi uzskata, ka nav vainīgi, tad vēlētājs jebkurā gadījumā pateiks savu viedokli. Manuprāt, politiķiem tomēr tas arī ir jāvērtē. Bieži vien tas var arī politiķiem nodarīt zaudējumus – vēlēšanās, teiksim, var pastiprināti izsvītrot no saraksta vai kā savādāk vēlētājam paužot savu attieksmi pret konkrēto politiķi. Manuprāt, tas jebkuram politiķim ir jāņem vērā. Jo mums jau Latvijas politikā ir daudz dažādas situācijas bijušas un daudz un dažādi politiķi no pirmās vietas sarakstā ir nonākuši līdz pēdējai vietai sarakstā, prakse jau tāda ir.

Par Rīdzenes sarunām esat diezgan lakoniski izteicies, ka tās jums šķiet nepieņemamas.

Man tās nav pieņemamas.

Vai varat konkrētāk izteikt savu vērtējumu par šo apspriežu būtību un dalībniekiem? Kas tajās ir nepieņemams ārpus biežajiem lamuvārdiem?

Nu, pirmām kārtām, kā jau teicu, lai precīzi zinātu, vai tas saturs, kas ir [publicētajās] sarunās, atbilst tam, vai dabā kaut kas tāds ir noticis – tāpēc mums ir tiesībsargājošās institūcijas, lai izmeklē un tad ir secinājumi, ir tas noticis vai nav noticis. Bet jebkurā gadījumā es domāju, mums ir jārunā par šo morālo, ētisko pusi, jo, ja šādas sarunas notiek… Tas, ka sarunas regulāri notiek starp politiķiem, starp politiskām partijām – protams! Es domāju, arī vakardien, visdrīzākais, notika, runājot par to, būs vai nebūs atbalsts parlamentā, balsojot par vienu vai otru jautājumu. Tā ka sarunas kā tādas nebeidzas, jautājums ir par to sarunu saturu un cik tajās sarunās minētie jautājumi realizējas reālos lēmumos. Tāpēc man kā prezidentam ir ļoti svarīga šī lēmumu pieņemšanas caurspīdība, tas, ko es arī mēģinu visu laiku ar parlamentu debatēt – ka ir nepieciešams, lai arī parlaments sakārto tos jautājumus, lai nerastos aizdomas, ka kāds jautājums tiek varbūt speciāli kaut kā lobēts, parlamentā pieņemot tādu vai savādāku lēmumu. Šīm visām lēmumu pieņemšanas procedūrām ir jābūt ļoti skaidrām. Tāpēc man nav pieņemams, ja kaut kas tāds, kas tajās sarunās ir noticis, ir realizējies kaut kur dzīvē. Tas man nav pieņemams.

Vai redzat, ka tas ir realizējies?

Es nevaru to ne apgalvot, ne noliegt. Tāpēc jau ir mums tiesībsargājošās institūcijas, kurām ir jāveic savs darbs un tātad ir vai nu jāpierāda, vai nu jāizbeidz, ja nekas nav.

Jūsu bijušās apvienības ZZS valdes priekšsēdētājs Armands Krauze ir paziņojis, ka Rīdzenē ierakstītās sarunas nozagtas valstij. Vai kā valsts augstākā amatpersona uzskatāt, ka ar sarunu publicēšanu jums un mums, pārējiem valsts pilsoņiem, kaut kas ir nozagts?

Es domāju – tas, ka mēs uzzinām, kas sarunās ir runāts, tas jau varbūt slikti nav. Slikti nav, un, manuprāt, tas ir mediju uzdevums – šādas lietas darīt zināmas, ja mediju rīcībā šāda informācija ir. Tajā pašā laikā, cik tā un kādā veidā nonākusi pie kāda medija – nu, tas arī bija jautājums NDP, ko tika lūgts KNAB vadītājam skaidrot, kas tad viņiem iestādē tur par kārtību ir, ja kaut kas tur var tā pazust. Jo visās situācijās mums jābūt skaidriem par tām rīcībām, lai kaut kādā brīdī mēs nepārkāpjam kādus personas datu aizsardzības jautājumus, un tāpēc ir jābūt likuma ietvaros visām darbībām.

Bet kas īsti valstij ir nozagts ar šo sarunu publiskošanu?

Nu, es par to, ka valstij kaut kas ir nozagts, neesmu runājis.

Krauze tā uzskata.

Nu, tad prasiet viņam. Es jau divus gadus neesmu tajā apvienībā, tā ka man ir grūti atbildēt, ko Krauze šajā situācijā ir domājis.

Sapulcei pie pils teicāt, ka esat vienā laivā ar tur sanākušajiem cilvēkiem, kuri prasīja Dūklava un Auguļa atkāpšanos no amatiem. Vai šiem ministriem jāatstāj amats?

Kā jau teicu, ikvienam ir jāizvērtē sava rīcība un atbildība šajās sarunās. Tad, ja ir kādas iespējas, ka kaut kādas nelikumīgas darbības ir veiktas – nu, protams, jebkuram cilvēkam, ja viņš kaut kādas nelikumīgas darbības ir veicis, esot valsts amatpersonai, tā [atkāpšanās] būtu loģiska rīcība. Tāpēc esmu teicis, ka mums jāiet uz Rietumu praksi. Rietumu prakse ir, ka tajos brīžos, kad uz politiķi tiek mesta ēna, viņš paiet malā līdz brīdim, kad tiek skaidrībā, kā tas ir vai nav bijis. Mums šī prakse vēl pilnā apmērā nedarbojas.

Protams, arī Rietumu prakse ir ļoti dažāda. Ja paskatāmies, mums ir situācijas Vācijā, Francijā vai Lielbritānijā, un mums ir Zviedrijas prakse, un mums ir jāizvēlas, kādu politisko kultūru mēs turpmāk Latvijā gribam uzturēt. Manuprāt, tas pirmais solis, kas mums Latvijā ir jādara un jāpārņem no Rietumu prakses – ka politiķiem ir jāskaidro sava rīcība, jāskaidro savi lēmumi sabiedrības priekšā. Nevis, teiksim, sanāk partijas aktīvs un partijas biedri savā starpā, bet skaidrot sabiedrībai, lai sabiedrībai nebūtu šī aizdomu ēna par kādu lēmumu, par kādu rīcību, ko kāda amatpersona ir veikusi.

Jūs minējāt gan citu valstu praksi, gan arī to, ka – ja ir kāda nelikumīga rīcība. Vai pareizi sapratu, ka Latvijas prakse, jūsuprāt, ir – ja nav cietumā, tad var būt ministrs?

Nē, nu, mums Latvijā ir ļoti dažāda prakse. Es saku – mums pilnībā Rietumu prakse nav pārņemta. Tā ir cita politiskā kultūra, un, manuprāt, arī visas šī sarunas, šī situācija [ar sarunu publicēšanu] liecina, ka esam zināmu pārmaiņu priekšā vai esam uzsākuši pārmaiņas. Jo mainās paaudzes, mainās ne tikai cilvēki, kas ir biznesā un kultūrā, bet arī politikā cilvēki sāk mainīties – kuri ir jaunāki, kuri apguvuši izglītību arī ārzemēs, un viņiem ir savādāks priekšstats par to, kā jānotiek lietām, kādai jābūt politiskai kultūrai, un, manuprāt, šis ir jāvirpina tālāk, lai mēs Latvijā tiešām pārietu uz jaunas pakāpes politisko kultūru.

Bet vai Augulim un Dūklavam ir jāpaliek amatos, ja gribam, kā teicāt, tuvoties Rietumu praksei?

Tas ir katras amatpersonas izšķiršanās, cik viņas ir gatavas sekot šai praksei, kas ir ārzemēs.

Vai Lembergam jāpaliek ZZS apvienībā un valdības koalīcijā?

Nu, viņam ir – cik es zinu, nekas jau nav mainījies, – viņam ir līgums par sadarbību ar Zaļo un Zemnieku savienību un viņš līdzdarbojas ZZS valdes sēdēs. Nu, viņš līdzdarbosies tik ilgi, kamēr būs šis līgums. Līgums parasti tika slēgts no vēlēšanām līdz vēlēšanām, tā ka…

Vai mudināsiet vismaz savus domubiedrus «zaļos» pārtraukt sadarbību ar viņu?

ZZS jau ir partiju apvienība, kurā ir ne tikai Zaļā partija, bet arī Zemnieku savienība. Un tas lēmums tiek pieņemts par sadarbību ar kādu politisko partiju valdē, un valdē ir četri Zemnieku savienības biedri un trīs Zaļās partijas biedri.

Vai Zaļās partijas biedrus mudināsiet pārtraukt sadarbību ar Lembergu?

Nu, bet es esmu politiski neitrāls, un tas ir pašiem Zaļās partijas biedriem jālemj, ko viņi dara šajā situācijā. Un Zaļajai partijai nekāda jau baigā sadarbība ar Lembergu nekad nav bijusi.

Vai Rīdzenes sarunas atklāja jums ko jaunu par Aivaru Lembergu? Kāds ir jūsu vērtējums – vai viņš ir cienījams valstsvīrs?

Kādā ziņā – atklāja kaut ko jaunu? Tas, ka kādi vīri sēž un runājas – kā jau es teicu, sarunas jau notiekas, un runā par daudz ko. Ar Lemberga kungu mēs nekad neesam bijuši nekādi domubiedri, līdz ar to, nu, viņš ir tāds cilvēks, kāds ir. Mēs jau cilvēku neizmainīsim.

Mēs runājam par politiķi. Vai viņš ir cienījams valstsvīrs un var palikt valdības koalīcijā?

Kā jau teicu – viņa pārstāvētajai partijai ir līgums ar Zaļo un Zemnieku savienību, bet, kā jebkurā partijā, ir ne tikai viens cilvēks, partijā ir daudzi biedri. Un tas ir jāpieņem pašai ZZS, vai ir tāds līgums, vai nav tāds līgums. Kā prezidents es nevaru ietekmēt viņu lēmumu, un tas būtu muļķīgi, ja es, teiksim, mēģinātu ietekmēt kādai partijai lēmumus. Es esmu politiski neitrāls.

Martā jūs kopā ar Šleseru sēdējāt vakariņās Dubaijā un pēc tam ironiski aicinājāt Latvijas Televīziju sagatavot personu sarakstu, ar kurām Valsts prezidentam nevajadzētu sēdēt pie viena galda…

Nu, nav tāda saraksta.

Vai tagad neesat pats tomēr izveidojis šādu sarakstu?

Es nekādus sarakstus neveidoju, jo mans uzdevums, esot ārpus valsts, ir pārstāvēt Latvijas valsti, tai skaitā runāt ar potenciālajiem investoriem, kas varētu nākt uz Latviju un investēt. To, kas kurā brīdī piedalās – nu, to es neregulēju. Jā, blakus sēdēja… Bet es arī nekārtoju tā, es nekad neteikšu – Ozoliņa kungs vai Šlesera kungs, ejiet projām no manis!

Kāpēc ne? Jūs pārstāvat valsti, un, ja jums šķiet, ka nav pieņemami atrasties ar kādu vienā kompānijā – kāpēc nevarat to pateikt?

Man ir svarīgi, lai valstij tiktu piesaistītas investīcijas. Jo mēs cīnāmies visu laiku, raudam, ka neviens negrib Latvijā investēt un tā tālāk, tāpēc es arī tiekos ar dažādiem ārvalstu potenciālajiem investoriem. Lai mēģinātu viņus pārliecināt, ka Latvijā ir iemesls investēt, ka Latvija ir droša, ka mums nav tāda zeme, kur kaut ko nozog, bet ir valsts, kurā var investēt, kurā var attīstīt ražošanu, un ka valdība gatava skatīt jautājumus, kas saistīti ar nodokļu politiku, lai tā būtu stabila nodokļu politika. Es to esmu darījis un darīšu – aicināšu investorus investēt.

Vai mums ir tāda valsts, kur neko nenozog?

Nu, mums jau te ir bijis kaut kas, es neatceros, vai ar Uzbekiju – viņi kokvilnu sūtīja, un tad kokvilna pazuda. Nu, tas nav pozitīvs signāls jebkuram potenciālam sadarboties ar Latviju gribošam biznesmenim, ja šādas rīcības notiekas.

Piemēram, Ārvalstu investoru padome ir aprēķinājusi, ka no 2008. līdz 2014.gadam vien Latvija ļaunprātīgos maksātnespējas procesos zaudējusi gandrīz 670 miljonus.

Tāpēc jau mēs runājam par to, ka mums ir jābūt tiesiskai valstij, kur tiesībsargājošās institūcijas ir kompetentas un stipras, un spējīgas, ja ir kādi aizdomīgi darījumi, tikt līdz tiesām – lai tiesas tālāk lemtu. Protams, ir problēmas ar maksātnespējas administratoriem, ko gan valdība, gan parlaments mēģina risināt. Tiesa, ļoti lēni varbūt to dara, un tas nevieš pārliecību vēl joprojām ārvalstu investoriem, ka mums tiesu procesi un maksātnespējas procesi ir ļoti, ļoti taisnīgi un pareizi. Šādas lietas ir, bet valsts ar to pakāpeniski cīnās, un, manuprāt, arī šī gada laikā ir daudzi pozitīvi soļi izdarīti, lai mazinātu arī šīs bažas.

Un tas pats, ja runājam par nodokļu politiku, [tā] kļūst arvien stabilāka. Un domājams, ka arī valdība pieturēsies – parlaments nolems, un tad arī strikti pieturēsies pie tā rāmja, kādu viņi būs uzlikuši, lai tiešām nav šī mētāšanās ar nodokļiem.

Vai ar pozitīvām izmaiņām domājat deputāta Parādnieka atnestos grozījumus Kredītiestāžu likumā?

Nu, tos es atmetu atpakaļ!

Un ja Saeima atmetīs atpakaļ jums?

Nu, tad skatīsimies. Atmetīs vai neatmetīs, man pašlaik ir grūti prognozēt. Protams, komisija bija izlēmusi, ka neņems vērā prezidenta vēstuli, bet vēl ir jānobalso parlamentam. (Tajā pašā dienā, kad notika intervija, Saeima atkārtotajā izskatīšanā bez izmaiņām velreiz pieņēma grozījumus Kredītiestāžu likumā, neņemot vērā prezidenta iebildumus – red.)

Jūs asi kritizē par viedokli oligarhu lietā, turklāt no dažādām pusēm. Cilvēki pie pils pārmeta jums mugurkaula trūkumu un izteica aizdomas, ka esat «savs prezidents», kas Lembergu glābj X stundā. Savukārt Lembergs norādīja, ka neviens, un it sevišķi tik augsta amatpersona, nedrīkst komentēt sarunas, kuru autentiskumu nav apliecinājusi fonoskopiska ekspertīze. Kāda ir jūsu atbilde uz šo kritiku?

Es jau teicu – man šādas sarunas un to saturs nav pieņemams. Viss. Bet tajā pašā laikā, ja mēs runājam par kaut kādiem tālākiem soļiem – tiem ir jābūt tiesiskiem. Tajā ietvarā, kāds mums valstī ir noteikts. Es neaicināšu uz linča tiesu, es aicinu tiesībsargājošās institūcijas viņu rīcībā esošo informāciju ar tiesiskiem līdzekļiem vērtēt, un lai nosaka, vai kāda persona ir vai nav vainīga tajos iespējamajos nodarījumos, kas tur ir minēti, kādās konkrētās rīcībās un tā tālāk. Bet, nu, uz linča tiesu es neaicināšu.

Kāpēc no amata pienākumu pildīšanas atstādināta un smagos noziegumos apsūdzēta persona norāda Valsts prezidentam, ko drīkst, ko nedrīkst runāt?

Mēs esam demokrātiska valsts. Ja pasekojam tvitera vidē, tur prezidenta virzienā ne tas vien tiek izteikts. Tas varbūt liecina par ne vienmēr korekto mūsu prasmi komunicēt, jo mēs tur bieži vien kaut kādu žulti izgāžam vai nepatiku pret kādu personu – ne tikai pret prezidentu, arī pret citām amatpersonām. Bet mēs esam demokrātiska valsts un viedokļus varam paust, mediji arī var paust savu viedokli.

Vai esat pats lūdzis iespēju noklausīties kādus šo sarunu fragmentus? Pielaide valsts noslēpumam jums ir.

Nu, pat ja es lūgtu, neviens nedotu man tādas tiesības tās noklausīties. Jo likumā ir strikti noteikts, kas vispār tās sarunas var klausīties, un es starp tām personām neesmu ne kā prezidents, ne kā Nacionālās drošības padomes vadītājs. Tāpēc, manuprāt, ir ļoti būtiski, lai tiktu izveidota šī parlamentārā izmeklēšanas komisija – atbilstoši likumdošanai, viņiem ir brīžiem daudz plašākas pilnvaras un tiesības nekā prezidentam.

Lembergs savā preses konferencē sašutumā par to, ka esat oligarhu sarunas nodēvējis par nepieņemamām, aizrunājās līdz tam, vai būtu pieņemamas sarunas par skaistām sievietēm ballē, kuras arī varētu būt ierakstītas. No malas tas izklausījās pēc brīdinājuma jums. Vai ir kādas sarunas, kurās jūs esat piedalījies un kuru publiskošana varētu kaitēt jūsu reputācijai?

Kā jau teicu, es kā partijas vadītājs dažādās sarunās ik pa brīdim esmu piedalījies, jo tas partijas vadītājam ir pienākums – piedalīties sarunās. Bet manas sarunas vienmēr ir bijušas par valstiskiem mērķiem, par to, kā veidot sadarbības iespējas pirms vēlēšanām vai pēc vēlēšanām, tā ka, nu, tādas sarunas droši vien ir…

Ierakstītas?

Nē, nu – kā es varu zināt, kas ir ierakstīts? Es jau nezinu, kādas sarunas ir ierakstītas – to nu gan es nezinu.

Izklausījās, ka Lembergs draud jums ar kompromatu.

Nu, es neko nezinu.

Vai šādas slepenas sarunas un tirgošanās Rīdzenes stilā politiķiem joprojām ir normāla  prakse? Piemēram, Dūklavs un Reizniece-Ozola pērn augustā tikās «šprotu pusdienās» ar Krievijas premjerministra vietnieku Arkādiju Dvorkoviču, lai, kā paši stāsta, runātu par gāzes cenu un tranzītu. Par šo tikšanos uzzinājām tikai tāpēc, ka par to uzzināja žurnālisti. Tas ir tikai viens gadījums. Vai jums ir informācija, ka šādas sarunas ar Krievijas valdības pārstāvjiem notiek?

Tikai katrs cilvēks, kas kādās sarunās ir iesaistīts, to var pateikt – ar ko runā un vai šādas sarunas ir. Bet to, ka sarunas kā tādas starp politiķiem notiek – nu, neapšaubāmi, ka notiek un, visdrīzākais, arī notiks. Jo šādā veidā pieņem kopīgi lēmumus par kādiem jautājumiem, kā virzīt uz pirkšu. Un tāpēc jau mums tā ir, ka mums gribas – politiskajām partijām – izvairīties no šīm publiskām debatēm, pārcelt uz formātiem, kas ir slēgti, kā, piemēram, koalīcijas padome. Jo koalīcijas padome arī zināmā mērā ir tādas pašas sarunas, kur izrunā to, kādā veidā virzīt vienu vai otru jautājumu, kādi ir iebildumi, kāpēc šo jautājumu nevar virzīt, kas ir jānovērš, un tā tālāk.

Vai gribat teikt, ka koalīcijas padomē sarunas ir kā Rīdzenē, kur sprieda, kā un ko nozagt?

Nē, nē – koalīcijas padomē tādas sarunas nav. Par to, kur kādu ietekmi iegūt, protams, koalīcijas padomē nav. Bet es saku – koalīcijas padomē runā, nu, piemēram – vajag virzīt budžeta paketi uz priekšu, vajag šo atbalstu. Protams, kādai politiskai partijai varbūt ir kāds uzstādījums kādos, pat ar budžetu nesaistītos, jautājumos, kuru viņi izvirza kā nosacījumu – okei, mēs esam gatavi atbalstīt kaut ko tādu, bet jums ir jāatbalsta kaut kas cits. Nu, to es domāju pie koalīcijas sarunām.

Es runāju par citām sarunām. Plānojot minerālmēslu termināli viņiem piederošajā Rīgas tirdzniecības ostā, Ainārs, Aivars un Andris saskaņo tikšanos ar Uralhim īpašnieku Mazepinu, kurš par šo projektu esot ticies ar Krievijas vicepremjeru Igoru Sečinu, un Šlesers atgādina, ka Putins teicis – šis ir ļoti svarīgs projekts. Vai varam būt droši, ka lēmumu pieņēmēji nepārdos Latvijas neatkarību pa gabaliņam vai paketē?

Es domāju, ka lēmumu pieņēmēji nekādā gadījumā nepārdos. To, ka varbūt biznesa cilvēki tiekas ar kādiem cilvēkiem, lai runātu par sava biznesa attīstību, tai skaitā, ļoti iespējams, ar krievu biznesa pārstāvjiem – jā, ļoti iespējams, ka tas notiekas. Bet to, ka, teiksim, valdībā vai parlamentā kaut kādi šādi lēmumi, kas būtu pret valsti – nu, man negribētos ticēt.

Par kādiem biznesmeņiem jūs runājat? Šķēle ir bijis premjerministrs, Šlesers – satiksmes ministrs, Lembergs – pašvaldības vadītājs.

Tas ir – kurā laika periodā? Ja mēs runājam par to pašu sarunu periodu, kurš ir identificēts jūsu žurnālā kā, iespējams 2008., 2010. gads laikam, nu tad, manuprāt, ne Šķēle, ne Šlesers nebija vairs pat amatpersonas, viņi bija jau privātā biznesā. (Sarunas noklausītas laikā no 2009. līdz 2011. gadam – šajā periodā Šlesers ir bijis satiksmes ministrs, tad Rīgas vicemērs, vēlāk Saeimas deputāts, bet Šķēle bija Saeimas deputāts – red.) Un es nedomāju, ka kāds valdības loceklis vai pat valdības vadītājs virza kaut kādus pretvalstiskus lēmumus.

Kāpēc uzreiz pretvalstiskus?

Nu, jūs jau uz to vedināt, ka tie varētu būt kādi pretvalstiski lēmumi. Jo jebkurā gadījumā mums ir noteikta saskaņošanas procedūra jebkuram lēmumam, kur iesaistīta gan Tieslietu ministrija, gan arī Ārlietu ministrija, ja tas skar ārējās sadarbības jautājumus, un tur nekādas pretlikumīgas darbības – nu, nevajadzētu tā kā būt.

Ko nozīmē pretlikumīgas? Var atgādināt, ka 1939. gadā Krievija šeit izvietoja savas karabāzes pilnīgi likumīgi. Vai jums nešķiet, ka nopirkt Latvijas politiķus ir daudz lētāk un būtu daudz efektīvāk nekā ievest šeit karaspēku?

Par to jau es arī ne vienreiz vien esmu teicis, ka Krievija meklē dažādus līdzekļus un instrumentus, kā varētu mēģināt ietekmēt kādus iespējamos nākotnes lēmumus, bet, manuprāt, līdz šim viņiem tas īsti nekur nav izdevies. Un tas vienkārši liecina par to – lai kādi ir cilvēki, viņi tomēr visi ir līdz šim, teiksim tā, par kaut kādām valsts nodevībām vai kā – nu, te nekad nav bijusi pat runa.

Lembergs ir dēvējis Ventspili par Krievijas ostu, bet NATO karavīrus par okupantiem…

Es arī savu viedokli šajā jautājumā esmu paudis!

Bet nupat viņš pretēji valdības nostājai atbalstīja Ventspils uzņēmumu iesaistīšanos Krievijas gāzes vada Nord Stream 2 projektā. Vienkāršs jautājums – vai Lembergs ir Krievijas ietekmes aģents Latvijā?

Nu, to tad jāprasa tām institūcijām, kas ikdienā ar to nodarbojas. Man, teiksim, tādas informācijas nav.

Jūs ikdienā vadāt Nacionālās drošības padomi.

Nu, man jau te nenāk un neziņo, teiksim, ka tur tas ir… Tāpēc mums ir virkne tiesībsargājošo institūciju, mums ir Drošības policija, SAB. Ja valstī ir kāds pretvalstisks elements, protams, ka viņi to informāciju sniedz ne tikai NDP, bet arī rīkojas tajos gadījumos, kad ir nepieciešams rīkoties. Tā ka institūcijas jau strādā.

Bet attiecībā uz tām [Nord Stream] caurulēm – jā, nu, šeit ir politika un ir ekonomiskā sadaļa. Un tāpēc arī Latvijas valdībā šis jautājums tika skatīts un valdība rekomendēja nepiekrist šāda projekta realizācijai Ventspils brīvostas teritorijā, par ko Ventspils ļoti varbūt priecīga nebija, un tas projekts tur arī netiek realizēts. Jo, manuprāt, šādā situācijā, kad ir izšķiršanās starp kaut kādiem jautājumiem, kas var apdraudēt nacionālo drošību, un ekonomisko attīstību, protams, mums vienmēr un visās situācijās nacionālās drošības jautājumiem ir jābūt pirmajā vietā.

Sarunās Rīdzenē Lembergs apsprieda ar Šleseru un Urbanoviču valdības veidošanu ar Saskaņas centru. Tagad ZZS jau ir koalīcijā ar Saskaņu vairākās pašvaldībās. Vai pēc vēlēšanām nākamgad Latvijā būs promaskaviska valdība?

Nu, tas ir pirmām kārtām ļoti atkarīgs, kā vēlētājs… Tāpēc es arī aicinu vēlētājus doties uz vēlēšanu iecirkņiem un izteikt savu viedokli. Teiksim, Rīgā – ļoti iespējams, situācija būtu bijusi savādāka un latviskām partijām būtu bijis lielāks atbalsts, ja daudz vairāk vēlētāju būtu aizgājuši nobalsot. Tas mums kā vēlētājiem katrā ziņā ir jāņem vērā.

Vēlētāji savu viedokli paudīs. Bet ko jūs kā Valsts prezidents darīsiet?

Nu, prezidents savās rīcībās vienmēr ir rīkojies un rīkosies valsts drošības interesēs.

Kā jūs rīkosieties, lai nepieļautu promaskavisku valdību Latvijā?

Bet mums līdz šim promaskaviskas valdības nav bijis, un neredzu pamatu, lai būtu.

ZZS jau veido koalīcijas pašvaldībās, un, kā zinām arī no oligarhu sarunām, izveidot tādu valdību ir sens mērķis.

Tas, ka reģionos notiek daudz plašāka sadarbība starp politiskām partijām – jā, tas notiek, neapšaubāmi. Bet tur par šo politisko partiju ideoloģiju jau pat nav runa. Jo tur jau ir personālijas, kurām, izejot no tā, cik liela ir pašvaldība, ir jābūt kaut kur partijā, un ne vienmēr viņas ir gatavas veidot pašas savu partiju, tad viņas pieslienas pie kādām partijām, kas ir. Un reizēm šī izvēle krīt arī uz Saskaņu. Tāpēc jau tur uz vietām kaut kādas koalīcijas izveidojas, jo ne jau tur viņi spriež par to, kāda Rīgā ir valdība, vai ir vai nav sadarbība ar Krieviju. Viņi skatās – ja tas Jānis, Pēteris vai Anna ir ļoti normāls, konkrētā pašvaldībā cienījams cilvēks, viņi arī sadarbojas, veido tās koalīcijas. Tāpēc parasti pašvaldībās uz vietas pašas partiju nodaļas pieņem lēmumu, ar ko viņas iet vai neiet koalīcijā.

Vai jūs būtu gatavs ierosināt Saeimas atlaišanu, ja redzētu, ka tās vairākuma lēmumi apdraud Latvijas drošību un suverenitāti?

Saeimas lēmumi apdraud?

Jā.

Nu, ja tādi lēmumi būtu – protams, jā.

Premjerministrs Kučinskis intervijā mums teica, ka jūs saņemot daudzas trafaretas vēstules ar aicinājumu atlaist Saeimu. Cik daudz ir šo vēstuļu, kas tās sūta, un kāda ir jūsu atbilde?

Nu, es neskaitu, cik tur vēstules sūta, bet ik pa brīdim notiek kaut kādas kampaņas, kur ir trafaretētas vēstules. Kā piemēru – pagājušā gada beigās, kad mums bija tā nodokļu putra, visas vēstules, kas tika sūtītas, bija pēc viena trafareta, kur vārds vārdā, kļūda kļūdā bija, kas liek secināt, ka kāds, ļoti iespējams, speciāli organizē.

Kurš organizē?

Man ir grūti teikt. Jo pagājušajā gadā tā jezga ap nodokļiem, bija pamatota, un tāpēc arī es atmetu atpakaļ atsevišķus likumprojektus, lai tie tiktu precizēti un būtu skaidrība. Bet tas, ka bija vēstules trafaretētas – jā, bija. Nu, es kaut kādas speciālas izmeklēšanas neveicu un arī nelūdzu veikt, jo, protams, tas ir sabiedrības viedoklis, ko kāds varbūt ir speciālāk organizējis, bet, nu, tādi procesi ik pa brīdi notiek. Protams, uz katru vēstuli tiek atbildēts, izejot no tā, kāds jautājums tur tiek aktualizēts.

Turpinot par drošību. Septembrī plānotās Krievijas un Baltkrievijas militārās mācības Zapad simulēs uzbrukumu Baltijas valstīm. Lietuvas prezidente Grībauskaite nodēvējusi tās par provokāciju un pierādījumu, ka Krievija gatavojas karam ar Rietumiem. Vai šīs mācības apdraudēs Latvijas suverenitāti?

Jebkurā valstī militārās mācības notiek, tie scenāriji ir daudzi un dažādi. Tāpēc, lai nekādi iespējami nākotnes apdraudējumi nenotiktu, mēs esam visus šos gadus strādājuši pie tā, lai pirmām kārtām stiprinātu paši savus bruņotos spēkus. Un tas ir izdevies, un tur gan es esmu pielicis roku ļoti daudz, un arī valdība un parlaments pie tā ir strādājuši. Līdz ar to mēs arī aizsardzībai novirzām krietni lielākus līdzekļus, nekā tas bija agrāk. Un tātad mēs apzināmies šos iespējamos draudus, un tāpēc šādus lēmumus esam bijuši gatavi pieņemt. Otrām kārtām, esam ļoti cieši strādājuši ar NATO, lai būtu izvietoti šeit NATO papildus spēki Baltijas valstīs. Tas ir izdarīts – mums pašlaik visās trijās Baltijas valstīs atrodas papildus NATO spēki, kuriem ir šis [potenciālas Krievijas agresijas] atturēšanas efekts. Domāju, ka šajā komplektā arī jau krietni spēcīgāki ir pašu – visu triju Baltijas valstu un Polijas – bruņotie spēki. Krietni spēcīgāki, nekā tie bija, plus NATO klātbūtne šeit reģionā – nu, tam vajadzētu dot pietiekamu atturēšanas efektu, lai neviens potenciāls agresors neapdraudētu ne Latvijas, ne Baltijas neatkarību.

Vai mums ir jābažījas par ASV prezidenta Trampa īpašajām attiecībām ar Krievijas prezidentu Putinu un viņa atturīgumu apliecināt ASV uzticību NATO kolektīvās aizsardzības principam?

Katrā ziņā man un austrumu – gan NATO, gan Eiropas Savienības – austrumu bloka valstu [vadītāju] tikšanās ar Trampa kungu, viņš vairākkārt apliecinājis, ka visas saistības, ko ASV ir uzņēmusies gan NATO ietvaros, gan divpusējo līgumu ietvaros, jebkurā gadījumā tiks pildītas. Līdz ar to man par šo bažu nav, tas ir starptautiski apliecināts, un to visi arī publiski ir sagaidījuši – arī uzrunā Varšavā Polijas tautai tas tika pateikts publiski. Ilgi bija jāgaida. Bet citos formātos, kuros notika [tiešas līderu] sarunas, tas citiem vārdiem tika pieminēts, tā ka valstu vadītājiem tika atgādināts, ka tas viss tiks nodrošināts.

Par to, vai ir kādas bažas par ASV un Krievijas attiecībām – protams, ka tas satrauc gan NATO, gan Eiropas Savienību, kā varētu attīstīties ASV un Krievijas attiecības. Visas valstis uz to ļoti rūpīgi skatās, un, protams, ir bažas, vai nemainīsies, piemēram, nākotnē kaut kāda sankciju politika. Līdz šim sankciju politika joprojām no ASV puses ir bijusi pietiekami stingra un tā ir bijusi kā vadmotīvs, lai arī Eiropas Savienības valstis saņemtos sankciju turpināšanai. Jo drīzāk vājāks posms var izrādīties kādas Eiropas Savienības valstis, kur, izmantojot kaut kādus ekonomiskos instrumentus, brīžiem mēģina vairāk runāt par ekonomiskas dabas jautājumiem, mazāk – par drošības jautājumiem. Šī nianse parādās arī Eiropas iekšienē.

Un vēl, pabeidzot par Trampa un Putina attiecībām, viņiem ļoti plaši notiek arī dažas uzklausīšanas ASV Kongresā – tas ir viņu tiesiskais ceļš, kādā veidā tiek vērtētas tās rīcības, ko ir darījis vai nav darījis ASV prezidents. Tā ka ar kaut kādu rezultātu tas noslēgsies, to tad mēs redzēsim.

Bet mums ir svarīgi, lai visas valstis gan Eiropas Savienībā, gan NATO, tajā skaitā arī ASV, būtu vienotas savos uzstādījumos, mērķos. Un, protams, attiecības ar Krieviju, kamēr nebūs Minskas vienošanās izpildīta, nevar nekā uzlaboties. To, ka dialogu dažādos ietvaros turpina – arī NATO ir atsācis un turpina dialogu ar Krieviju – jā, nu, tas notiek. Bet atkal – no vienas puses ir dialogs, no otras ir šīs stingrās, skaidrās rīcības, ka nekad netiks pieļauts kaut kas tāds, kas, piemēram, notika Ukrainā. Bet Ukraina nav NATO valsts.

Nupat atklājās, ka G20 sanāksmes laikā jūlija sākumā Trampam ir bijusi ne tikai oficiāla tikšanās ar Putinu, bet pēc tam arī stundu ilga neoficiāla saruna, kuras saturu zina tikai viņi abi un Putina tulks – tāda kā Rīdzenes saruna savā ziņā…

Nu, tāpēc lai Kongress tiek skaidrībā!

Bet vai varam būt droši, ka aiz sabiedroto muguras ASV un Krievijas prezidenti nav vienojušies par kādiem darījumiem uz mūsu rēķina?

Nu, tādu es pat nepieļauju.

Krievijas Bruņoto spēku un Aizsardzības ministrijas oficiālais televīzijas kanāls Zvezda februārī piekodināja paturēt prātā Latvijas prezidentu Vējoni, kurš «ievērību Eiropā pēc notikumiem Krimā un Donbasā izpelnījās ar to, ka draudēja apšaut krievu karavīrus, ja viņi ienāks Latvijā». Vai uzskatāt, ka Latvijā ir iespējams «zaļo cilvēciņu» scenārijs kā Ukrainā vai pat Krievijas armijas ienākšana?

Protams, ka mūsu armija būs gatava piemērot ieročus, ja šāda nepieciešamība būs, un būs gatava arī nošaut, ja vajadzēs. Nekas no tā nav mainījies. Bet attiecībā uz «zaļiem cilvēciņiem» – es domāju, šāds scenārijs būtu neiespējams, jo pēc Krimas notikumiem visas valstis, tajā skaitā arī Latvija, ir ļoti daudz darījušas, lai modificētu, pārstrādātu savas rīcības šādiem iespējamiem scenārijiem, lai tas nebūtu pārsteigums, kā tas bija Ukrainā. Tā ka mūs ar šādām rīcībām vairs pārsteigt nevarētu.

Mums, protams, procedūras ir atstrādātas, un vēl jāturpina darbs pie savstarpējas institūciju savietojamības, kā tām tādā situācijā strādāt, tāpēc arī ir ļoti svarīgi turpināt mācības, kas notiek starp Latvijas institūcijām, piemēram, robežsardzi, policiju, armiju, zemessardzi, kā rīkoties kādās krīzes situācijās. Tas ir jāturpina, un to arī attiecīgie dienesti dara.

Krievija jau arī, visdrīzākais, «zaļo cilvēciņu» scenāriju otru reizi vairs nepiemēros, tātad droši vien strādā pie citiem scenārijiem. Tāpēc jau arī Baltijas reģionā notiek sadarbība starp nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, arī domājot par dažādiem citiem scenārijiem. NATO par to domā. Tiek strādāts, nevienā pusē darbs nav apstājies. Visi domā –  ja mainās scenāriji, kā to darīt. Teiksim, Suvalku koridors, par ko bieži runā, ka tas ir vājš posms. Protams, ka uz to jau arī tiek strādāts, lai tas posms, ja pieņem to sliktāko scenāriju, nebūtu vājais posms, bet šo posmu ir gatavi aizsargāt un nodrošināt to, ka tas nekad pārrauts netiks, lai neizolētu Baltijas valstis. Tiek strādāts!

Bet kur mums, protams, ir jāuzmanās, ir šis informatīvais karš. Tas turpinās, un Krievijas puse informācijas telpu ļoti plaši izmanto. Mums vēl šie jautājumi līdz galam nav sakārtoti, kaut vai ar to pašu kritisko domāšanu. Pie tā ir jāturpina strādāt. Tāpat stratēģiskās komunicēšanas jautājumi, un tā tālāk. Mums vēl pašiem ir ļoti daudz darba, ko darīt. Bet mums vairāk jādomā tieši par to, kā aizsargāties no šī informatīvā spiediena, kas uz mums tiek izdarīts ļoti plaši.

Paldies Dievam, mūs vairs nevar tik viegli ietekmēt enerģētiski, jo pakāpeniski kļūstam par Eiropas vienotā enerģētiskā tirgus sastāvdaļu caur dažādiem savienojumiem, kas Baltijas valstīm veidojas ar kaimiņvalstīm. Mēs enerģētiski sākam justies daudz, daudz drošāki, bet šajā virzienā arī vēl ir daudz jāinvestē, lai mēs būtu vēl drošāki. Tā ka darbi notiek, un no šādām lietām mēs, tā teikt, veicot priekšdarbus, nākotnē varēsim izvairīties.

Teicāt, ka «zaļie cilvēciņi» diezin vai ir iespējami. Vai starp citiem scenārijiem, kas mūs var apdraudēt, ir arī Krievijas stratēģiskā korupcija?

Stratēģiskā korupcija?

Jā – lēmumu pieņēmēju ekonomiska ietekmēšana, lai panāktu sev vēlamu politiku.

Tāpēc es ļoti ceru uz jauno KNAB vadītāju Straumes kungu, ka KNAB spēs sakārtot savu iekšējo darbību, beigs apkarot viens otru un reāli nodarbosies ar korupcijas apkarošanu valstī, nešķirojot, mazs vai liels, bet tiešām, lai apkarotu korupciju. Jo korupcija – tā ir sērga, no kuras diemžēl mēs netiekam joprojām vaļā, tāpēc mums KNAB ir vajadzīgs kā spēcīga, neatkarīga institūcija, lai cīnītos. Jo kurš tad cits cīnīsies, ja mums ir speciāla institūcija priekš tā izveidota? Viņiem pirmām kārtām tas ir jādara.

Jūsu pēdējā laika skaļākais politiskais paziņojums ir aicinājums pārskatīt Satversmi, ieviešot tautas vēlētu prezidentu. Jau ievēlēts Valsts prezidenta amatā, 2015. gadā teicāt, ka grozīt Satversmi, lai prezidentu ievēl tauta, «mūsu sabiedrībai pašreizējā brīdī būtu bīstami». Kas ir mainījies, ka tagad pats piedāvājat Saeimai ātri grozīt Satversmi?

Nu, es pirmām kārtām nepiedāvāju, es izteicu savu viedokli. Es izteicu savu viedokli, jo, kā mēs zinām, parlaments ir uzsācis diskutēt iekšēji par [Ringolda] Baloža darba grupas piedāvājumu, un deputātiem līdz septembrim ir jāformulē frakcijās savs viedoklis, ko darīt attiecībā uz ne tikai prezidenta [ievēlēšanu], tur ir arī atsevišķas citas lietas. Es šajā runā paudu savu viedokli – okei, ja tas palīdz viņiem izdarīt šīs izvēles, jā, tautas vēlēts prezidents var būt.

Kāpēc es esmu mainījis viedokli? Pirmām kārtām – tas jau nav nekas slikts, ka cilvēki maina viedokli. Bet šajā gadījumā – redzot to, ka ne vienmēr parlaments ir gatavs rīkoties dažādās situācijās, man liekas, tad ir… Mēs esam parlamentāra valsts, kur parlaments ir pašā centrā. Ja viņi nespēj rīkoties, nespēj pieņemt lēmumus, tad droši vien tajā kopējā lēmumu pieņemšanas sistēmā kaut kas ir jāmaina, un tāpēc varbūt ir jārunā par varas pārdali starp parlamentu, premjeru un prezidentu, jo jebkura lēmuma novilcināšana nāk valstij tikai par sliktu. Bet mums ir tomēr jādomā visiem valstiski, mums jādara tā, lai būtu labāk, nevis sliktāk.

Piedāvādams šādus grozījumus Satversmē, kā argumentu minējāt tautas uzticēšanos valsts varai. Vai vienkāršāks un efektīvāks solis, kā vairot tautas uzticēšanos valsts varai, nebūtu prezidenta ievēlēšana atklātā Saeimas balsojumā?

Nu, es savu viedokli neesmu mainījis – manuprāt, atklātie balsojumi tur neko nepalīdz. Jo melot, protams, ir ļoti slikti, bet pamatā jau, vai tas ir atklāts vai aizklāts balsojums, katra partija balsos tā, kā partijas vadība vai frakcijas vadība būs nolēmusi. Un tur tāpatās tu nevarēsi izpausties, ka man personīgi [kā deputātam] varbūt savādāks viedoklis par to cilvēku bet ir kaut kāda disciplīna – gan frakcijas disciplīna, gan koalīcijas disciplīna – mums tas cilvēks jāatbalsta par prezidentu vai ģenerālprokuroru, un tev ir jābalso, un viss. Kaut gan tev ir viedoklis varbūt savādāks. Izmainot to, vai tas slēgtais balsojums, vai atklātais – no tā jau nekas nemainīsies. Varbūt jāpalielina atbildība pašiem deputātiem vēlētāju priekšā, varbūt mums jāmaina deputātu ievēlēšanas kārtība, varbūt vajag veidot vienmandātu sistēmu?

Tātad atklātu balsojumu par prezidentu neatbalstāt?

Nē, nu, to es pirms tam esmu teicis, un šeit es pagaidām viedokli neesmu mainījis.

Lembergs 2011. gadā stāstīja Šleseram, ka Gunta Ulmaņa ievēlēšanu uz otro termiņu 1996. gadā organizējis viņš kopā ar Šķēli, un «tur bija zināms budžets». Vai ir loģiski pieņemt, ka arī jūsu ievēlēšanai bija «zināms budžets»?

Nu, es domāju, ka nekāda budžeta nebija, es cīnījos pats par sevi. Jā, mani izvirzīja ZZS, jo kādam ir jāizvirza. Tāpēc jau es arī runāju – lai izslēgtu jebkādas šādas lietas, ka tur, teiksim, ir kādi budžeti vai zoodārzā izvelk kādu prezidentu – nu, ejam uz tautas vēlētu prezidentu, kur ir strikti aprakstīti noteikumi, kā to prezidentu kas izvirza, kādi ir priekšvēlēšanu finansēšanas mehānismi, un tā tālāk. Vai vispār varbūt nevajag nekādu priekšvēlēšanu reklāmu, ir tikai iskusijas sabiedriskajā televīzijā vai radio. Bet tas ir jautājums, par ko var diskutēt. Un, ja mums būtu šādā veidā tautas vēlēts prezidents, nu, tad katrā ziņā būtu daudz, daudz grūtāk vai pat neiespējami, ka kāds tur varētu kādu personu pavirzīt par prezidentu, jo tad tas būtu viss klārs – ja iedzīvotāji būs noticējuši tam konkrētam kandidātam un nobalsojuši – jā, nu, tad viņš būs.

Teicāt, ka nebija budžeta jūsu ievēlēšanai. Vai jūs zināt vai uzskatāt, ka nebija? Vai esat to mēģinājis noskaidrot, piemēram, kā Nacionālās drošības padomes vadītājs?

Nē, kā NDP vadītājs kaut ko speciāli skaidrot neesmu neko lūdzis. Bet to, ka budžets nav – par to es esmu pārliecināts. Jo es pats gāju uz frakcijām runāties par atbalstu, mēģināt vienoties, izklāstot savu redzējumu par tiem jautājumiem, kas katru konkrētu frakciju interesēja. Tas pats [ZZS deputāts] Ingmars Līdaka smēķētavā runāja ar deputātiem par atbalstu, un tā tālāk. Tam budžets nav nekādā gadījumā nepieciešams. Tā ka tas ir darīts pašiem ar savām rociņām, ar savām galvām – tiekoties, runājoties, un tā tālāk.